Latvijā
Sabiedrība

Sāpes par zaudējumu nepāriet arī pēc piecdesmit gadiem4


1969. gada janvārī agrākais LLU mācību spēks Boļeslavs Matusevičs (no kreisās) un tagadējais Pasaules brīvo latviešu apvienības Latvijas pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons bija kaimiņi. Pirmajam dzīvoklis atrodas tajā mājas daļā, kas katastrofā necieta. Taču viņš katru gadu 12. janvārī aicina pieminēt 1969. gada 12. janvāra traģēdijas upurus, no kuriem visus pazina. Otrais triju gadu vecumā katastrofā zaudēja četrus tuviniekus, bet pats tika izcelts no drupām pēc četrpadsmit stundām bez skrambiņas un apsaldējuma.
1969. gada janvārī agrākais LLU mācību spēks Boļeslavs Matusevičs (no kreisās) un tagadējais Pasaules brīvo latviešu apvienības Latvijas pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons bija kaimiņi. Pirmajam dzīvoklis atrodas tajā mājas daļā, kas katastrofā necieta. Taču viņš katru gadu 12. janvārī aicina pieminēt 1969. gada 12. janvāra traģēdijas upurus, no kuriem visus pazina. Otrais triju gadu vecumā katastrofā zaudēja četrus tuviniekus, bet pats tika izcelts no drupām pēc četrpadsmit stundām bez skrambiņas un apsaldējuma.
Gaita Grūtupa foto

GAITIS GRŪTUPS, “Zemgales Ziņas”, speciāli “Latvijas Avīzei”

Pirms 50 gadiem, 1969. gada 12. janvāra svētdienas rītā Jelgavā daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 9 izraisījās dabasgāzes sprādziens. Gāja bojā 41 cilvēks. Padomju laika cenzūras apstākļos par šādiem ārkārtas notikumiem, ja tie notika Padomju Savienībā, nevis ārzemēs, laikraksti neko nepublicēja. Arī mūsdienās atrast dokumentus un liecības par to nav vienkārši. Bet Jelgavā daži ļaudis vēl spilgti atceras notikušo.

“Sprādziena brīdī es biju virtuvē. Iepriekš jutu gāzes vai varbūt benzīna smaku. Šķiet, es vēl vīram pajautāju, vai dzīvoklī nav kaut kas izliets. Pēdējais, ko atceros, bija tas, ka virtuvē sāka celties grīda,” atceras Biruta Druviete, toreizējā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ķīmijas katedras mācību spēks.

Viņa kā sekmīga studente bija uzaicināta palikt strādāt augstskolā. Savukārt viņas vīrs Eduards bija mācību daļas vadītājs Jelgavas 1. vidusskolā. 1967. gadā jaunā ģimene Raiņa ielā 9 saņēma dzīvokli. Katastrofā bojā gāja ne tikai Birutas vīrs, bet arī vīra kolēģis, kas skolu Jaungada brīvdienu pēdējā dienā bija ienācis noskaidrot mainīto mācību stundu sarakstu.

“Es pazinu katru ģimeni”

Biruta Druviete ir viena no septiņiem cilvēkiem, kas katastrofas brīdī atradās mājās un no sagrautās ēkas drupām tika izcelti dzīvi. Domājot par katastrofas dziļākajiem cēloņiem, viņa spriež, ka tās bija okupācijas laika sekas.

“Tajā laikā taču strādāja pavirši. Arī latvieši pie tā pierada. Man laukos ir ulmaņlaikā mātesbrāļu celtās mājas, kur vēl tagad visas komunikācijas ir labā kārtībā. Taču, dzīvojot padomju laika daudzdzīvokļu mājā, mēs nezinām, kur kas plīsīs un tecēs, kur kāds materiāls ir izzagts un kaut kā aizķepināts,” saka Biruta Druviete.

Agrākais LLU mācību spēks un Raiņa ielas devītā nama iedzīvotājs Modris Reķis (viņš kopā ar trīsgadīgo dēlu katastrofas brīdī nebija mājās, taču ģimene zaudēja četrus tuviniekus) atceras, ka kaimiņu trīs cilvēku ģimenes mirstīgās atliekas drupās vispār neatrada. Sprādzienam sekojošais ugunsgrēks tās bija iznīcinājis pilnīgi.

Inženieris Valdis Āboliņš paskaidro, ka pēc sprādziena vēl vismaz pusstundu mājas drupās turpināja izplūst un degt gāze. V. Āboliņš bija ilggadējs LLU darbinieks un minētās ēkas celtniecības būvuzraugs. “Tā bija Lauksaimniecības universitātes darbiniekiem būvēta māja, un es pazinu katru ģimeni, kas tur bija saņēmusi dzīvokli. Sāpes par zaudējumu nepāriet arī pēc piecdesmit gadiem,” atzīst V. Āboliņš.

Gāzesvada būvētājus netiesāja tiesa par krimināli sodāmiem atzina divus vidēja līmeņa gāzes saimniecības speciālistus – Jelgavas gāzes saimniecības montāžas un ekspluatācijas kantora vecāko meistaru, kuram piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, un galveno inženieri, kuram piesprieda labošanas darbus, ko varēja atstrādāt pat savā darbavietā, gadu ieturot 10 procentus no algas kā soda naudu.

Modris Reķis piedalījās visās tiesas sēdēs. Viņš atceras, ka tās ritēja bez strīdiem.
Kā galvenais notiesāto pārkāpums spriedumā atzīmēta nepietiekami stingra divu zemākā līmeņa speciālistu – gāzesvadu apgaitnieku – kontrolēšana. Proti, šiem apgaitniekiem gāzes kantorī netika izsniegts lauznis un āmurs, kas 1969. gada bargajā ziemā bija nepieciešams, lai varētu izdauzīt ledu pie gāzes atvadu ventiļu metāla apvalkiem jeb, kā tos sauc gāzinieki, kapēm.

Vienkāršoti izskaidrot lietas tehnisko pusi var šādi: dabasgāze, kas tiek transportēta pa pazemes vadiem, vairāk vai mazāk satur ūdens tvaikus, kam ir tendence kondensēties, tas ir, pārvērsties ūdens pilienos.

Šie pilieni, pamazām saplūstot maģistrāles dziļākajās, zemākajās vietās, izveido cauruļvada iekšpusē peļķes un pat tik dziļu ūdens slāni, kas sāk traucēt vai pat pilnīgi nosprosto gāzes ceļu caurulē. Tādēļ tiek ierīkoti ūdens kondensāta atvadi. To augšējā – virszemes – galā atrodas ventilis, kuru pagriežot ūdens, kas ir sakrājies gāzesvadā, kā aerosola migliņa tiek izspiests ārā.

Lai atvada ventili aizsargātu no mehāniskiem bojājumiem (bieži vien tas atrodas ielas vidū, pa kuru brauc pilsētas transports) un mitruma, tas ir ievietots čuguna ietvarā ar virināmu vāku jeb kapē. Šie ventiļi regulāri jāpārbauda. Ziemā kapju vāki bieži vien pie asfalta piesalst. Te nu apgaitniekiem tik tiešām ir vajadzīgs lauznis un āmurs.

“Taču vai nu pašiem apgaitniekiem, apzinīgi pildot pienākumus, tas bez meistara un inženiera ziņas nebūtu skaidrs?” retoriski jautā V. Āboliņš. Viņš arī pieļauj versiju, ka katastrofu varēja izraisīt nekvalitatīvs gāzesvada metinājums, ar kādu pusotru metru garais ūdens kondensāta atvads tika pievienots vidēja spiediena gāzesvadam.

Viņš atceras, ka šis izgrieztais atvads vienu dienu bija nolikts Jelgavas prokurora kabinetā.

Taču tad tas pazudis un pēc tam tika nolikts ar svaigu metinājumu. Par to būtu bijis jāatbild gāzesvada būvniekiem, nevis ekspluatētājiem. Taču viņu atbildība tiesā netika vērtēta.

Cietušajiem izmaksāja kompensācijas par zaudēto mantu, taču ne dzīvībām. Dzīvajos palikušajiem ārpus kārtas pienācās dzīvokļi.

Sals – papildu riska faktors

V. Āboliņš atzīmē, ka katastrofas izmeklēšanā atklājas vēl kāda cita gāzes saimniecības darbinieku nolaidība. Proti, 1968. gada vasarā Raiņa ielai uzklāja biezāku asfalta kārtu, bet ūdens kondensāta atvadu jeb kapi gāzinieki nepagarināja (tiesā tie taisnojās, ka viņu rīcībā nav bijuši attiecīgi darba instrumenti).

Tādējādi iznāca, ka ūdens kondensāta atvada kape, kas atradās pretī Raiņa ielas mājai, iegrima tādā kā bedrītē, kur kā piltuvē satecēja lietus un izkusušā sniega ūdeņi. Aukstumā tie sasala un tādējādi kapes augšgals tika saspiests kā skrūvspīlēs. Nav brīnums, ka, ar pāri braucošajām automašīnām šīs ledus “skrūvspīles” tricinot, ventilis pamatnē aizlūza un caur lūzuma vietu izraisījās gāzes noplūde.

Dabasgāze, kas ir vieglāka par gaisu, zemes sasaluma dēļ nevarēja brīvi izplūst atmosfērā turpat pie bojājuma vietas. Tādējādi gāze sāka plūst zem zemei uzliktā ledus vāka. Tiek pieņemts, ka, plūstot gar cauruļvadam piegulošo, irdeno zemi, tā aizvirzījās līdz siltumtrasei un gar to sprādzienbīstamā koncentrācijā saplūda Raiņa ielas 9. nama pagrabā.

Tūlīt pēc sprādziena tika atklāts, ka gāze bija ieplūdusi arī pusotra simta metru attālajā kinoteātrī “Zemgale”, kur tika pārtraukta bērnu filmas izrāde.

Modris Reķis atceras, ka tika spriests par to, ka gāzes plūsmas pretestību mazinājis XVII gadsimta hercoga Jēkaba laika ūdensvads, kas vietām atradās blakus bojātajam gāzesvadam.
Kas iniciēja pašu sprādzienu? To neviens skaidri pateikt nevar. Teorētiski skaidrs, ka brīdī, kad gāze pagrabā vai pat mājas pirmajos stāvos bija sakrājusies sprādzienbīstamā koncentrācijā, pietika ar pavisam niecīgu dzirksteli, kas, piemēram, varēja rasties, nospiežot elektrisko slēdzi.

No drupām var atbrīvot tikai celtnis

Saistītie raksti

Atbildot uz sāpīgo jautājumu, kāpēc tikai septiņi cietušie drupās tika atrasti dzīvi (divi no tiem pēc tam slimnīcā nomira), V. Āboliņš teic, ka Padomju Savienībā tolaik uz papīra pastāvošā civilās aizsardzības sistēma, kas tika gatavota kodolkara gadījumam, šādas katastrofas gadījumā izrādījās nevarīga. Lai atbrīvotu cilvēkus no drupām, studenti un padomju armijas karavīri saņēma civilajai aizsardzībai glabātās lāpstas, laužņus un cirtņus. Jaudīgi celtņi tika atgādāti tikai pēc divām stundām. Ar tiem glābēji, nepārtraucot darbu, strādāja divas diennaktis.

Juris Pudelis, kas katastrofā zaudēja divus brāļus, atceras, ka viņa tēvs Uldis Pudelis tūlīt meklējis palīdzību pie Ozolnieku melioratoriem, kuru rīcībā bija lieljaudas tehnika. Jāpiebilst, ka jaudīgu celtņu trūkums pirmajās, cietušo dzīvībai ļoti svarīgajās glābšanas stundās bija būtiska problēma arī katastrofā 2013. gada novembrī Rīgā, Zolitūdē, kad sabruka lielveikals “Maxima”.

LA.lv