Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. aprīlis, 2012
Drukāt

Saramotins: “Finišs Rubē bija kā bezsamaņā”

saramotins

Pagājušās nedēļas nogalē “Cofidis” komandu pārstāvošais Aleksejs Saramotins riteņbraukšanas smagākajā viendienas pārbaudījumā Parīze – Rubē izcīnīja 18. vietu, kas ir otrs labākais Latvijas riteņbraucēju sasniegums šajās sacensībāspēc Romāna Vainšteina izcīnītās trešās vietas 2001. gadā. 

Kopš finiša Rubē nebija pagājušas vēl 48 stundas, kad ar Motju, kā viņu visi sauc riteņbraucēju sabiedrībā, tikos Rīgā. Kā allaž – atsaucīgs un smaidīgs – Saramotins par svētdien paveikto saka: “Mazliet paskatījos no malas, kā tas viss izskatījās. Visu cieņu tiem, kas tur tika līdz galam. Ne tādēļ, ka pats nobraucu. Tas tiešām ir ļoti, ļoti grūti. To nevar izstāstīt vārdiem. Tieši tā arī ir, kā šo braucienu dēvē – elle. Sešas stundas, gandrīz tikai bruģis, mežonīgs ātrums. Nezinu, kā citiem, man pēdējie kilometri bija kā bezsamaņā. Gan jau ari pārējiem līdzīgi.”

– Vai finišā bija tā sajūta – uh, 18. vieta, lielisks rezultāts?

– Finišā mani nocēla no riteņa un nolika pagulēt. Minūtes piecas es ne tikai nevarēju pakustēties, tur neko padomāt arī nevarēju. Tā riteņbraukšanā reizēm gadās. Jā, kad cēlos, nomazgājos, devos uz viesnīcu, sāku aptvert, kas ir paveikts. Tagad ir gandarījuma sajūta. Ka viss ir izdevies baigi, baigi labi. Tas, ka sasniedzu finišu Rubē un ar cienījamu rezultātu. Ka taktiski izdevās izdarīt visu iecerēto.

– Sacīkste iekrita tavā 30. dzimšanas dienā. Droši vien pozitīvs noskaņojums bija jau no paša starta?

– Diena tiešām sākās ļoti labi. Komandā nebija nekāds stress, visi jokoja, visiem labs garastāvoklis. Mans tāds bija jau no iepriekšējā vakara. Sacensība uz izdzīvošanu – man tādas patīk, tas ir man. Taktiskā ziņā bija divi uzdevumi. Pirmkārt, kādam mēģināt aizbraukt atrāvienā un atzīmēties kameru priekšā. Tā komandai ir lieliska reklāma. Otrkārt, censties būt augšgalā arī beigās.

– Tava līdzdalība atrāvienā bija iepriekš plānota?

– Nē, bija runāts, ka katrs no astoņiem mūsu komandas sportistiem meklē šādu iespēju. Tas nebija viegls uzdevums un tā bija arī liela veiksme, jo tādi plāni bija vēl kādiem vismaz 180 vīriem. Sanāca tā, ka ar vienu grupiņu aizbraucu es un tajā kompānijā jutos pats spēcīgākais. Varbūt arī tādēļ, ka galvā viss bija kārtībā, lielisks noskaņojums. Centos būt aktīvs, centos braukt harmonijā ar sevi. Domāju, ka taktiski nospēlēju šo šaha partiju pareizi.

– Vai beigās bija iespējas iespraukties kur augstāk?

– Varbūt četras vietas augstāk varēju pakāpties, bet tam nav liela nozīme. Par pirmo desmitnieku es neesmu gatavs cīnīties. Visi, kas tur bija, šosezon ir braukuši daudzdienu sacīkstes. Parīzi – Nicu, “Tirreno Adriatico”, vēl citas. Man šāda bagāža nav.

– Parīzi – Rubē brauci arī pirms gada. Vai tā pieredze noderēja?

– Un kā vēl! Kaut arī toreiz finišu sasniedza pēc laika limita beigām. Toreiz uz pirmā bruģa kritu, sagriezu kāju. Tāds, ar asiņojošu kāju toreiz noķēru grupu, bet pie Ārenbergas meža sadūru riepu. Ilgi gaidīju tehniskās palīdzības mašīnu un paliku viens. Neviena nebija, turpināju braukt. Pats sev. Jo tā ir Rubē, tā ir pasaulē grūtākā viendienas klasika un riteņbraukšanā nekā labāka nav! Toreiz par to nedomāju, bet tā aizbraukšana līdz galam man deva milzīgu pieredzi šim gadam.

– Kā vērtē sezonas sākumu kopumā?

– Līdz pagājušās nedēļas nogalei nebiju apmierināts. Fiziski jutos labi, bet kaut kas rezultātu ziņā pietrūka. Nekur pat divdesmitniekam netiku tuvumā. Vai pozīcija ne tāda, vai pieredzes trūkums, bet parasti netrāpīju pirmajā grupiņā. Tad vairs nav cīņa par vietām, bet vienkārši iebraukšana finišā ar grupu. It kā jau pagājušajā sezonā tādas sacensības tika brauktas, it kā pieredzei vajadzētu būt, bet nevarēju trāpīt.

– Kas ir sezonas galvenās prioritātes?

– Tikt “Cofidis” sastāvā dalībai “Tour de France”, Londonas olimpiskās spēles un pasaules čempionāts. Mans darbs ir braukt ar riteni un darīt to pēc iespējas labāk. Par pārējo jautājumus jāuzdod citiem.

– Latvijai olimpiskajā grupas braucienā ir viena vieta. Vai zini kritērijus, kā tā tiks dalīta?

– Tiešām nezinu, tik vien, ka esmu dzirdējis, ka dalībnieks tiks nosaukts līdz Latvijas čempionātam. Atkal ar Gati Smukuli esam divi kandidāti uz vienu vietu, abi esam spēcīgi… Droši vien, ka galvenais kritērijs būs sportiskie panākumi sezonas pirmajā pusē, taču atkal – tas nav jautājums man. Katrā ziņā man sezona saplānota tā, lai labākā forma būtu uz olimpiādi.

– Kādēļ līdz šim nav sanācis nobraukt kādas daudzdienu sacīkstes?

– Trīs mēnešus gatavojos Parīzes – Nicas daudzdienai, biju labā formā, bet nepilnu nedēļu pirms to sākuma komandas vadība paziņoja, ka neiekļauj mani sastāvā. Kāpēc? Nezinu. Prasīju, bet konkrēta atbilde nebija. Teica – mēs nolēmām, ka tā būs labāk. Tagad, pēc Parīzes – Rubē sacīkstes, pat grūti teikt, kā būtu bijis labāk.

– Tad jātiek uz “Tour de France”!

– Jā, tas ir viens no maniem mērķiem un es ceru, ka to izdosies realizēt. Konkurence komandā ir paliela, uz tām pēdējām vietām varētu būt kādi trīs četri pretendenti. Mana varētu būt pirmā nedēļa, varbūt otrā – līdz kalniem. Pēc tam visai komandai būs jāpastrādā uz līderi igauni Reinu Tāramae. Viņš būs atpakaļ pēc slimības un ir ļoti talantīgs. Pagājušajā gadā Francijas tūrē izcīnīja 12. vietu, šogad droši vien var tikt vēl augstāk. Redzēsim, kā būs. Es darīšu visu, kas manos spēkos – vispirms, lai tiktu tūres dalībnieku sarakstā. Pēc tam, lai palīdzētu komandai.

– Cik strikti nodalītas līderu un palīgu funkcijas “Cofidis” komandā?

– Nav tā, ka ja esi gregari, tāds tāds arī paliec. Katram savs – sprints, kalni, atrāvieni, dažādas sacensības. Iespēja tiek dota visiem un nav tā, ka būtu tikai melnais darbs. Vari izdarīt savu darbu un pēc tam citi pastrādās arī uz tevi. Komanda ir ļoti draudzīga. Vienīgā problēma, ka ar franču valodas apguvi neiet tik raiti kā gribētos.

– Vai “Tour de France” un, ja tiksi komandā, olimpiādei spēks pietiks?

– Ja slims, ar vēdera infekciju pērn nobraucu “Vuelta Espana”, tad veselam esot, spēkiem jāpietiek.. Pagājušā gada Vueltas laikā jutu, ka ar veselību kaut kas nav labi, bet iemeslus uzzināju tikai pēc tam. Distance nebija viegla – karstums, lieli kalni.

– Kad redzēsim tevi kādās Latvijas sacensībās?

– Latvijas čempionātā noteikti. Iespējams, arī kādā MTB maratonā, ja sacensību kalendārs atļaus. Vispār man ar kalnu divriteni ļoti patīk braukt un var teikt, ka caur Igo Japiņa rīkotajiem SEB maratoniem esmu izaudzis kā sportists. Arī šī MTB pieredze man bija ļoti noderīga uz Francijas ziemeļu bruģa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+