Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. aprīlis, 2014
Drukāt

Rolands Mareckis, “Mantinieks nedrīkst raudāt”

Mareckis

“Latgales Kultūras centra izdevniecība”, 123 lpp.
“Reiz dzīvoja kāds zēns vārdā Urmis, kurš ļoti baidijās no tumsas,” – tā sākas grāmata, kuras apakšvirsraksts ir – “Stāsts par kādu lauku zēnu, kuram patika daudz sapņot”. Atmiņu stāsts piepilda abus solījumus – i par neraudošo mantinieku, i par sapņotāju. Īsās nodaļās sadalītās bērnības atmiņas lasās viegli, patiesi pēcgalā atstājot sapņa sajūtu par aizgājušu laiku. Kad pusgrāmatā skaistajai bērnībai piejaucas kara skaņas, pat tās nerada pārāk griezīgu disonansi – tikai nodaļa “Pagānu laika zīmes” atpakaļskatā nopūšas: “Daugavu laikam nosauks par Dvinu un Staburagu noslīcinās…”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+