Mobilā versija
+2.1°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
4. janvāris, 2017
Drukāt

Putenī piemin Audriņu traģēdijas 75 gadus (9)

Madaras Bērtiņas fotoMadaras Bērtiņas foto

4. janvārī pie pieminekļa Audriņos, Ančupānu memoriālā un Rēzeknes pilsētā ar klusuma brīdi un ziedu nolikšanu tika pieminēti 1942. gada traģiskie notikumi, kad nacisti nodedzināja Rēzeknes apriņķa Audriņu sādžu, Ančupānu mežā nonāvēja 215 sādžas iedzīvotājus, kā arī publiski pie Rēzeknes cietuma sienas nošāva 30 Audriņu vīriešus.

Rēzeknes novada pašvaldības pārstāve Madara Bērtiņa, kura izpētījusi vēstures avotus, zina stāstīt, ka par traģisko notikumu iemeslu kalpoja nacistu vēlme sodīt Audriņu iedzīvotājus, jo vienā no ciemata mājām tika slēpti no Rēzeknes karagūstekņu nometnes izbēgušie sarkanarmieši.

“Lielākajai daļai cieminieku nebija nekādas saistības ar nometnes Nr. 347 karagūstekņu slēpšanu,” atskatoties baisajos notikumos, uzsvēra Audriņu kultūras nama vadītāja Tamāra Smirnova. Vēl vairāk – vēsturiski dokumenti liecina, ka pavēle esot skanējusi citādāk – prasīts gan Audriņu sādžu nodedzināt līdz ar zemi, un 30 vīriešus 4. janvārī atklāti nošaut tirgus laukumā, bet pārējos Audriņu sādžas iedzīvotājus pavēlēts vienīgi apcietināt. Tomēr vietējās amatpersonas, cenšoties izpatikt vācu priekšniecībai, likušas nošaut arī pārējos iedzīvotājus – gan sirmgalvjus, gan 53 bērnus.

“Sals esot bijis vairāk nekā trīsdesmit grādi. Cilvēkiem nakts vidū bija dota minūte laika, lai savāktos, tad viņus sadzina šķūnī, pēc tam zirga pajūgā aizveda uz Rēzeknes cietumu. No turienes divu dienu laikā viņus pa grupām veda uz Ančupāniem, kur visus nošāva,” pastāstīja Smirnova. Izglābties paveicās vien tiem, kuri liktenīgajā dienā neatradās Audriņu ciemā.

“Šī netaisnība un vardarbība uz mūžiem ierakstījusi Audriņu vārdu vēstures lappusēs,” piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja Audriņu pagasta pārvaldes vadītājs Einārs Aleksandrs Bindemanis. “Ne viņi gribēja, ne viņiem kāds prasīja piedalīties karā, tomēr karš Audriņu iedzīvotājus nopļāva, kā vētra nopļauj kokus.”

Rēzeknes novada domes priekšsēdētāja vietniece Elvīra Pizāne pateicās visiem piemiņas pasākuma dalībniekiem, kuri tur godā savas dzimtās zemes vēsturi, uzsverot, ka vissvarīgāk postošos notikumus atcerēties jaunajai paaudzei, kas te aug, dzīvo, veidos savas ģimenes, cels savas mājas un strādās: “Lai viņi vienmēr nevērtē to, ka šī zeme viņiem ir atvēlēta caur asarām un sāpēm. Lai Audriņu piemineklis kalpo kā vieta atmiņām un kā simbols mieram.”

Audriņos satiktie cilvēki zināja stāstīt, ka 4. janvāra piemiņas pasākumos piedzīvoti visdažādākie laika apstākļi – bijis gan vairāk nekā 20 grādus liels sals, gan pamatīgas vēja brāzmas, gan atkusnis, taču, kā atzina apmeklētāji, tieši šī gada 4. janvāra sniegputenis bijis visatbilstošākais traģēdijas atcerei, jo sniega vērpetes, kas sitās sejā un asinssārtās neļķes visskaudrāk atgādināja par 75 gadus senajiem notikumiem, kad apsnigušais Ančupānu mežs bija noklāts audriņiešu asinīm.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Pieminot noslepkavotos nevainīgos audriniešus, būtu jāpiemin arī padomju karagūstekņu noslepkavotie policisti – Alfons Ludboržs, Viktors Gleizds, Andrievs Purmals un Antons Mugins, kuri tikai pildīja savu dienesta pienākumu un arī ne pie kā nebija vainojami.

  2. Pieminot noslepkavotos nevainīgos audriniešus, nebūtu slikti pieminēt arī padomju karagūstekņu nogalinātos policistus – Alfonu Ludboržu un vēl trīs citus, kuri arī tikai veica savus dienesta pienākumus, un nebija ne pie kā vainojami.

  3. “vēsturiski dokumenti liecina, ka pavēle esot skanējusi citādāk – prasīts gan Audriņu sādžu nodedzināt līdz ar zemi, un 30 vīriešus 4. janvārī atklāti nošaut tirgus laukumā, bet pārējos Audriņu sādžas iedzīvotājus pavēlēts vienīgi apcietināt. Tomēr vietējās amatpersonas, cenšoties izpatikt vācu priekšniecībai, likušas nošaut arī pārējos iedzīvotājus – gan sirmgalvjus, gan 53 bērnus” Lūdzu, nosaukt konkrētus uzvārdus, kas bija šīs amatpersonas un avotus, kas šo apstiprina?

    • Domāju, ka tie “vietējie” ir bijuši tādi, ko vadīja Maskava. (Kononova tipa vai vēl labāk. Vai tie vispār bijuši vācieši. Neticās). Tāpēc arī nevar nosaukt, proti, gribās paķēzīt bet nosaukt nevar. Materiāli noteikti glabājās. Vai mums vajag tādu “vēsturi”

  4. Kaimiņu sādžas sieva “sirdslietu” dēļ nostučija vienu audriņieti par samogona dzīšanu. Atbrauca no Rēzeknes poļicaji, nu, un uz tiem krievu zaldātiem uzrāvās. Tie divus poļicajus atšāva, bet viens uz Rēzekni atmuka. Nu , un panesās …

    • staroveriem svētki Atbildēt

      Tak nebija neviena, kurš uzlektu zirgā, tās ragavas panāktu, un arī to trešo poļicaju atšautu.
      Un nebūtu nekādas Audriņu traģēdijas.

    • Rādās, ka nezini vis. Policisti bija tikai divi: Alfons Ludboržs, kurš tika nogalināts un Uļjanovs. Viņam izdevās aizbēgt. Savukārt Aņisjas Glušņovas un Marinas Morozovas konflikta pamatā bija zagtu mantu dalīšana, nevis “mīlas frontes” problēmas.

  5. Zili brīnumi! LA publicē šādu materiālu. Tikai ne ar vārdu nepiemin, ka katru gadu šurp brauc LSP biedri, lai pieminētu upurus. Jo viņi zina vēsturi bez speciāliem pētījumiem.

  6. “Tomēr vietējās amatpersonas, cenšoties izpatikt vācu priekšniecībai, likušas nošaut arī pārējos iedzīvotājus ” – vai šeit neprasās konkreti uzvārdi? Runa taču iet par vēsturi! Tipiskā krievu stilā, visi latvieši (vietējie) nacisti un bendes! Madara Bertiņa izpētijusi vēstures avotus nevar nosaukt nevienu vainīgo!? Tādā gadījumā nevajag arī tādus drošus apgalvojumus. Domāju ka tie “vietējie” ir bijuši tādi, ka tos šodien ir riskanti nosaukt vārdos.

Draugiem Facebook Twitter Google+