Ieva Kolmane: Rakstnieku rotas divas sejas 0
Skaidrs, ka literatūra nav nekādas zirgu skriešanās sacīkstes. Un godalgas tur dala nebūt ne tāpēc, ka viens līdz mērķim aizjozis pirmais. Tomēr rakstniecība ir kas tāds, kas norisinās gandrīz pats no sevis, un līdzīgi kā dzīvē, kad Vecgada vakara vai dzimšanas dienu veidolā iedibinām palīdzīgus atskata un pārskata punktus, arī balvu pasākumi kalpo par iemeslu ikgada ražas apzināšanai un svētkiem.
Sliktā ziņa ir tāda, ka dabā nav ne tādas žūrijas, ne ekspertu, kas literatūras laukā spētu nekļūdīgi atsijāt graudus no pelavām. No otras puses – labi, ka tādi, ar labu gribu bruņojušies, lasīt un spriest gatavi ļaudis ik pa laikam savācas kopā, jo dabū izstrīdēties, uzkuldami garaini, kas varētu veicināt vārīšanos. Latvijas Literatūras gada balvu 2001. gadā iedibināja Latvijas Rakstnieku savienība, pirmie laureāti datēti ar 2000. gadu (Māris Čaklais, Gundega Repše, Lelde Stumbre, Māra Cielēna, Aleksejs Apīnis, Talrids Rullis; par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā Imants Ziedonis, tulkošanā – Ābrams Feldhūns). Kopš 2010. gada balva iemantojusi gan Laligabas vārdu, gan priecīgu pārliecību, ka pārskats un atskats ir svarīgs visai grāmatniecības nozarei, – pasākumu rīko nosacīts konsorcijs (LRS, Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī, Latvijas Literatūras centrs), un bez Kultūras ministrijas un VKKF palīgos nāk vēl virkne citu sirdsgudru atbalstītāju. Maģiskajā ekspertu komisijas devītniekā pa trim vērtētājiem deleģē katra dalīborganizācija, un tie jau kopš novembra vairāku mēnešu gaitā dabū nolasīties līki – katrā ziņā diez vai tik pamatīgi lasītu, būdami ārpus komisijas loka.
Kopš 2010. gada tīmeklī darbojas Laligabas mājaslapa (www.laligaba.lv), kur pamazām krājas balvas jaunāko laiku arhīvs; tur arī redzams šāgada balvas kandidātu pulks un lasāmas viņu darbu īsrecenzijas. Pavisam īsi runājot, jāteic, ka 2013. gada Laligaba izceļas vairākos aspektos. Pirmām kārtām šoreiz balva pie mums nāk ar saukli “Rakstnieku rota”, un rota, kā zināms, mēdz būt divēja – gan karaspēka vienība, gan pušķojums. Te svarīgas abas nozīmes – lai saspēlējas. No otras puses, redzams apskaužami auglīgs pienesums gandrīz visās pieteikumu kategorijās: oriģināldzejā, prozā, tulkošanā, literatūrā bērniem un tekstos, kas vērtējami kā autora spilgta debija. Īpaši daudz ir jaunas, lieliskas dzejas, un, kā ierasts, uz lauriem nav gulējusi mūsu rūdīto tulkotāju izlases vienība, kas sīvi konkurē ar pašmāju rakstniekiem, jo latviskošanai izgudrēm atlasa pasaules mēroga šedevrus. Skopāks bijis debitantu saraksts, toties visi trīs finālisti ir tiešām spoži. Latviešu rakstniecības neatņemama daļa ir arī grāmatas bērniem, un šajā laukā bez jau ierastajiem “grandiem” kā smagsvari pieteikušies arī vairāki pagaidām mazāk zināmi censoņi.
Raža pati nosaka, par ko ekspertiem strīdēties. Ir gadi, kad gribas apšaubīt kategoriju robežas un to, vai ir prātīgi par varītēm stīvēt grāmatu visai strikti definētā plauktā. Tāpat, vai atdzeja būtu vērtējama vienkop ar prozas tulkojumiem un vai latviski rakstītus tekstus drīkstētu sasviest vienkop ar tiem, kas tepat pie mums rakstīti citās valodās. Izšķiršanos par kādu risinājumu nosaka ekspertu ikgada sastāva balsojums, un viņi arī drīkst uzstāt, ka nepieciešama speciālbalva gadījumā, kad darbs nav ignorējams kā rakstniecības procesa būtiska daļa. Tad nu pagaidām skaidri zinām, ka ceturtdien, 24. aprīlī, plkst. 18 mūzikas namā “Daile” godināsim divus “Laligabas 2013” saņēmējus: pieminēsim spožo bērnu rakstnieci un mākslinieci Margaritu Stārasti, kam eksperti vienojās piešķirt mūža balvu, vēl pirms viņa devās mūžībā; un ar speciālbalvu sveiksim Braku Annas jeb Annas Kuzinas apbrīnojamo vēstures liecību krājumu “Blaumanis tuvplānā” (apgāds “Madris”).
Par pārējiem balvas laureātiem Laligabas eksperti nu jau otro gadu paši dzīvo neziņā līdz pat noslēguma pasākumam: par gala favorītiem balsojam neklātienē, un to, ko izdevies iebalsot, mums atliek vien minēt. Līdz 24. aprīlim gaisā virmos tirpinoša neparedzamība, un, ņemot vērā vērtējuma neizbēgamo subjektivitāti, varbūt tā arī labāk. Tik un tā visi kandidāti te ir un paliek rakstnieku rota – gan kā triecienspēks, gan skaistums, ar ko lepoties.
