Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. februāris, 2012
Drukāt

Sāga. Tas ir sākums
. Saruna ar tulkotāju Ingu Bērziņu


berzina2_daiga_kalninna_14

Februāra ieskaņā dienasgaismu ieraudzīja pirmais pilnīgais senislandiešu sāgu tulkojums latviešu valodā, ko par zīmīgu notikumu nodēvējuši kā literatūras, tā arī kultūras eksperti. Latviskojuma autorei Ingai Bērziņai vērienīgais darbs bijis ilgs un personisks pārdzīvojums četru gadu garumā. 


– Hravnkela Freijgodes sāgas latviskojums tapa, jums studējot senskandināvu valodu maģistrantūras programmā Bergenas universitātē Norvēģijā. Kas jūs pamudināja doties prom no Latvijas un apgūt seno skandināvu kultūru?

I. Bērziņa: – Uz Norvēģiju aizbraucu drīz pēc vidusskolas absolvēšanas Jelgavā. Vēlējos uz kādu laiku distancēties, saprast, kas esmu un ko vēlos turpmāk dzīvē darīt. Nokļūstot tur un nodzīvojot gadu, radās sajūta, ka tūlīt būšu sapratusi norvēģu kultūru un vidi, bet tomēr nevarēju. Tas mani mudināja turpināt meklēt atbildes un darīt to caur pašizziņu svešajā kultūrā.

– Tomēr studiju gaitā arī apjautāt, ka senislandiešu literārais mantojums latviski lasošajai publikai Latvijā nemaz nav pieejams un nolēmāt latviskot vienu no sāgām. Kāpēc šāds lēmums?

– Man ļoti gribējās iekustināt šo akmeni, jo sapratu, ka senskandināvu literatūras un kultūras lauciņā Latvijā līdz šim ļoti maz ir darīts. Pietrūkst zināšanu par šo senāko kultūras mantojumu. Vienīgais veikums, kas līdz šim iznācis latviski, ir 1997. gadā publicētais Ulda Bērziņa tulkotais Snorres Sturlas dēla literārais darbs “Gilves acumalds”. Izvēlējos tulkot kādu no sāgām, jo, manuprāt, tajās ierakstītas mums, visiem eiropiešiem, daļēji kopīgas pamatvērtības. Hravnkela Freijgodes sāga prasīja ļoti daudz laika un darba. Galvenokārt tāpēc, ka bija jārada sāgu stils latviešu valodā pilnīgi no jauna. Neapgalvoju, ka šis latviskais tulkojums ir ideāls. Tas ir sākums.

– Ar ko, jūsuprāt, senskandināvu kultūra varētu būt saistoša Latvijas lasītājam?

 

– Mums Latvijā šobrīd pietrūkst kopīgas vīzijas un arī konstruktīvas politikas, kas palīdzētu virzīties uz priekšu. Iespējams, tādēļ ka nav kopīgu pamatvērtību, stabilā pamata, uz kura stāvēt. Saskatu, ka sāgu literatūra ar tajā ierakstītajām vērtībām un iekodēto pasaules skatījumu, iespējams, varētu kaut kādā veidā palīdzēt.

 

Protams, ne jau sāgas padara skandināvu sabiedrību stabilāku. Drīzāk senais mantojums un tā lasīšana padara viņus atvērtākus gan savai, gan arī citu tautu kultūrai. Norvēģijā, piemēram, cilvēki daudz lasa arī citu tautu stāstus.

– Bet Latvijā mēs to gandrīz nedarām…

– Jautājums patiešām ir par to, kāpēc mums joprojām ir tik liels robs zināšanās par senskandināvu literatūru, lai arī tajā pašā laikā esam lasījuši, piemēram, sengrieķu mītus.

– Varbūt tas skaidrojams ar to, ka latviešiem šobrīd pietrūkst pozitīvu nacionālo stāstu? It īpaši apstākļos, kad valsts nepietiekami finansē grāmatniecību un literatūru. Kā vērtējat šo situāciju, un ar ko tā atšķiras no situācijas Norvēģijā?

 

– Lai arī ikvienam ir sava individuāla attieksme pret mūsu stāstiem un literatūru vispār, sabiedrībā ir jaušama identitātes krīze, rosinot domāt, ka nepieciešams vai nu pārcilāt vecos stāstus un tajās ieliktās vērtības, vai arī radīt pavisam jaunus stāstus. Taču valsts nepietiekamais atbalsts literatūrai atstāj negatīvu iespaidu uz šiem centieniem.

 

Norvēģijā atbalstu rakstniekiem, tulkotājiem un grāmatizdevējiem galvenokārt īsteno caur oriģināldarbu iepirkšanas sistēmu. Tā ļauj literātiem pārtikt no sava darba. Piemēram, Norvēģijas kultūras padome gadā iepērk 1000 eksemplāru no katra jaunā daiļliteratūras parauga. Sevišķs atbalsts ir arī bērnu, zinātniskajai un tulkotajai literatūrai. Iepirktos izdevumu eksemplārus izplata pilsētu un skolu bibliotēkām, mācību iestādēm, norvēģu misionāriem un bibliotēkām ārvalstīs.

 

Viedoklis

Cik svarīgs šobrīd latviešu kultūrā ir sāgu tulkojums?

Tulkotājs, dzejnieks Uldis Bērziņš: “Kas  nacionālajā  kultūrā sasniegts – tā tautai biļete uz mūžību un “garantijas vēstule”, ka mūs pasaule simt un tūkstoš gadus mīlēs… Ja teikšu, ka tulkošanas un atdzejošanas nacionālā skola ir viens no objektīvajiem kultūras intensitātes rādītājiem, man piebalsos čehs, norvēģis, dānis, ungārs, japānis, soms, igaunis… Kas vēl? Visus jau nenosaukt. Viņnedēļ skatīju Hravnkela sāgas tulkojumus tais valodās, ko varu saburtot, – jā, Ingas Bērziņas tulkojums uz šo brīdi var gan pretendēt uz pirmo vietu. To nosaka meklējuma uzdrosme, neatlaidīgā kaisle latviski parādīt tās nozīmes, tās stila krāsas, kas daudziem, faktiski lielam vairumam tulkotāju, paliek slēptas svešvalodas skaņās. Nuja, mēs varam vislabāk – tad gods kalpot latviešu valodai!”

 

RADOŠĀ vizītkarte

INGA BĒRZIŅA

Dzimusi 1980. gadā Jelgavā.

2010. gadā saņēmusi maģistra grādu senskandināvu filoloģijā Bergenas universitātē Norvēģijā.

Līdz šim no norvēģu uz latviešu valodu iztulkojusi sešus mūsdienu norvēģu autoru darbus.

Šobrīd ir iesaistīta darbā pie 45 000 šķirkļu plašas islandiešu – latviešu vārdnīcas sagatavošanas, ko plānots izdot šogad.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+