Kas iecirtīs pliķi. Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Agnesi Cīruli 0
Jaunās un skatītāju un kritiķu tik labi ieredzētās aktrises Agneses Cīrules kontā jau ir galvenā sieviešu loma Jūlika “Liliomā”, skanīgi dziedošā Sallija Boulsa izrādē “Kabarē”, ēteriskā Dea Rēzijas Kalniņas iestudētajā Viktora Igo dramatiskajā stāstā “Cilvēks, kas smejas”, nupat “Spēlmaņu nakts” balvu atnesusī Līgava V. Nastavševa iestudētajās Federiko Garsijas Lorkas “Asins kāzās”, visvairāk titulētajā aizvadītās sezonas izrādē, Solveiga E. Grīga “Pērā Gintā”. Un nu viņa Elmāra Seņkova režijā gatavo “Kaiju” – spēlēs ne vairāk un ne mazāk kā Ņinu Zarežnaju, jaunu meiteni, bagāta muižnieka meitu… Pirmizrāde – jau ceturtdien, 5. janvārī.
A. Čehova “Kaija” (1895) ir viena no desmit pasaules teātros visvairāk iestudētajām lugām. Latvijas Nacionālajā teātrī līdz šim uzvesta tikai vienu reizi – 1960. gadā to iestudējis Kārlis Pamše. Interesanti, ka toreiz pirmizrāde notika 2. janvārī. Galvenajās lomās bija viss Nacionālā teātra zieds – Lidija Freimane, Voldemārs Zandbergs, Jānis Osis, Velta Līne, Helēna Romānova…
Ņinas Zarečnajas atveidotāja jaunajā iestudējumā Agnese Cīrule ir trausla aktrise ar neparastu, daudzšķautņainu, spilgtu talantu un smalku iekšējo pasauli. Pirms šīs sarunas, nākot no fotografēšanās, viņa tā ikdienišķi pastāsta par nejauši tepat uz taciņas starp tenisa kortiem un Nacionālo teātri ieraudzītu lidot nespējīgu mazu zvirbulīti, kuru viņa pēc izrādes aizvedusi uz klīniku un izglābusi dzīvību…
– Kāpēc “Kaijas” plakātā pie teātra gailējoša cigarete?
Agnese Cīrule: – Jūs pamanījāt cigareti, bet vēl tur ir arī lūpas un rugāji… Mūsu stāstā kā tādā bezlaika telpā visam ir nozīme un viss būs sadarbībā. Izrādē nepretendējam ne uz vēsturiskā laika, ne tam būtisko muižnieku un muižas pārvaldnieku statusa nozīmes respektēšanu. Citus “Kaijas” variantus redzējušajiem varbūt liksies neierasti, ka spēlēsim komēdiju, taču traģisms bieži vien izpaužas tieši caur komisko…
– Tās lūpas uz plakāta jūsējās?
– Nē, bet Ņinas Zarečnajas gan… (pasmaida).
– Vai tikāt skatījusies arī kādus ierakstus no citiem “Kaijas” iestudējumiem?
– Ar nolūku neskatījos neko. Elmārs (režisors Elmārs Seņkovs. – V. K.) mēģinājumu sākumā mums atklāja, kuras vietas lugā parasti interpretē citādi, nekā tas būs mūsu iestudējumā. Ja censtos iepriekš skatīties un pētīt, kā spēlējuši citi aktieri, ar domu – lai tik man neiznāktu tāpat, tas vairs nebūtu dzīvs process. Izvēlējos paļauties uz to, kā redzu un domāju pati. Jo Čehovs patiesībā jau visu ir uzrakstījis.
– Ja jūs būtu savas varones advokāte…
– Es negribētu tā būt.
– Kādēļ? Advokāts vajadzīgs pat pēdējam ļaundarim.
– Ļaundare mana varone noteikti nav (iesmejas)! Viņa ir naiva, un viņai vienkārši nav bijis neviena cilvēka, kas iecirstu pliķi un pateiktu: meitene, atjēdzies, tu ej tur, kur tevis nevienam nevajag. Varbūt viņas dzīves lielā traģēdija ir alkas pēc slavas, ko, viņasprāt, kāds tev piešķir. Viņa neapjauš, ka to slavenību nopelni, par kurām viņa lasa presē un jūsmo kā par Trigorina bildi, ir šo cilvēku pašu darba ieguldījums, lai tajā slavas virsotnē nokļūtu. Mans uzskats ir pilnīgi pretējs – pirmām kārtām – darbs. Tikai tas salikumā ar no augšas dotu talantu var no tevis kaut ko izveidot. Vispār jau mūsu situācijā – no mana kursa astoņpadsmit absolventiem tikai pieci vai seši pastāvīgi strādā valsts teātrī – jauna aktiera pirmais likums ir nekad neatteikties no darba piedāvājuma. Tam sekojot, es nonācu Nacionālajā teātrī, par ko esmu ļoti priecīga. Bet par galveno mērķi sev nospraust slavu ir absurdi. Tā vai nu nāk, vai arī ne. Tā nevar būt priekšplānā, jo ir tikai fons. Jāmīl tas, ko dari, jāsaprot un jāgrib to darīt, jāmēģina izpausties, komunicēt ar citiem cilvēkiem, kas ļoti no svara teātrī. Nu jā, Ņina jau arī sapņo par skatuvi un aktrises karjeru, bet, ai, cik naivs un dzīves nepieredzējis ir viņas skatījums – aizbraukšu uz Maskavu, un mani tūlīt ņems vai visos teātros. Nu nebūs tā – sasit knipi, un viss notiek.
– Kā iejusties lomā, ja savu varoni grūti aizstāvēt?
– Varbūt tieši tāpēc vajag censties iejusties, lai cīnītos pret tādām naivām ilūzijām, kas vēl aizvien patiesībā mīt daudzos cilvēkos. Spekulējot ar šādām naivām cilvēku cerībām, tiek veidota arī lielākā daļa televīzijas šovu. Atbrauc meitene no laukiem, varbūt arī tepat no Rīgas, un naivi tic – ja viņas seja kļūs atpazīstama ar televīzijas starpniecību, tad dzīvē viss veiksies! Nekas tamlīdzīgs. Kāpēc cilvēki piekrīt piedalīties šādos šovos? Kāpēc rāda, kā viņi, piemēram, no rītiem tīra zobus?
– Vai arī atklāj savus pretējā dzimuma savaldzināšanas paņēmienus, sievas atļauj vīriem skūpstīties ar citām meitenēm visas Latvijas priekšā…
– (Skaļi smejas.) Nu žēl! Atliek vienīgi nopūsties. Nesaprotu, no kurienes vēlēšanās piedalīties šādos šovos.
– Vēl interesantāk, kāpēc televīzijas tādus apšaubāmas vērtības raidījumus veido…
– Mediji piedāvā to, pēc kā cilvēki alkst. Un pārsvarā viņi ir ieinteresēti skatīties uz divām lietām – seksu un naudu.
– Izdabāšana publikai – rādot to kā spogulī – ko jūs gribat, to mēs dodam – vienreiz var beigties ar cilvēku niknu pretreakciju: beidziet mēdīties!
– Protams, no izdabāšanas visi cieš. Ne tikai mediji, arī teātris, kino. Nesen Nacionālajā teātrī notika saruna ar direktoru Ojāru Rubeni, kurš sacīja, ka mūsu pienākums ir nevis izdabāt, bet audzināt skatītāju. Patiesībā tā ir liela svētība, ka esam kaut daļēji valsts finansēti, nevis tikai un vienīgi kases atkarībā. Līdz ar to ir iespēja paust savu viedokli, likt skatītājam domāt. Kad cilvēks pārguris pārnāk mājās no darba, izklaides televīzijas informācija jau it kā slīd gar ausīm, taču tik un tā zemapziņā ieguļas, un diendienā ko tādu vien skatoties…
– Atnākot uz labu filmu vai teātri, cilvēks nekā nesaprot…
– Tāpēc jau mēs te, teātrī, esam. Tās ir attiecības nevis starp aktieriem un kritiķiem, bet starp cilvēkiem.
– Vai esat sapratusi, kas ir teātris?
– Tas taču nav iespējams. Man teātris, aktrises profesija, ir manis pašas pilnveidošanās. Kamēr redzu te vietu savai izaugsmei un vienlaikus iespēju sarunāties ar cilvēkiem, stāstīt par savām atklāsmēm, te ir ko darīt. Līdzko vairs nebūs ko teikt… līdz tam gan vēl jānodzīvo… Nu, tad jādara kas cits.
– Kurā mirklī ar jums notika tas klikšķis, apjēga, ka gribat būt aktrise?
– Nāca kā zibens spēriens. Vokālā pedagoģe Nadežda Buhareva Rīgas Kultūru vidusskolā man iedeva biļetes uz Krievijas estrādes režisora Aleksandra Berezina meistarklasi. Tajā viņš astoņas stundas gari un ilgi stāstīja krievu valodā, no kā sapratu tikai kādus 40 procentus, jo manā dzimtajā Madonā krievi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un bija jau arī iekšējais protests – kāpēc man šo valodu mācīties! – tikai vēlāk apjautu, cik tas muļķīgi. Kopā ar režisoru atbraukušais scenogrāfs pēc meistarklases man pienāca klāt un jautāj, ar ko es nodarbojoties. Kad atteicu, ka mācos kultūras vidusskolā, ieteica iet uz kinoaktieriem. Latvijā tas neesot iespējams? Žēl, ka es tik slikti runājot krieviski, viņš būtu palīdzējis iekārtoties studēt Maskavā… No sākta gala biju pilnīgi skaidri zinājusi, ka noteikti nemācīšos to, kas man nepatīk. Mans tētis ir nodarbojies ar piecdesmit dažādām lietām dzīvē, pametis mūzikas skolu, bijis dīdžejs, viņa diskotēkai bija pat savs nosaukums “Delfīns”, un tika man vienmēr teicis – nodarbojies ar vienu lietu un kļūsti par profesionāli tajā. Es nolēmu būt aktrise. Un iestājos Kultūras akadēmijā.
– Sekojot jūsu karjerai, var likties, ka līdz šim nācies baudīt tikai profesijas baltmaizes mīkstumu. Vai nācies iecirst zobus arī tās garozā?
– Vissmagāk man nākušas divas lomas. Viena – Marianne pie poļu režisora Andžeja Bubeņa “Vīnes meža stāstos”, jo paralēli pie Annas Eižvertiņas diplomdarba izrādē “Ķiršu dārzs” bija jāspēlē Raņevska, četrdesmitgadīga sieviete, kas pieradusi dzīvot pilsētā un nezina, ko iesākt ar savu lauku īpašumu. Pēc viena mēģinājuma Nacionālajā teātrī, tas parasti beidzas divos un pustrijos jau bija jābūt Kultūras akadēmijā, es visa trīcēju, raudāju histērijā, nevarēju piespiest sevi četras dienas pirms pirmizrādes Nacionālajā iet un strādāt Kultūras akadēmijā. Likās, jāzvana Annai un jāteic, lai dod lomu citām, kurām nav jābūt teātrī, kur šobrīd prasa pavisam citu spēles manieri, formu, ar kādu neesmu saskārusies. Beigu beigās jau nospēlēju abas lomas… Pie Andžeja Bubeņa bija brīnišķīga skola, paldies viņam, un pēc sūra darba arī lielais gandarījums. Vienīgi žēl, ka izrāde nedzīvoja tik ilgu mūžu, kā būtu gribējies.
– Par “Vīnes meža stāstiem” saņēmi nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai Gada debijas kategorijā, taču balva tika nupat par Līgavu “Asins kāzās”.
– Par šo lomu ir otrs stāsts. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Lielākais gandarījums man saistās tieši ar pēdējo monologu. Kad viens otru nogalinājuši divi vienīgie mīļotie cilvēki manas varones dzīvē – Līgavainis un Leonardo – ar pirmo saistās spēja sadzīvot un sabiedrības priekšstati par laulību un ar otru savukārt kaisle –, Līgava iet pie Mātes un saka: nogalini mani! Šī monologa laikā man jāiet pāri krēsliem skatītāju zālē (Publika izrādē sēž uz skatuves pie spēles laukuma. –V. K.) un jākāpj uz skatuves. No attāluma simboliskā atvēzienā sitot mātei, es nokritu, sasitos, divas nedēļas nevarēju salikt kopā kāju potītes. Pāris sekundes galvā šaudījās doma – nē, es necelšos un, ja piecelšos, iešu ārā no šīs mājas pavisam. Protams, uztrausos kājās un pēkšņi skaudri sajutu, kā īsti man šis monologs jārunā. No teātra vadības, kas sēdēja zālē un manu kritienu redzēja, pienāca īsziņa – jā, tā bija īsta duende (mīlestības un nāves apvienojums)! Pilnīgi nenotverams brīdis. Tās sajūtas atkārtot nebūtu iespējams, taču tajā mirklī pēc šī kritiena un trieciena es it kā atradu atslēgu savai Līgavai un viņas pasaulei.
– Ko jūs novēlētu sev un cilvēkiem jaunajā gadā?
– Palikt dzīviem. Protams, arī fiziskā nozīmē, taču vairāk emocionālā un garīgā izpratnē. Šobrīd ir tik viegli pazaudēties, noslēgties, runāt tikai par sev tīkamo vai vajadzīgo. Bet palikt dzīvam, manuprāt, nozīmē būt atvērtam situācijās, kad kādam citam vajag palīdzību, kaut vai vienkāršu sarunu, kas otru dziedē. Palikt dzīvam cilvēkam. Tā ir manis pašas vīzija sev vismaz turpmākajiem desmit gadiem.
UZZIŅA
Antons Čehovs “Kaija”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Režisors: Elmārs Seņkovs, Ievas Strukas tulkojums, mākslinieks Edgars Kļaviņš.
Lomās: Agnese Cīrule, Maija Doveika, Uldis Siliņš, Edmunds Freibergs, Juris Lisners, Dace Bonāte u. c.
Izrādes: 5. janvārī (pirmizrāde), 6., 15., 22. janvārī.
