Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
24. jūlijs, 2015
Drukāt

Mūsdienās nav viegli tikt pie prezidenta, pirmskara Latvijā gan varēja (2)

Foto-Valsts prezidenta kancelejaFoto-Valsts prezidenta kanceleja

Valsts prezidents Raimonds Vējonis katru dienu saņem daudz vēstuļu no dažādām organizācijām un amatpersonām, kurās izskan lūgums tikties ar prezidentu. Valsts prezidenta kancelejas preses dienesta vadītāja pienākumu izpildītājs Oskars Volfs pastāstīja, ka saņemtas vēstules gan no Rīgas Latgales priekšpilsētas pensionāru organizācijas, kara veterānu organizācijām, Audžuģimeņu biedrības, piensaimniekiem, tiesībsarga un citām amatpersonām. Arī Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs Valdis Keris kopā ar četriem valdes pārstāvjiem nosūtījuši vēstuli R. Vējonim, paužot vēlmi pārrunāt iespējami labākos risinājumus veselības aprūpes uzlabošanai, tomēr uzaicinājums nav sekojis. Tam esot savs iemesls. “Valsts prezidentam tuvākajā laikā tiek plānota tikšanās ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāju Pēteri Krīgeru, lai pārrunātu visu brīvo arodbiedrību (LBAS pārstāv 20 dalīborganizācijas. – M. L.) aktuālos jautājumus,” atbildes vēstulē mediķu arodbiedrībai raksta Valsts prezidenta sabiedrisko projektu vadības padomniece Karīna Rāviņa-Vimba un aicina vēstules autorus cieši sadarboties ar Krīgera kungu, informējot viņu par LVSADA svarīgiem jautājumiem. Keris paudis bažas, ka ap jauno Valsts prezidentu tiek veidota “informācijas blokāde”.

Noskaidroju, ka prezidents jau nolēmis pieņemt piensaimniekus, lai palīdzētu risināt samilzušās problēmas piena nozarē. Taču tiem, kas kopā ar prezidentu vēlas meklēt steidzīgus risinājumus, kā Latvijai izkārpīties no otrās augstās vietas Eiropas Savienības valstu vidū pēc darbspējīgu cilvēku (no 20 līdz 64 gadiem) mirstības rādītāja, ir jāpagaida.

Skaidrs ir viens – mediķu arodbiedrības vadība nebūs vienīgā neapmierinātā, ka prezidents nav steidzami atsaucies lūgumam, kamēr jautājums netiek izrunāts ar augstākstāvošajām instancēm.

Mūsdienu Latvijā vairs nav pirmskara laikā ieviestās kārtības, kad prezidenti spēja izbrīvēt pieņemamās stundas tautas pārstāvjiem. Piemēram, Alberts Kviesis atrada brīdi apmeklētāju pieņemšanai pat sava atvaļinājuma laikā.

“A. Kviesis vasaras brīvo laiku pavadīs savās lauku mājās Vecvagaros. Vasaras laikā Valsts prezidents pieņems apmeklētājus otrdienās no pulksten 11.00 līdz 13.00.” (“Latvijas Kareivis”, 1932. gada 18. jūnijs). Savukārt Gustavs Zemgals ne tikai pieņēma sabiedrisko organizāciju pārstāvjus un personas individuāli otrdienās iepriekš pieminētajā laikā, bet pat izbrīvēja vienu stundu, lai tauta viņu varētu apsveikt, stājoties Valsts prezidenta amatā. “Valsts prezidents Gustavs Zemgals sakarā ar viņa ievēlēšanu no 11.00 līdz 12.00 pieņems valdības, militāro iestāžu, pašvaldību, preses un sabiedrisko organizāciju pārstāvjus un no 12.00 līdz 13.00 visus pilsoņus, kuri vēlētos viņu apsveikt.” (“Valdības Vēstnesis”, 1927. gada 11. aprīlis).

“Sākumā arī man bija doma izbrīvēt regulāru pieņemšanas laiku, tomēr nolēmām, ka, ņemot vērā prezidenta saspringto darba grafiku, to nav iespējams izdarīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka prezidenta darba grafiks nav atkarīgs tikai no viņa personīgajām vēlmēm. Tomēr nevienam, kas vēlējās tikties ar prezidentu, netika atteikts,” pastāstīja bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Valsts prezidenta kancelejas pārstāvji katru pirmdienu Ulmanim ziņojuši par personām, kuras ar viņu vēlas tikties. Tad arī izlēmām, vai konkrētā jautājuma risināšanā iesaistīs Valsts prezidenta kancelejas vadītāju vai arī pašu prezidentu. “Ir daudz labu iespēju, lai izvairītos no formalitātēm un pieņemtu cilvēkus, kas tādu vēlmi ir izteikuši,” sacīja Ulmanis.

Arī eksprezidents Valdis Zatlers uzsvēra, ka viņa princips bijis neatteikt nevienam, bet, pirms tikties ar prezidentu, sarunai bija pamatīgi jāsagatavojas. “Sākumā jutu, ka cilvēki ierodas nesagatavojušies, atnāk vienkārši aprunāties, lai izkratītu sirdi. No tādām sarunām nebija nekādas jēgas. Tāpēc man pa priekšu gāja padomnieki, noskaidroja, kāda būs sarunas tēma, kā arī to, vai prezidents patiešām var līdzēt. Ja var, tad aicināju uz pili attiecīgo ministru vai ministrijas ierēdņus un lūdzu paust viedokli, kā kopīgi varētu atrisināt konkrēto jautājumu. Savukārt, ja ierodas apmeklētājs, kurš runā nevis par konkrētu aspektu, bet visu laukumu, prezidentam nav sviru, lai palīdzētu. Lai ieinteresētu, vizītē jāierodas ar racionālu kodolu. Vienu brīdi mums pat bija ideja veidot sabiedrisko organizāciju padomi, kas apkopotu sabiedrības paustās vēlmes, tomēr secinājām, ka to vēlmju ir tik daudz, ka padome ar tām netiks galā, tāpēc daudz lietderīgāk bija tikties atsevišķi ar sabiedrisko organizāciju vadītājiem,” pastāstīja Zatlers un piebilda, ka, stājoties Valsts prezidenta amatā, daudzi cerējuši, ka viņa ārsta profesija uzliks pienākumu un lielu azartu tikt galā ar veselības aprūpes problēmām. “Prezidentam tas nav pa spēkam, tas jādara veselības ministram, jo viņam ir politiskais atbalsts,” sacīja eksprezidents.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Dodiet tautai Antiņu, derēs arī bez zirga Atbildēt

    Un naivā tauta jau noticēja, ka šis provinces proletariāta karjerists ir tik tuvs un pieejams katram darba rūķim, jo dzīvo tak kā visi blokmājas dzīvoklī… he, he, piārs ir smalka lieta, ne ar ko citu jau šī persona uzmanību nevar piesaistīt…tad nu sak, lai jau dzīvo savā mazpilsētas dzīvoklītī, tauta sajutīs saikni…un re, reitings aug, tauta noticēja…gluži kā Bērziņpapum, kad tas atteicās no švakās aldziņas, un tak visi izlikās lielo pensiju neredzam…tik ļoti savējais onka, ka uz šito vajag ieraut vienu :((

  2. Tas nu ir par traku- nav taču ministram vai prezidentam jāpieņem ikviens iedzīvotājs.Īpaši pilmēnes laikā. Vai tad LA nav ievērojusi, ka ir nejēdzīgi daudz plānprātiņu, kas nesaprotot, kur viņiem jāgriežas, lai atrisinātu kādu problēmu. Daudzi mestos taisnā ceļā pie prezidenta. Tad jau vajadzētu kancelejā ieviest speciālu amatu – rindu regulētāju.
    Jāatceras, ka pieminētajā gag.g.s. laikā pārvietojās galvenokārt ar zirgu vai velosipēdu, kad pie prezidenta aizbraukt bija grūti.

Draugiem Facebook Twitter Google+