Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. janvāris, 2012
Drukāt

Rokaižu pansionātā kā lielā lauku mājā (1)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Kazdangas pagasta Rokaižu pansionāts ir viens no pēdējiem mohikāņiem, kur vēl saglabājusies palīgsaimniecība ar 75 ha zemes, 26 govīm, 50 cūkām, kur paši audzē savus kartupeļus, dārzeņus, arī graudus lopbarībai. Tomēr direktore Edīte Lasmane atzīst, ka pašražotā produkcija iestādei lētāku dzīvi nenodrošina, toties esot garšīgāka par veikalā pirkto. 


Klienti to novērtē. Pensionāres Rasma Plāciņa un Lidija Šulce vienā balsī teic: “Piena ēdieni – kāds tas ir gardums vecajiem cilvēkiem! Mums katru dienu – piena zupa vai kāda putra, savu reizi biezpiens ar siļķīti un kartupeļiem! Tas, kas mums, lauku cilvēkiem, tā iet pie dūšas.”

 

Avīzi lasa 
rindas kārtībā

Rasmai Plāciņai ir jau 80 gadu, bet tikai pirms gada pārcēlusies uz pansionātu. Viņa ir viena no “Latvijas Avīzes” cītīgajām lasītājām. Katrs “LA” numurs no istabiņas uz istabiņu ceļo rindas kārtībā. “Lasām uz stundām, nākamais jau nepacietīgi gaida,” stāsta Rasma, piebilstot, ka abas ar istabiņas biedreni Lidiju Šulci avīzi sāk lasīt no pēdējās lapas. Interesanti uzzināt cilvēku viedokļus un savus secinājumus salīdzināt ar laikrakstā minētajiem.

Rasma visu mūžu strādājusi kolhozā, bijusi galvenā zootehniķe Kalētos. Par to laiku viņa teic – viss bijis tik bezmērķīgi un beigās tāpat nogājis greizi, nepareizi.

 

“Bija cilvēki, kas negāja strādāt, izstrādes dienu tikpat kā nebija, bet tagad izrādās, viņiem maksā gandrīz to pašu pensiju, ko man. Tas ir netaisnīgi un sāpīgi. Tāpēc arī tāda sabiedrība veidojas – ir tikai ņēmēji.”

 

Par pašreizējo dzīvi pensionāre izsakās atzinīgi: “Tikai tagad, vecumā, dzīvoju bez rūpēm. Ēdiens galdā, drēbes izmazgātas un sagludinātas, viss tīrs un kārtīgs.”

Kad jautāju, kā cienījamās kundzes šeit vada savas dienas, Rasma izteiksmīgi rāda uz dzijas kamoliem – adīšana ir viņas vaļasprieks kopš bērnības. “Agrāk adīju Bārtas etnogrāfiskajam ansamblim. Tie bija sarežģīti raksti. Tagad darbiņi vienkāršāki – cimdi un zeķes. Televīziju skatoties, vienmēr kaut kas jādara. Tā iegājies. Rokas kustas.”

 

Pansionāta labdari

Pansionāta vadītāju Edīti Lasmani uz Rokaižiem pirms 22 gadiem atvilināja kārdinošs piedāvājums – reizē ar pansionāta atslēgām tika solīta māja un mašīna. Taču notika kā parasti – laikiem mainoties, māju neuzcēla un mašīnu nepiešķīra. Toties darbs viņai patīkot joprojām.

“Te ir īstā vieta, kur likt lietā savu radošo enerģiju un izdomu, protams, likumu robežās,” skaidro Edīte. Viena no viņas “trakajām” idejām realizēta vecās muižas ēkas virtuvē. Tur plītī iebūvētas ūdens caurules, kas uzkarst rīta cēlienā, gatavojot visam pansionātam pusdienas. Karstais ūdens, skrienot pa caurulēm, apsilda telpas un to izmanto arī trauku mazgāšanai. Nav jātērē dārgā elektrība.

Direktore ar pateicību piemin arī pansionāta labdarus. Tie ir gan vietējie ļaudis, gan ārzemju draugi. Gundars Sisenis no Kazdangas “Elpas” pirms daudziem gadiem pansionātam uzdāvinājis pirmo piena separatoru. Kad tas savu laiku nokalpojis, šveiciešu draugi atveda savējo. Tagad, ja kas salūst, steidzīgi atsūta vajadzīgo detaļu.

Pansionātam šo gadu laikā dāvināti dažnedažādi agregāti, ieskaitot desu un maizes griežamo, kā arī kartupeļu mizojamo mašīnu. Starptautiskā saikne izveidojusies, kad deviņdesmito gadu sākumā Latviju apciemojis Šveicē dzīvojošais Arnolds Hiršaitis. Viņa tēvs kādreiz Aizputē kalpojis par mācītāja palīgu. Arnolds Rokaižu vecļaudīm uzdāvināja pirmos ratiņkrēslus. Labdarība vērsusies plašumā, kad tajā iesaistījusies Luīza Bamberte ar savu dzīvesbiedru, vācu mācītājs Klauss Lofts un Tils Ašmans.

 

Aizputes malkas 
piļu autors

Pansionāta vecās ēkas ēdamzālē vienu sienu rotā gleznojums – latviska dabas ainava, kuras vienā malā attēlota simtgadīga liepa, bet otrā – varens ozols. “Šī glezna simbolizē gan šīs ēkas misiju, gan cilvēkus, kas te mitinās. Liepa – tās ir latviešu sievietes ar smagā darbā aizvadīto mūžu, bet ozols – mūsu stiprie vīri,” skaidro E. Lasmane.

Ainavas autors izrādās Eduards Dambergs. Cilvēks, kuru daudzi Latvijas apceļotāji atceras arī kā slaveno Aizputes malkas piļu būvētāju.

Eduards ilgus gadus brīvajā laikā mērojis ceļu no Aizputes uz pansionātu. Ēdamzālē uzbūvēja interesantu kamīnu, bet pagalmā ierīkoja strūklaku ar meitenes skulptūru, Aizputes kapos uzlika pieminekli vācu zaldātiem. Visu darīja brīvprātīgi un no sirds. Domāja, ka vecumdienas pavadīs šeit, Rokaižu pansionātā, taču negaidīti šķīrās no šīs pasaules.

Toties šeit mūža nogali sagaidīja viņa atraitne Vaira, arī brīnišķīgs cilvēks, atceras Edīte. Kādu laiku pat strādāja pansionātā – lāpīja veļu. Bet par saņemto atalgojumu, kā vēlāk atklājās, viņa katram pansionāta iemītniekam uz Ziemassvētkiem bija sarūpējusi mīļu dāvaniņu. “Uz Vairas un Eduarda kapa uzlikām pieminekli – tas ir mūsu paldies viņiem,” saka direktore.

 

Cilvēki cenšas

Lauku cilvēkam grūti vadīt dienas bezdarbībā. E. Lasmane uzskata – kamēr vien spēks kaulos, ir jākustas. Kurš lauku iedzīvotājs vecumā nestrādā, mājās nemizo kartupeļus? Vai tad jaunajiem vecie nepalīdz? Tāpat esot arī šeit. Tie, kas vēlas, mizo kartupeļus, piepalīdz citos ikdienas darbos, kuru jo īpaši netrūkst no agra pavasara līdz vēlam rudenim, sākot no sējas līdz ražas novākšanas brīdim.

Tagad, kad uzbūvēts arī jaunais korpuss, esot vieglāk, bet, kamēr to būvēja…

 

E. Lasmane teic, ka otrreiz droši vien neko tādu neuzņemtos. Noskatījusi daudzdzīvokļu māju, kas krīzes dēļ stāvējusi nepabeigta. Izdomājusi – ēka jāpārplāno pansionāta vajadzībām. Ar liftu, gariem gaiteņiem, daudzām istabiņām, speciālistu kabinetiem, ar dažiem numuriem ciemiņu nakšņošanai. Bija jāmeklē nauda, sponsori un darbaspēks. Tas nenāca viegli. Stresa pilno skrējienu vienā brīdī apturēja insults.

 

Taču viss beidzās laimīgi – 2006. gadā pansionāta jaunais, skaisti renovētais korpuss vēra durvis saviem iemītniekiem.

Tagad Rokaižos daudz kas notiek dubultā – kad ierodas kāda folkloras kopa, bērnu ansamblis vai citi mūziķi, dienas pirmajā pusē uzstājas vecajā ēkā, bet pēcpusdienā – jaunajā korpusā. Arī “Latvijas Avīze” jau vairākus gadus tiek abonēta divos eksemplāros – katram korpusam sava.

E. Lasmane neaizmirst paslavēt savējos. Medmāsiņa Inese Braže te nostrādājusi 50 gadus. “Lielākoties visi ir ilggadēji darbinieki, kadru mainība nav liela. Cilvēki cenšas.”

 

Pansionātā – 
sava dzejniece 
pansionats3_VI_15

Kādreizējā latviešu valodas skolotāja 88 gadus vecā Austra Leja, kaut būdama pirmās grupas redzes invalīde, liek lietā savu dzejnieces talantu. Pirms trīsdesmit gadiem pēc smagas saslimšanas ar gripu viņa zaudēja redzi. Toreiz arī sākusi dzejot. Sacerētos pantus regulāri pierakstījusi bibliotekāre. Beigās dzejoļu izrādījies tik daudz, ka pieticis trijām dzejas grāmatām. Dažiem darbiem komponisti sacerēja pat mūziku. Dzejoļi galvā dzimstot joprojām, un direktore apsola atsūtīt meitenes, kas tos uzliks uz papīra.

Austra pansionātā mitinās apmēram desmit gadus. Atbraukusi uz šejieni līdzi māsai, kas mocījusies ar Alcheimera slimību. “Es viņu kopu un mundrināju. Beigās arī pati te paliku.” Dzimtais Kalētu pagasts savējos neaizmirstot, regulāri apciemo, un par to viņa tikai priecājas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Uzziņa

* Rokaižu pansionātā dzīvo 120 iemītnieki, strādā 49 darbinieki, ieskaitot palīgsaimniecībā nodarbinātos divus lopkopējus un traktoristu;

* maksa par uzturēšanos pansionātā – 240 lati mēnesī.

 

Viedoklis

Aivars Priedols, Grobiņas novada domes priekšsēdētājs: “Rokaižu sociālās aprūpes centrā mitinās arī mūsu pašvaldības cilvēki. Par katru no mūsējiem, kas tur dzīvo, piemaksājam apmēram 100 latu. Pansionāts ir labs, dzīve tur organizēta kā mājās, kā ģimenē. Kas spēj pakustēt, paskalda malku, parušinās pa dārzeņu dobi, cik iespējams, piedalās ikdienas dzīvē. Bet par Edīti Lasmani varu teikt – ja visi tā strādātu! Viņa meklē un atrod iespējas, kā ekonomiskāk izdzīvot, pašiem ir savi lopi, savi dārzi. Uzskatu, ka tas ir mūsu pienākums nodrošināt šai paaudzei cilvēka cienīgas vecumdienas.”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Sveiki pansionats Rokaizi krapjas ar naudam,kur paliek kopsanas pabalts kurs pienakas tur dzivojosiem cilvekiem

Draugiem Facebook Twitter Google+