Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. jūnijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Ideāla opera marmora interjerā

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Latvijas Nacionālajā operā šopavasar tapusi opera ideāls – proti, stilistisks un muzikāls paraugs, kurā visi komponenti – mūzika, scenogrāfija, tērpi, režijas iecere – darbojas cieši vienotā sazobē, kalpojot vienam vienīgam mērķim: lai iespējami sulīgāk, dramatiskāk un iedarbīgāk atklātu operas kā mākslas darba skaistumu un dziļumu.


 

Gaetano Doniceti “Lucia di Lammermoor” Andreja Žagara režijā, pie pults stāvot diriģentam Kristofam Štilleram, ietērpta Kristīnes Pasternakas kostīmos, Andra Freiberga scenogrāfijā, Katrīnas Neiburgas videoakcentu un Kevina Vin-Džonsa gaismu partitūras apstarota, kļuvusi par brīnišķīgu mākslas darbu. Pirmkārt, šoreiz ļoti pārdomāts katra tēla risinājums: ar psiholoģisku dziļumu, individuālu stāstu, rīcības pamatojumu, priekšvēsturi, kas izskaidro ikviena varoņa rīcības motivāciju. Starp citu, īsti vietā ir politiskais piesitiens, ieskaitot policijas suņu klātbūtni, kas abu vīru – brāļa un līgavaiņa – mērķus padara viegli izskaidrojamus, tas ir, viņu rīcību veido politiski pamatotu un nepārprotamu.

Operas uztverei šoreiz arī netraucē pašmērķīgi veidoti ārējie atribūti, tiecoties pēc ārkārtēja efekta un kailas (kā tiešā, tā pārnestā nozīmē!) sensācijas. Vide ir smalka, eleganta, estētiska, vienā vārdā – tīra. Ja vizuāli košāko iespaidu rada gudri būvētais kontrasts starp auksto, atsvešināto, dzīslaini pelēkbalto marmoru, vispārināto gaismas kolorītu un harmoniski pieskaņotajiem tērpiem, izcili iedarbīgs, šokējošs izrādās kontrasts, ko ienes asinis uz Lučijas kleitas.

 

Ne jau tikai režijas, arī pašu dziedātāju radītie, psiholoģiski piesātinātie tēli ir līdz sīkākajām niansēm pārdomāti. Iestudējuma centrā mirdz skatītāju un kritiķu pamatoti dievinātā Marina Rebeka, kura visas operas garumā sniedz patiesu vokālās, aktiermeistarības un sievišķības paraugstundu.

 

Nepārprotami, Lučijas loma tik jaunai dziedātājai, kāda ir Marina Rebeka, ir ļoti sarežģīta, psiholoģiski un vokāli grūta, taču nenozīmīgās tehniskās neveiksmes atsver dziedātājas skatuviskais šarms, starojošā sievišķība, kā arī ticība itin visam, ko viņa dara. Tā ir dzīvošana, ne tēlošana. Rebeka skatītājus sajūsmina ar izcili veidoto tēla dramaturģiju, kas maigo, meitenīgo jaunavu noved līdz jaunavas ārprāta traģēdijai, bezcerībai un nāvei. Daži rūdīti operas zinātāji, iespējams, apgalvos, ka viņas tēlojums galējas spriedzes situācijā ir pārāk maigs, taču… Vai iespējams aizbēgt no sevis? Tā taču ir tā pati Lučija – sirsnīga, silta, un bezizejā iedzītais zvērēna izmisums diezin vai viņu var pārvērst līdz absolūtai nepazīšanai.

Visai spilgtu, kolorītu raksturu Lučijas brāļa Enriko tēlā iedzīvinājis Jānis Apeinis, kura balss nebeidz pārsteigt ar pakāpenisku, bet konsekventu progresu. Statisks, pavēsi distancēts, kaut labu vokālu apveltīts ir Iļja Banniks Raimondo lomā. Savukārt Dainis Skutelis savu varoni – Lučijas nemīlēto līgavaini Arturo – apveltījis ne tikai ar aristokrātisku stāju, bet arī ar slēptu maigumu; brīnišķīgā, tembrāli krāšņā vokālā kantilēna mudina dziedātājam novēlēt no lomas lomā īstenot savu dabas doto un pacietīgā darbā kaldināto talantu.

Kompliments Kristīnei Zadovskai: kārtējo reizi viņai izdevies iedzīvināt kolorītu, izteiksmīgu tēlu nelielajā Lučijas draudzenes Alises lomā.

Operai nudien no visas sirds jāvēl kļūt par ilglaicīgu mākslas projektu uz mūsu LNO skatuves, iespējams – arī par eksporta cienīgu kultūras “preci”. Tiesa, viena nianse: LNO kora sniegums visa iestudējuma garumā pelna uzslavas – tas niansēts, jūtīgs, pilnskanīgs un elastīgs –, bet to nevar teikt par orķestra skanējumu, kam būtu nepieciešams tiekties uz vieglāku, elegantāku spēles stilu, kas vairāk būtu saskaņots ar niansētajiem solistu priekšnesumiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+