Kokteilis
Mīli

Kad kopā būt var vienīgi sapnī. Sešas sarunas par dzīvi pēc Zolitūdes traģēdijas 2


Pieminot Zolitūdes traģēdiju “Latvijas Pasts” izdevis speciālu aploksni. Tās autore Anda Skadmane aploksnes dizainā turpina bojā gājušās dvīņu māsas Dainas Skadmanes darbu “Vēja egle”.
Pieminot Zolitūdes traģēdiju “Latvijas Pasts” izdevis speciālu aploksni. Tās autore Anda Skadmane aploksnes dizainā turpina bojā gājušās dvīņu māsas Dainas Skadmanes darbu “Vēja egle”.
Pieminot Zolitūdes traģēdiju “Latvijas Pasts” izdevis speciālu aploksni. Tās autore Anda Skadmane aploksnes dizainā turpina bojā gājušās dvīņu māsas Dainas Skadmanes darbu “Vēja egle”.

Atkal būt kopā ar saviem mīļajiem – šī labā sajūta nu var atnākt vienīgi sapnī. Nomodā tie, kuri pirms gada Zolitūdes traģēdijā zaudēja tuviniekus, cenšas atrast līdzsvaru. Arī tie, kuri glāba cietušos, un pat tie, kuri vēlāk palīdzēja pašiem glābējiem. Sarunas par dzīvi pēc masu traģēdijas, kas katram ir sava, īpaša.

Darbs ar emocijām

Kad 2013. gada 29. novembra vēlā vakarā pie SIVA psiholoģēm Natālijas Beļakovas, Vitas Jurševskas un Viktorijas Pavļukas atbrauca pirmā cietušo ģimene, viņas jutušās kā pirmajā darba dienā. Lai gan ik dienu palīdz cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus, černobiliešiem, Afganistānas kara dalībniekiem, represētajiem, tomēr ar masu traģēdijas radītām psiholoģiskajām sekām saskārās pirmo reizi. Un neviens arī nevarēja dot padomu, jo šāda gadījuma Latvijā nav bijis. Teorētiski zināms, kas jādara, bet realitātē? Pirms tam augustā noklausījušās Maskavas profesora Jesaulova lekcijas “Darbs ar bēdām”. Bet kā ļaužu bēdas uztvēra pašas psiholoģes?

Natālija Beļakova: – Kad Zolitūdē cietušie stāstīja to ārprātu… Raudāju un raudāju, katru dienu līdz martam. Labi, ka jūra blakus, ik pa brīdim sev teicām – stop! Un desmit, piecpadsmit minūtes pastaigājām gar jūru. Paldies, ka par mums, trim psiholoģēm, parūpējās supervizore Baiba Pumpiņa. Arī viņai nebija šāda gadījuma pieredzes, tomēr, redzot, kādā stāvoklī esam, strādāja ar mums, lai vismaz relaksētu. Arī SIVA kolektīvs mūs atbalstīja.

Galerijas nosaukums


No novembra līdz maijam strādājām katru dienu. Nedalījām grupās – tuvinieki, glābēji, mediķi. Arī sabiedrībā taču visi esam kopā. Un tā bija pareizi. Lai gan traģēdija visiem notika vienā dienā, katrs atradās savā pārdzīvojumu fāzē, daži pat šobrīd vēl ir apvainošanās fāzē. Un pēdējā – pieņemšana – notiks pēc pusotra, diviem gadiem. Sērotājiem nevar teikt – viss būs labi! Nekas nebūs labi. Kā var būt labi, ja zaudētas mātes, tēvi, dēli, meitas, vīri, sievas, māsas, brāļi… Būs citādi.

Tuvinieku nāvi cilvēki uztver dažādi. Sieviete, kurai gāja bojā meita, mierina sevi ar domu, ka viņas meita ir dāvājusi dzīvi simtiem bērnu, kas vēlāk būtu rotaļājušies uz veikala jumta ierīkotajā spēļu laukumā.

Ir daudz mistikas. Daži cietušie stāstīja, ka parasti neiepērkas šajā “Maxima”, bet tieši todien tur pēkšņi iegriezušies pēc kāda sīkuma. Citus atkal kāds it kā izvedis no veikala. Pārdevēja kārtojusi plauktā preci, piezvanījis vīrs, bet telefonā skanējuši sprakšķi. Lai labāk dzirdētu, izgājusi no veikala, un pēc pāris minūtēm jumts iegruvis vietā, kur viņa bija strādājusi.

Daudzi tuvinieku nāvē vaino sevi. Kāds vīrietis, kurš bija zaudējis sievu, četras dienas nemitējās vaicāt – kāpēc man tovakar sakārojās pankūkas? Tovakar lija, un kāda sieviete pārdzīvo, kāpēc meitai teikusi – nemirksti lietū, ieej veikalā! Citi vaino Dievu, citi meklē mierinājumu baznīcā. Galvenais ir meklēt palīdzību.

Maijā apmeklējām semināru “Norvēģu kolēģu pieredze masveida zaudējuma un sēru gadījumā” (2012. gadā ekstrēmists nošāva 69 jauniešus vasaras nometnē Utejas salā netālu no Oslo). Semināru rīkoja Latvijas Profesionālo psihologu asociācija un Latvijas Bībeles biedrība.

Bet par mūsu pieredzi interesējās vienīgi luterāņu mācītāji. Šovasar Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā luterāņu mācītājiem no visas Latvijas pastāstījām par savu darbu ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem. Notika dievkalpojums, un sajutām, ka mūsu pieredze ir kādam svarīga. Dodoties pa baznīcas eju, šķita, ka lidotu. Mums šāds brīdis bija ļoti vajadzīgs.

Katru mēnesi apmeklējam savu supervizoru, jo arī mūsu psihē traģēdija ir atstājusi nospiedumu. Uztraucos par tiem, kam mājas ir Zolitūdē, blakus traģēdijas vietai. Kuri pa logiem visu redzēja, nesa gaidītājiem tēju, sviestmaizes, segas. Kāpēc viņiem valsts nepiešķīra psiholoģisko rehabilitāciju? Aizmirstam arī par vecvecāku pārdzīvojumiem.

Glābēji

VUGD majors Juris Blūzmanis bija glābēju vidū, trīs diennaktis strādāja gruvešos, meklējot dzīvos, iznesot mirušos, arī trīs savus kolēģus.

– Kad kopā ar kolēģiem strādāju nogruvumos, domāju tikai par darāmo. Bet, izejot ārā, pie saviem tuvajiem, kuri atradās aiz drošības zonas nožogojuma, jutu, kā sirds sažņaudzas un pa vaigiem sāk birt asaras – cilvēku loks ap nožogojumu, Latvijas karogs, svecītes, ziedi… Kad iegāju atpakaļ strādāt, asaras nožuva. Un tā katru reizi. Kā burvju loks.

Vispirms glābām dzīvos. Sarunājāmies ar tiem, kuri varēja parunāt. Paldies dakterim kapteinim Vitālijam Zaharovam – vienīgajam ugunsdzēsējam ārstam, kurš bija tiesīgs doties iekšā zonā un sniegt cietušajiem cilvēkiem atsāpināšanu. Tā palīdzēja noturēties pie samaņas arī kasierim Mārtiņam, kurš deviņas stundas pavadīja zem betona gabaliem, citādi būtu iestājies šoks, bezsamaņa, kas tādos apstākļos būtu līdzvērtīgi nāvei.

Lūdzām radiniekus zvanīt cietušajiem ik pēc pusstundas, lai pēc mobilā signāla skaņām saprastu, kur meklēt. Zvanu bija daudz, bet atbilžu maz. Pēc deviņām stundām glābšanas darbu nevienu dzīvu vairs neatradām.

Rokot gruvešus bija doma – bērni, bērni, bērni… Kad gruvešos ieraudzījām bērna apavus… Pirmajā mirklī pamira sirds, bet skatos – cena klāt. Bojāgājušo vidū nav neviena bērna. Kaut gan tas bija laiks ap sešiem vakarā, kad visi nāk no dārziņiem, skolām… Mana māsa dzīvoja Zolitūdē un strādāja bērnudārzā. Kāda mamma viņai stāstījusi, ka ar savu vienpadsmitgadīgo meitu todien bijušas lielveikalā “Maxima”. Kad 16.41 nostrādāja ugunsdrošības signalizācija un balss aicinājusi evakuēties, meitene teikusi: “Mammu, mums skolā mācīja, ka jāiet ārā. Ejam ārā!” Domāju, ka todien daudzi bērni savus vecākus izveda no veikala. Jo daļai vecāku ir attieksme – ai, nekas jau nenotiks! Darbavietās bieži vien pret ugunsdrošības noteikumiem izturas formāli, lai tikai darbinieki parakstās žurnālā un strādā tālāk. Bet bērniem skolās, bērnudārzos ir evakuācijas mācības, viņi zina, kas jādara, kad atskan trauksmes signāls. Visi izskrien ārā, stundas nenotiek, baigi jautri. Un kopš bērnības rodas ieradums – atstāt telpas, ja skan signalizācija. Paldies pedagogiem!

Gads pagājis. Ikviena brūce, kas ieplēsta, apdzīst, pārvelkas ar ādu, bet, protams, rēta paliek, asinsvadi cirkulē citādi, bet cirkulē. Arī es kā ugunsdzēsējs funkcionēju, un mani kolēģi. Otrais nogruvums maksāja dzīvību trim mūsu vīriem un vairākus sakropļoja. Daļa manu biedru psiholoģiski sabruka uzreiz, viņi bija vinnētāji, jo zemapziņa emocionālo traumu izspēra ārā. Mani notikušais psiholoģiski skāra pēc kāda laika. Neizskaidrojami zuda interese par dažām lietām, kas līdz tam šķita saistošas. Kopš bērnības sapņoju par nelielu kuģīti. Pirms diviem gadiem iegādājos kuģa sagatavi un visu brīvā laika enerģiju un spēkus veltīju, lai uzbūvētu skaistu kuģīti un tad, kad došos izdienas pensijā, pilsētas kanālā varētu vizināt un priecēt Rīgas viesus. 2013. gada beigās gatavojos pabeigt rudens darbus, bet pēc traģēdijas vairs negribējās iet pie kuģa. Vēl man patika apceļot Latvijas pilsētiņas, pēkšņi arī to vairs negribējās. Pēc pāris nedēļām parādījās reiboņi līdz pat samaņas zudumam. Nokļuvu slimnīcā. Kad ārsti uzzināja, ka esmu glābis cilvēkus “Maxima” traģēdijā, teica – nekavējoties uz rehabilitāciju! Paldies valdībai, kas glābējiem, cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem sniedza iespēju psiholoģiskajai rehabilitācijai! Paldies SIVA psihologiem! Jau pēc pāris nodarbībām gan reiboņi pārgāja, gan asinsspiediens normalizējās. Bet nodarbībās ir pašam jāstrādā. Dažiem kolēģiem šķita, ko tad mēs, pieauguši vīrieši, no papīra izgriežam figūriņas, zīmējam, ar lellītēm spēlējamies. Bet tas ir vajadzīgs, jo psihologi strādā ar zemapziņu. Apziņa zina, cik ir 2+2, bet zemapziņa ir tā, kas man liek domāt, ka 2+2 ir četri.

Protams, saņēmām arī masāžas. Atgriezās dzīvesprieks. Sajūtas kļuva vienkāršākas, tu saproti dzīves kārtību. Daudz palīdzēja arī pats organisms, vēlme dzīvot un darboties tālāk. Šovasar atsāku būvēt savu kuģīti. Manam desmitgadīgajam dēlam Dāvim arī patīk kuģi. Šad tad vasaras vakaros abi aizbraucam uz Andrejostu, skatāmies uz lielajiem kuģiem, pasapņojam un kopā cīnāmies ar savu kuģīti. Visas sajūtas veido tālāko dzīvi. Šobrīd kopā ar kolēģiem Zolitūdes traģēdiju uztveram kā mācību, konstruktīvi domājam, ko glābšanas darbos varbūt varētu darīt vēl labāk.


Savas ģimenes līdzsvara koordinatore

Aleksandra Fedutina (27) zaudēja mammu. Viņa strādā “Air Baltic” par lidaparātu svara un balansa koordinatori, rūpējas, lai pasažieri un krava būtu drošībā. Un aktīvi darbojas biedrībā “Zolitūde 21.11”. Aleksandrai ir tētis jūrnieks un piecpadsmitgadīgs brālis.

– Tagad atbildība par viņiem ir uz maniem pleciem. Sākumā bija drausmīgas bailes, bet nu jau esmu pieradusi. Mamma mūs, visus trīs, ir izlutinājusi. Kā viņa tika ar to visu galā? Pašai bija darbs, un vēl mūs aprūpēja – gatavoja ēst, mazgāja veļu, kopa māju. Mamma pārdzīvoja, ka neesam patstāvīgi. Un ar savu aiziešanu rosināja mūs pašus visu darīt.

Pirmais, kas deva spēku izturēt, bija doma – ja reiz Dievs ir devis tādu uzdevumu, tas godam jāpaveic. Redzēju, ka tētis dara, cik var, bet vairāk viņš nespēj. Un sajutu, ka es varu rīkoties ar vēsāku prātu un adekvātāk pieņemt lēmumus. Neatļāvos brāļa un tēva klātbūtnē raudāt.

Sākumā gāju uz baznīcu, bet tad nodomāju, ka mammai būtu svarīgāk, lai es izvāru ģimenei zupu, nevis klausos dievkalpojumu. Tagad turp eju, vadoties pēc sajūtām. Galvenā jēga – dvēsele ir augšāmcēlusies. Lai mamma ar prieku skatās, kā mēs te, lejā, dzīvojam – ka ir labi, esam kopā, ejam uz priekšu.

Zinu, ka cilvēkiem daudzreiz vēsturē ir klājies vēl grūtāk. Tas notur līdzsvarā. Joprojām ir brīži, kad neticu, ka tas ir noticis. Nevar būt, ka mammas nav. Jūtu, ka mamma ir blakus un vada mani. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet par savām izjūtām ģimenē neesam runājuši, tikai par praktiskām lietām. Neesmu skatījusies ģimenes bildes. Psiholoģe teica, ka smagākais būšot tagad, pēc gada. Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie, kam iet bojā tuvinieks. Bet mūsu smagākās atmiņas ir tieši no gaidīšanas, neziņas, cerībām, atpazīšanas. Nostāvēju pie “Maxima” no 19 vakarā līdz 9 rītā. To laiku cenšos izdzēst no atmiņas. Tētim izdzēsu no mobilā mammas numuru. Noslēpu mammas mantas, nopirku jaunu paklājiņu, vēl šo to. Ar lietu maiņu dzīvoklī pamazām sākam dzīvi trijatā. Pirmajās dienās teikumi – es aiziešu uz veikalu, skanēja šausminoši. Ja kāds no mums necēla klausuli, ak Dievs! Bet tagad jau esam nomierinājušies. Esam vairāk kopā, esam saliedētāki, apzinoties situāciju, tētim daudz ko piedodu. Agrāk tikai domāju, būtu labi kādam palīdzēt, tagad palīdzu, cik varu. Redzu, ka brālis arī nevis pārdod kādu savu lietu, bet atdod. Sākumā man šķita, ka vienīgā dzīves jēga ir palīdzēt citiem. Tagad domāju mazliet arī par sevi, jo citādi nespēšu palīdzēt citiem. Biedrībā “Zolitūde 21.11.” visi esam vienādi, brīvāk jūtamies. Regīna Ločmele-Luņova ir mūsu analītiskais centrs, jo mēs pēc traģēdijas bijām kā citā pasaulē. Esam saņēmuši cietušo statusu. Daži savu laiku velta tiesvedības lietām, man svarīgi būt vairāk kopā ar brāli. Ticu, ka kosmosā ir taisnība un vainīgie saņems sodu. Jo tiesas slēdziens jau beigu beigās būs jocīgs, ka vainīgs kāds apsargs un tādā garā.

Kas šā gada laikā mainījies? Mammai bija mašīna, viņai patika braukt. Bet man nebija tiesību, jo bija bail no atbildības – kā braukšu, vai kādu auto nesabuktēšu, vai kādu neievainošu. Apsolīju tētim, ka nākamreiz no jūras es viņu sagaidīšu ar mašīnu, un tā arī bija. Tiesības ieguvu 28. augustā, un tētis atbrauca 29. augustā.

Paldies Dievam, ka valsts apmaksāja sociālo rehabilitāciju, joprojām abi ar brāli cenšamies aizbraukt uz SIVA pie Natālijas Beļakovas. Pamazām tiekam uz priekšu. Centos arī tēti turp aizmānīt, bet neizdevās, taču labi, ka viņam emocijas uzreiz sprāgst ārā. Es visas bēdas turēju sevī, bet pēc pusgada viendien kādas divas stundas noraudāju un atbrīvojos no smaguma. Un dzīve kļuva vieglāka. Un tad mums nomira kaķītis, viņš bija tikai trīs gadus vecs.

Par brāli uztraucos, kā viņam klāsies skolā. Sekmes nav pasliktinājušās. Pērn gāja gan uz boksa nodarbībām, gan dejošanu. Tagad atteicies no boksa, lai būtu vairāk laika mācībām un nebūtu noguris.

Tēta sauszemes hobijs ir riteņbraukšana. Jau sen gribēja nopirkt riteni, šogad beidzot to izdarīja un, kad pārnāk no jūras, izbrauc kādus apļus. Pat līdz Slokai bija aizbraucis.

Ar lielāko prieku tētim atrastu jaunu dzīves biedreni. Biju samierinājusies, ka pašai ģimenes nebūs. Bet negaidīti sastapu draugu, pat neticu, ka iespējama tik laba saskaņa.

“Viņš visu laiku strādāja, bez brīvdienām, bez apstājas”

Daiga Puriņa zaudēja savu dzīvesbiedru VUGD kaprāli Sergeju Ižiku, kurš par savu dienesta pienākumu pildīšanu dzīves laikā apbalvots četras reizes un pēc nāves viņam piešķirts Viestura ordenis. Daiga ar Sergeju nebija precējušies, taču kopā bija nodzīvojuši sešpadsmit gadus. No pirmajām laulībām Daigai ir meita un Sergejam adoptēts dēls.

– Visu mūžu esmu strādājusi par medmāsu. Pirms diviem gadiem biju Vācijā papildināt zināšanas un strādāju vecu ļaužu pansionātos. Es ticu Dievam un Veimārā baznīcā no sirds lūdzu, ka gribu mājās. Un drīz vien tā arī notika. Otra vēlme – bija ieķīlāta mammas māja, lūdzu, lai tieku vaļā no parāda. Meita zvana, zibens iespēris, jumts norauts, māja bija apdrošināta un banka noņēma ķīlu. Vēl gribēju ar mazbērniem tuvākas attiecības. Un tagad tās ir, jo dzīvoju mājā kopā ar savu mammu, meitu un mazbērniem. Agrāk ar Sergeju dzīvoju Iecavā divistabu dzīvoklī. Dzīvoklis bija uz viņa vārda, un tas paliek viņa dēlam Iļjam, kurš dzīvo Maskavā. Mēs pret Iļju labi izturējāmies. Krājām naudu, lai viņš katru Jaungadu varētu atbraukt ciemos, lepnu auto viņam nopirkām, dāvanas vienmēr sarūpējām. Pie Sergeja bēru galda viņš teica, ka mani neaizmirsīs. Bet, saņēmis tēva apdrošināšanas naudu, Rīgas domes, “ziedot.lv”, Iecavas domes pabalstu, pat nav pajautājis, kā man klājas. Labi, ka Sergejs to neredz. Viņš bija ļoti labs. Man visu algu atdeva, lai saimniekoju. Manus mazbērnus uz cirku un citām izklaidēm veda, savai mātei zāles apmaksāja, un cik daudziem viņš ir naudu aizdevis!

Sergejs strādāja VUGD, celtniecībā un papildus celtniecības koledžā izmācījās par būvvadītāju. Divas baznīcas Iecavā uzcēla. Spogulī katru rītu skaitīja vārdus Dieviņam. Viņš visu laiku strādāja, pēc darba atkal, bez brīvdienām, bez apstājas. Bija palikuši vēl pieci gadi līdz izdienas pensijai, teicu – ej prom. Bet viņš – es tā nevaru, mēs, ugunsdzēsēji, – Viens par visiem un visi par vienu! Pirms traģēdijas tā jocīgi sāka runāt par mantojumiem, mašīnām. Trešdien no rīta teica: man nav ne kredītu, ne parādu, ne problēmu. Viņam bija tādas savādas acis, domāju, kas noticis. Pirmajā naktī pēc bērēm sapnī Sergejs teica: man ļoti smagi, man sāp, man spiež. Reizēm, kad man kļūst smagi, aicinu – atnāc sapnī! Sergejs atnāk. Reiz tāds skaists, baltā kreklā. Jautāju – kur tu esi pazudis jau gadu. Bet viņš man – meklē citu vīrieti! Es saku – negribu citu.

Sergejs vienmēr teica – mēs esam viens otram atdevuši daļu savas dzīves. Jā, tā ir, un mēs dzīvotu vēl un vēl, un labi dzīvotu…

Visiem trim bojāgājušajiem glābējiem mēs, dzīvesbiedres, bijām civilsievu statusā. Biedrības “Zolitūde21.11.” pārstāve Regīna Ločmele-Luņova gan cīnās, lai mums būtu iespējams saņemt kādu kompensāciju.


“Es gribu, lai cilvēki ir priecīgi!”

LMA tekstilmākslas studente Anda Skadmane (24) Zolitūdes traģēdijā zaudēja dvīņumāsu Dainu un tēvu Jāni Skadmani. Daina Skadmane studēja LMA vides nodaļā un 2013. gada nogalē vides objektu festivālam “Ziemassvētku egļu ceļš” izveidoja “Vēja egli” – emocionālu, smalku darbu – mirguļojošas spoguļstikla bumbas, kas līgojas vējā. Tās uzstādīšanu pie Kongresu nama Rīgā viņa vairs nepiedzīvoja.

– Es gribu, lai cilvēki ir priecīgi, māsa teica, darbu veidojot. Atceros, ka viņai tas bija ļoti svarīgi. Pērn decembrī redzēju, ka cilvēkiem patiešām patika egle, kā tā zaigo un spīd, – atceras Anda. Viņa ir māksliniece aploksnei “Atceries Zolitūdi!”, ko šodien, Zolitūdes traģēdijas gadskārtā, laiž klajā “Latvijas Pasts”. Andas darba pamatā ir māsas Dainas “Vēja egles” fragments.

– Mana māsa bija vislabākā māsa, un es vēlējos, lai uz aploksnes būtu viņas darbs. Mēs abas bijām kā komanda. Darba ideja – no bumbiņām šķiļas putni un lido augšup uz debesīm. Tie putni ir 54 dvēselītes. Uztaisīju vairākus variantus un vaicāju citu bojāgājušo tuviniekiem, kas vairāk iet pie sirds. Un izvēlējāmies šo. Domāju arī par to, lai tie būtu Latvijas putni un Latvijas ainava.

Man ir mamma, brālis, vecākā māsa un jaunākā māsa. Pašlaik visi dzīvojam kopā. Vienīgi brālis dzīvo un strādā ārzemēs. Sazvanāmies, cits citu atbalstām, kad vēlamies, aprunājamies. Mamma un vecākā māsa apmeklēja rehabilitācijas. Bet man ir vieglāk parunāt ar saviem ģimenes locekļiem, nevis svešu cilvēku. Visgrūtākais, ka neviens nevar atbildēt – kāpēc. Tas ir sāpīgākais jautājums, lai spētu pieņemt notikušo.

Kā visvairāk pietrūkst? Tas notika tik pēkšņi… gribas vēlreiz apskaut māsu. Zinu, ka tas nekad dzīvē nenotiks, un tā man ļoti pietrūkst.

Esam runājuši ar citu bojāgājušo tuviniekiem, viņi arī saka – tie, kurus zaudēja Zolitūdē, bija labākie, mīļākie, kam ļoti laba sirds. Arī mūsu tētis. Viņam vissvarīgākais bija ģimene, lai visi ir pārtikuši, laimīgi, priecīgi. Viņš agrāk strādāja Iekšlietu ministrijā, bet pensijas gados – par šoferi, lai vakaros varētu būt mājās. Domājam, tagad visi esam lieli, mamma varēs atpūsties, lai atgūtos no šā smagā zaudējuma, un mēs viņu vienmēr atbalstīsim. Gads tik ātri pagājis, šķiet, ka tas noticis nesen. Vēl ir grūti. Pirms gulētiešanas visu laiku domāju par savu māsu un tēti.

“Mēs visi esam viens ar otru saistīti”

Stradiņa slimnīcas māsas palīdze Daiga Grigone zaudēja savu dzīvesbiedru un dēlu tēvu Ēriku Čerņenoku. 2013. gada 14. maijā Ēriks atlidoja no Īrijas, iekārtojās darbā par kasieri veikalā “Maxima”, pārcēla ģimeni no mājas, kur bija desmit gadus dzīvojuši un ko atsavināja banka, uz īrētu dzīvokli, un tad notika nelaime. Tagad Daiga mīt dzīvoklī, ko dēli nopirka par kompensācijas naudu. Viņa izrāda glīti izremontēto mājokli, pie istabas sienas krusts, uz palodzes Ērika vesti suvenīri.

– Ēriks ļoti pieķērās un priecājās par mājīgiem sīkumiem. Jo viņam bērnībā tā visa bija trūcis. Arī mēs sākumā dzīvojām ļoti pieticīgi. Viņš dēliem taisīja mašīnas no koka klucīšiem, bet tagad no Īrijas atveda šo lepno koka mašīnīti. Un man lelles, jo, kad apprecējos, man bija tikai septiņpadsmit, un toreiz atnācu pie viņa ar lellēm. Ēriks strādāja bez atelpas, viņš gribēja, lai mums būtu pārticība, lai mums būtu pašiem sava māja. Tāpēc arī visa ģimene braucām uz Īriju un dēli kokaudzētavā strādāja kopš piecpadsmit gadu vecuma. Mājai ņemtais kredīts bija mūsu nesaprašanās iemesls. Es gribēju atpakaļ mājās, bet Ēriks domāja tikai par naudu. Tā es tolaik to uztvēru. Tagad jau es saprotu, ka viņš vienkārši gribēja, lai ģimenei nekā netrūktu. Pēc Ērika nāves man bija šoks. Visas lietas taču kārtoja Ēriks. Tagad māja ir pārdota, bet man vēl jāmaksā bankai trešdaļa algas, kamēr visi papīri būs kārtībā. Teikšu, kā ir, iet pagrūti. Mēnesī strādāju aptuveni 240 stundas, bet ar algu nevaru mēnesi iztikt. Ar veselību esmu tikusi labā galā. Varētu atkal strādāt Īrijā, bet dēli vairs negrib braukt prom. Es arī negribu, ir jāiztur.

Līdztekus šai nelaimei notika arī labas lietas. Paldies Rīgas domei, ka apmaksāja psihologa palīdzību. Izvēlējos dakteri Jāni Vītiņu Psihosomatiskajā centrā, un varēju sakārtot arī to, kas psihē bija palicis kopš Īrijas. Mēs jau bijām citādi audzināti, bet tur viss tendēts uz naudu. Cilvēcību un sirsnību varēju gūt vienīgi Īrijas baznīcā, kur vakaros notiek īstā dzīve. Cilvēki pulcējas, dzied, spēlē, mācās kādu mūzikas instrumentu. Kad aizgāju pie daktera Vītiņa, nesapratu, kāda jēga dzīvot – Ēriks miris, mājas nav, suni nācās atdot citiem cilvēkiem, jo, mājā dzīvodams, bija radis brīvībai… Tomēr psihologs sāka mani motivēt. Ka esmu dzīvoklī remontu uztaisījusi, ka mācos vakarskolā. Teicu – nesaprotu, kāpēc. Tas tev noderēs! Pēc nelaimes vairs negāju uz vakarskolu. Tomēr klasesbiedru un skolotāju mudināta skolu pabeidzu. Tagad vēlos izmācīties par medmāsu.

Arī Dievs palīdzēja. Jutu, ka neesmu viena, gāju pasēdēt baznīcā. Lūdzos, un mūsu draugi par mums lūdzās. Ēriks savulaik kalpoja kā ministrants un palīdzēja remontdarbos Bauskas baznīcā. Šos trīs eņģeļus Ēriks atveda no Anglijas, lai būtu mājīgi. Mēs vienmēr gribam mājas. Bet patiesās mājas jau esot debesīs. Man tagad ļoti sāp, ka Ēriks tik ļoti taupīja un neko sev neatļāvās. Bet varbūt man tikai šķiet, ka viņš Anglijā nebija laimīgs. Viņš spēlēja ģitāru, viņam bija draugi franču ģimene. Brīvdienās bija sācis remontēt kādai ģimenei māju. Viņam ļoti patika palīdzēt, viņam bija daudz draugu.

Ceļš ir viens – Jēzus un debesis. Es neinteresējos par ezoteriku, bet mēs redzējām Ēriku neilgi pēc notikuma, decembrī. Todien man kļuva slikti ar sirdi, saucām ātros, bija nespēks, arī dusmas uz Dievu. Jo kāpēc Ērikam bija jāaiziet tagad, kad mūsu attiecības sāka sakārtoties? Āgenskalna īrētajā dzīvoklī, kur pārcēlāmies pēc mājas zaudēšanas, bija krāsns apkure. Migu ciet, dzirdu – krāsns durtiņas iečīkstas. Paskatos – Ēriks pietupies liek malku krāsnī. Prāts nostrādā – paga, viņš te nevar būt, viņš ir miris. Saku: bet tu šeit nevari būt, tev ir jāiet prom. Viņš salika malku un pazuda. Stāstu dēlam, viņš arī tajā dienā tēvu uz ielas redzējis. Dēls viņam arī bija teicis – tu nevari šeit būt. Arī mamma redzēja. Mēs par viņu lūdzam, Ērikam bija daudz ticīgu draugu, kuri arī par viņu lūdz.

Kad notika traģēdija, dēls man zvanīja, bet es sākumā domāju, ka jumts iebrucis citā veikalā. Un teicu – tas uz mums neattiecas, tā nav tā “Maxima”. Bet pēc šā teikuma sapratu – viss attiecas uz mums, mēs visi esam viens ar otru saistīti.

LA.lv