Mobilā versija
Brīdinājums +13.7°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
12. janvāris, 2017
Drukāt

Sāga ar nolemtības trilleri. Saruna ar mākslinieku Ivaru Drulli (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
IVARS DRULLE

* Dzimis 1975. gadā Rīgā.
* Maģistra grādu vizuālajās mākslās ieguvis Montānas universitātē ASV.
* Kopš 2003. gada strādā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā par formas dizaina programmas vadītāju.
* Purvīša balvas finālā iekļuvis otro reizi.
* Izstādījies Latvijā, ASV, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā, Krievijā un citās valstīs.

“Alsupes”,”Vanagi”, “Kolaņģi”,”Mežasētas”, “Vecrūži”, “Lejas lēģeri”, “Kraukļi”,”Jaunbirza”… Cik skaisti skan! Tie ir izzūdošo māju, piļu un muižu vārdi. 15 kilometru rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju Ivars Drulle reģistrējis aptuveni 350 pamestu ēku, fotografējis tās un atzīmējis kartē. Līdzās dokumentālai fiksācijai mākslinieks radījis objektus, kuru tēlaino struktūru veido atsevišķu pamesto māju silueti abstraktā telpā, ko saēd rūsa – kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo materiālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu “Latvija” kā nebeidzamā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā samsaras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni.

“Izstāde burtiski satriec – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un Force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments – diapozitīvi un karte – biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris,” darbu raksturo mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.

Ivars Drulle par personālizstādi “Manai dzimtenei”, kas galerijā “Alma” apskatāma vēl līdz 20. janvārim, iekļauts Purvīša balvas fināla astotniekā līdz ar Arturu Bērziņu, Kristapu Epneru, Ati Jākobsonu, Voldemāru Johansonu, Maiju Kurševu, Andu Lāci un mākslinieku grupu – Krišu Salmani, Annu Salmani un Kristapu Pētersonu. Laureātu nosauks 17. februārī, atklājot visu astoņu kandidātu darbu izstādi restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunizveidotajā Lielajā izstāžu zālē. Izstāde būs apskatāma līdz 9. aprīlim.

– Balvas žūrija neslēpa, ka šoreiz finālistu darbos dominē laikmetīgie mediji. Vai fotogrāfijai ir cerības uzvarēt?

Ivars Drulle: – Pēdējos gados fotogrāfija tiešām nav bijusi īpaši izvirzīta Purvīša balvai. Izskatās, šogad šādā aspektā finālā esmu vienīgais. Mazliet neparasti, jo neesmu īsts fotogrāfs. Esmu tēlnieks, bet šajā izstādē izmantoti visi iespējamie mediji – fotogrāfija, video, tēlniecība, kinētiskais objekts un glezniecība. Galvenais ir stāsts. Sākumā rodas ideja, tad meklēju medijus vēstījuma izpausmei.

– Kā radās ideja par brūkošo lauku ēku fotografēšanu?

– Esmu apsēsts riteņbraucējs. Braukājot ar velosipēdu pa savu novadu, redzēju te vienu, te otru pamestu māju, nākamajā gadā – kāda jau pazudusi, sabrukusi, citai iegāzies jumts… Žēl, ka tas viss netika iemūžināts. Sākumā man nebija mērķtiecīgi un disciplinēti virzīta projekta. Bildēju ēkas, pētīju novada vēsturi. Tā bija mana dienasgrāmata. Kad fotoattēlu sakrājās krietni pāri simtam, radās vīzija un doma, ka no tām varētu izveidoties kāds stāsts.

– Kāds ir jūsu paša lauku māju stāsts?

– Esmu dzimis rīdzinieks. Uz Rīgu atbrauca dzīvot mans vectēvs Otrā pasaules kara laikā. Bet līdz tam visi mani senči no tēva puses mituši Vidzemē “Dravniekos”, Gulbenes novada Druvienas pagasta Druvienā. Cik vien tālu esmu rakņājies dokumentos, ar Druļļu uzvārdu “Dravnieki” saistīti gandrīz divsimt gadu. Novadnieks ir Jānis Poruks, netālu kaimiņos – Poruka skola. Vienā no viņa darbiem – par Kukažiņu – pieminēti mani senči. Tikai stāstā figurē nevis Drullis, bet Rullis – visai negants saimnieks, kurš labticīgiem kristīgiem cilvēkiem uzrīdījis suņus un Kukažiņai nav devis maizi. Ej nu zini, kā bijis, bet jebkurā gadījumā Kukažiņas ceļš gājis gar mūsu mājām. Un izskatās, ka Poruks izmantojis kādu no maniem senčiem par prototipu. Padomju laikos “Dravniekos” mitinājās dažādi ar kolhozu saistīti cilvēki, arī gucuļi no Moldāvijas, kas kaplēja biešu vagas. Tagad “Dravniekos” esmu iekārtojis darbnīcu. Māja ir diezgan milzīga. Kad gribēju nomainīt logus, sarēķināju – vajag tuvu pie trīsdesmit.

– Ne vien mūzikas draugiem, bet daudziem zināma, piemēram, Mazā Mežotnes pils. Pērn, apbraukājot Latvijas pierobežas pagastus, sev atklāju restaurēto Ērberģes muižu, kur ēkas vienā pusē atrodas Mazzalves pamatskola, pa otro vadā tūristus. Ir arī vēl citas sapostas ēkas, pilis, muižas… Vai piekrītat “Arsenāla” vadītājas Elitas Ansones jūsu izstādes sakarā teiktajam, ka šis kultūras mantojums neatgriezeniski aizies bojā?

– Sliecos piekrist. Ir dažas restaurētas muižas un pilis, kas tiešām atdzimst, bet lielais vairākums neglābjami iet postā. Par atdzimušajām muižām zinām tādēļ, ka par tām raksta žurnālos, tur brauc televīzija, filmu seriāli uzņem savus sižetus. Bet daudzu simtu krūmos ieaugušos pussagruvušos mūrus vasarās neviens pat neredz. Tāpēc mans projekts ir tik ass un kaut kādu rētu uzšķērdošs. Ar nolūku braucu laikā, kad nav lapu, kad drupas atsegušās ziemas un pavasara kailumā. Kopā saliktas, tās rada sajūtu, ka liela, ilga civilizācija izmirst un pazūd nebūtībā. Vienīgais risinājums – pārdot pilis un muižas patriotiskiem privātīpašniekiem. Man turpat kaimiņos ir Rankas muiža ar Rankas pienotavu un Ķelmēnu maizi, kur pirms desmit gadiem gandrīz nekas nebija palicis pāri, bet nu lēnām parādās jumti, bruģē ceļus… Lai tikai valsts neliek sprunguļus.

– Vai jūsu fotogrāfijas nebūtu iedarbīgākas, kliedzošākas, nevis kā gaismas kastēs izlikti divreiztrīs centimetru diapozitīvi, kuros jāielūkojas, pieliekot aci pie palielināmā stikla, bet, teiksim, milzu bildēs Esplanādē vai kādā tirdzniecības centrā?

– Tieši pretēji. Skatoties caur palielināmo stiklu, nekas nenovērš uzmanību. Var ienirt zūdošajā pasaulē. Aci pret aci.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošo kriminālnoziedznieku zināšanai Atbildēt

    > pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošajiem kriminālnoziedzniekiem
    .
    PRETLIKUMĪGA CENZŪRA smird, la.lv administratīvie “locekļi”. Tieši tāpat, kā šo kriminālrecidīvo noziegumu piekopjošie “lielākie kretīni”. Galvenokārt – tāpēc, ka šajā pašreizējā “tiesiskajā valstī” CENZŪRA IR AIZLIEGTA un neizbēgami TIEK SODĪTA SASKAŅĀ AR LIKUMU!!!!

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. CENZŪRA ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

    Un, arī: “Cilvēkam galva ir paredzēta galvenokārt domāšanai – NEVIS tikai kā plauktiņš cepurei / pakaramais lakatiņam, vai arī priekš tam, lai putni rumpi nepiegāna.”

  2. pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošo kriminālnoziedznieku zināšanai Atbildēt

    > pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošajiem kriminālnoziedzniekiem
    .
    PRETLIKUMĪGA CENZŪRA smird, la.lv administratīvie “locekļi”. Tieši tāpat, kā šo kriminālrecidīvo noziegumu piekopjošie “lielākie kretīni”. Galvenokārt – tāpēc, ka šajā pašreizējā “tiesiskajā valstī” CENZŪRA IR AIZLIEGTA un neizbēgami TIEK SODĪTA SASKAŅĀ AR LIKUMU!!!

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. CENZŪRA ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

    Un, arī: “Cilvēkam galva ir paredzēta galvenokārt domāšanai – NEVIS tikai kā plauktiņš cepurei / pakaramais lakatiņam, vai arī priekš tam, lai putni rumpi nepiegāna.”

  3. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C.E.N.Z.Ū.R.A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas KALPOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [cenzēts]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans@inbox. lv .

  4. “Man vajag plašumu, dzērvju kliedzienu, miglu vālus, melnas debesis spožām zvaigznēm, nevis pilsētas dūmaku”…nu skaisti! Domājams, ka tieši tā jau arī bija iecerējuši mūsu senči

Draugiem Facebook Twitter Google+