Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. augusts, 2013
Drukāt

Skaidrīte Ābrama: Efektivitāti var panākt tikai ar konkurenci

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Par piena un citu cenu sarunāšanu, par uzņēmumu apvienošanos un pašvaldību biznesu Konkurences padomes priekšsēdētāju Skaidrīti Ābramu iztaujāja žurnālists Ivars Bušmanis.


 

– Kam Konkurences padome palīdz? Ja jau esat par konkurenci, tad par stiprajiem, kas konkurences cīņā uzvar?

S. Ābrama: – Mēs sakām: palīdzam konkurencei – pastāvēt un attīstīties. Esam par tiem, kas konkurences cīņā neizmanto neatļautus paņēmienus – neveido karteļus, nevienojas ar konkurentiem par cenām, tirgus sadali, nevērš savu tirgus varu pret klientiem, konkurentiem. Būt stipram vai dominējošam nav aizliegts, tikai šo stāvokli nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, ierobežojot iespējas tirgū ienākt un darboties citiem. Tāpēc Konkurences padomes vadmotīvs: vienādus spēles noteikumus visiem! Taču mūsu resursi ir ierobežoti, lai izsekotu katram sīkākam pārkāpumam starp diviem konkurentiem, tāpēc mēs uzmanām, lai nerastos tādi konkurences pārkāpumi, kas atstāj postošu ietekmi uz tautsaimniecību, patērētājiem.

– Kā postīgā ietekme izpaužas?

– Nozares stagnē, pircēji pārmaksā. Cenas ceļas, cenas tiek sarunātas, preču izvēle, kvalitāte ir neapmierinoša utt. Pircēji nesaņem piedāvājumu, kāds tas būtu godīgā konkurences cīņā.

– Tātad Konkurences padome ir liberālās ekonomikas policija.

– Principā jā, ja reiz konkurences tirgus ir vienīgais, kas virza uz priekšu ekonomiku. Tajā ir gan stipri, gan vājāki spēlētāji, bet mēs uzmanām, lai visiem viņiem būtu godīgi spēles noteikumi.

Tā kā mēs esam represīva iestāde, tad, konstatējot pārkāpumus, spriežam par sankcijām. Sodam ir jābūt bargam, lai atturētu arī citus no līdzīgiem pārkāpumiem. Vienlaikus saprotam, ka ne jau ar sodiem vien var novērst pārkāpumus, tāpēc esam ieinteresēti konkurences kultūras veidošanā, lai pārkāpumi neveidotos.

– Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ilgus gadus mocījās ar hronisku patērētāju interešu ignorēšanu, jo, piemēram, “Air Baltic” lētāk bija samaksāt sodu nekā godīgi norādīt interneta biļešu cenas.

– Jā, tas ir zemo sodu negatīvais blakus efekts. Vēl nesenā pagātnē atturējāmies uzlikt lielākus sodus, bažījoties par uzņēmumu spēju samaksāt, kaut arī Eiropas Komisijas pārskatos Latvijā uzliktie sodi par konkurences pārkāpumiem tika vērtēti kā vieni no zemākajiem. Karteļus – tas ir, aizliegtas vienošanās par cenām vai par tirgus sadali – šādi nevar iznīdēt.

Domāju, ka ziņa par atklāto karteli energobūvniecībā aplidoja ne tikai energoceltniekus, bet arī uzņēmējus citās nozarēs, kas tagad apdomās sadarbību ar konkurentiem, arī to, ka nedrīkst pirms iepirkumiem vienoties: šoreiz jāuzvar man – ar tādu cenu, tāpēc tu iesniedz augstāku, tad nākamreiz uzvarēsi tu, u. tml. Es ticu, ka šādi mēs atturēsim daudzu citu karteļu izveidi.

– Kā jums izdodas pierādīt šādas vienošanās, kas netiek protokolētas un fiksētas līgumos?

– Ar katru gadu lietas kļūst sarežģītākas, talkā jāņem modernā ekonomika, kibertehnika, tiesu prakse. Daudz kas ir mainījies, piemēram, kopš 2004. gada, kad atklājām pirmo nozīmīgāko karteli Latvijā – aizliegtu vienošanos par olu cenām. Olu ražotāju asociācijas sapulcē tika runāts par kārtējo cenu paaugstinājumu, tas bija fiksēts protokolā, un gandrīz visas uzņēmējsabiedrības dažu dienu laikā pēc tam cenas arī paaugstināja.

Mums tikai bija jāpārbauda pavadzīmes, lai konstatētu, ka olas patiešām kļuvušas dārgākas atbilstoši sapulcē nolemtajam. Tas bija, ja tā varētu teikt, hrestomātisks gadījums, pēc kura uzņēmēji, kas ar konkurentiem vienojas par cenām, kļuvuši daudz rafinētāki, slēpjot pārkāpuma pēdas.

– No kā jūs iegūstat informāciju? Ikdienā taču nesekojat nedz uzņēmēju elektroniskajai sarakstei, nedz arī noklausāties viņu sarunas krogos!

– Protams, pašu spēkiem visam izsekot nevaram, bet veicam gan tirgu uzraudzību, gan vērtējam saņemtos iesniegumus. Daudz informācijas attiecībā uz aizliegtu vienošanos iepirkumos nāk no KNAB. Viņus interesē korupcija, mūs – karteļi. Nereti, kad atklājas sarunāta uzvara iepirkumā, tad KNAB interesē pasūtītājs, bet Konkurences padomi – kā pretendents organizējis uzņēmēju fonu, lai vienotos par savu uzvaru.

Kad ierosinām lietu un veicam izmeklēšanu, parasti organizējam apmeklējumus vai inspekcijas, lai iegūtu dokumentus, pierādījumus. Tie visi tiek rūpīgi analizēti, veicot kibertehniskās ekspertīzes, ekonomiskās analīzes.

– Vai vienīgais, kas nav mācījies no hrestomātiskā olu karteļa piemēra, ir Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājas Jānis Šolks, kurš jūlijā paziņoja, ka piena cenām jāceļas par 5 – 8 procentiem?

– Mēs dažādu asociāciju vadītājus jau ne reizi vien esam brīdinājuši atturēties no šādiem paziņojumiem, ka preces vai pakalpojuma cena celsies par tik un tik procentiem. Jo tas var tikt uztverts arī kā signāls patiešām celt cenas visā nozarē.

– Kāpēc? Ja visiem konkurentiem izejvielu cenas ceļas vienādi, loģiski, ka tas pārnesas uz preces cenu…

– Tā nu gluži tas nav, jo katram uzņēmumam ir sava komercdarbības stratēģija, cenu politika, atšķirīgas ražošanas jaudas, atšķirīgi produkcijas veidi, savi iekšējie resursi. Nevar tā būt, ka, palielinoties izejvielu cenai, visā nozarē visiem pienrūpniekiem cenas celsies vienādi! Piena iepirkuma cena piena produktos ir tikai viena, lai gan būtiska, izmaksu sastāvdaļa. Tāpēc asociācija nekad nedrīkst to apgalvot par visiem biedriem, jo cenu nosaka katrs uzņēmums individuāli un tas to nedrīkst saskaņot ar pārējiem.

– Piena gadījumā jūs vērtēsit cenu pieauguma pamatojumu vai arī cenu struktūru, tas ir, cik daudz kurš pelna?

– Konkurences padome nav cenu regulators, un mēs nevaram ražotājiem pateikt: jūs nedrīkstat celt cenu. Tāpat arī mazumtirgotājiem nekad neteiksim: jums ir jāliek tāds un tāds piecenojums.

Latvijā ir ap četrdesmit piena pārstrādātāju, no kuriem lielākā daļa ar savu produkcijas apjomu nespēj nodrošināt pietiekami zemas izmaksas.

Lielākajiem piena ražotājiem ir daudz neizmantotas jaudas, līdz pat 50%, kā konstatējām savā 2011. gada pētījumā, tāpēc pašizmaksa diemžēl ir augsta. Ja piena pārstrādātāji šeit Latvijā plāno darboties ilgtermiņā, nevis gaida, kad tos kāds ārzemnieks izdevīgi nopirks, tad īpaši mazākajiem noteikti jādomā par efektīvu sadarbību vai specializāciju.

– Bet arī peļņa ir. Pēc Jāņa Šolka prezentācijas presei Latvijā pārstrādātājam no katra piena litra peļņa ir divi santīmi, kamēr Vācijā – tikai viens.

– Ja gribam objektīvu salīdzinājumu, nevar raudzīties tikai uz viena paša piena cenu. Jo ražotājs veido produktu portfeli, kurā vienam produktam, piemēram, pienam vai kefīram, apzināti cenu nosaka tuvu pašizmaksai, lai vairāk nopelnītu ar citu, piemēram, jogurtu vai saldējumu.

– Vai pieņemsit izskatīšanai mazumtirgotāju sūdzību par piena pārstrādātāju “cenas sarunāšanu”?

– Pašlaik to vērtējam. Tāpat kā vērtējam arī to, vai mazumtirgotāju kolektīvajā piena cenas celšanas noraidījumā arī nav pārkāptas pieļaujamās robežas. Normāli ir, ka mazumtirgotājs un piegādātājs vienojas individuāli, nevis veido šādas kolektīvas akcijas.

– Jums ir nojausma, cik tirgotājs pieceno piena produktiem?

– 2011. gada tirgus uzraudzības rezultāti liecināja, ka attiecībā uz piena produktu portfeli lielākajos mazumtirdzniecības tīklos uzcenojumi nebija pārmērīgi. Caurmērā 20 – 30 procenti no gala cenas bez PVN.

– Tāds ir normāls?

– Ja salīdzinām ar Nīderlandi vai Itāliju, kur ir daudz lielāki ražošanas un pārdošanas apjomi, toreiz tas bija līdzīgs. Konkurences padome nevar regulēt, kādam uzcenojumam ir jābūt. Mums ir jāraugās, lai mazumtirgotāji ļaunprātīgi neizmantotu savu iepirkuma varu pret piegādātājiem un līdz ar to cenas veidotos normālas konkurences procesā.

– Jūs devāt atļauju apvienoties Rīgas piena kombinātam ar Valmieras piena kombinātu. Vai tad tas nesamazina konkurenci? Redzam, ka Limbažos jau pārtrauca ražot sieru.

– Konkurences padome izvērtēja visus riskus konkurencei, kas var rasties pēc apvienošanās, un noteica lielākajam tirgus spēlētājam saistošus noteikumus. Piemēram, nedrīkst piemērot diskriminējošu svaigpiena iepirkuma cenu zemniekiem vai piedāvāt mazumtirgotājiem savu produkciju sasaistītā veidā. Noteicošais bija, ka, apvienojot uzņēmumus, ražošana tiks optimizēta un palielināsies eksportspēja. Ja siera vai kāda cita produkta ražošana izrādījusies nerentabla, mēs nevaram piespiest ražotāju turpināt to ražot.

– Arī telekompānijai LNT tika ļauts iekļauties MTG mediju grupā, kur ir TV3 un TV6. Pagājis gads, un pieredzam cenu celšanu kabeļtīklos. Vai arī šī apvienošanās bijusi lietderīga, kas novedusi pie dominējošā stāvokļa?

– Kādi tajā situācijā bija varianti – vai labāk būtu, ja finanšu grūtībās nonākusī LNT no tirgus pazustu pavisam?

– Cik esmu dzirdējis, LNT bijis arī otrs pircējs, kurš gan nebija tik naudīgs.

– Pēc manā rīcībā esošās informācijas, vienīgais nopietnais pircējs bija MTG. Varianti bija: atļaut apvienošanos, atļaut ar saistošiem noteikumiem vai aizliegt.

Skaidrs, ka skatītājiem nenāktu par labu, ja LNT ar savu programmu un iestrādnēm pazustu. Šis nebija viegls lēmums, un to Konkurences padome atļāva ar tik nopietniem saistošiem noteikumiem, kādi vēl nav bijuši mūsu praksē. Turpmākos piecus gadus uzraudzīsim šo tirgu.

Ja kādā brīdī MTG darbība neatbildīs saistošajiem noteikumiem vai tas ļaunprātīgi izmantos savu tirgus varu, apvienošanos varam atkārtoti vērtēt. Konkurences padomes rīcībā ir tāds instruments kā uzņēmuma juridiska sadalīšana, ja tā darbība pēc apvienošanās neatbilst izvirzītajiem noteikumiem. Līdz 2017. gada beigām, kad beidzas saistošo noteikumu termiņš, atkārtoti vērtēsim, kādi ir ieguvumi un kādi zaudējumi no apvienošanās.

– KP lēmumus taču var apstrīdēt?

– Jā, divās tiesu instancēs – administratīvajā apgabaltiesā un Augstākās tiesas senātā. Gandrīz visi, kuri pieķerti pārkāpumā, izmanto apelācijas iespēju. Nav nekāds pārsteigums, ka pēc pēdējās skaļās lietas no energobūvnieku karteļa 26 dalībniekiem tikpat kā visi ir pārsūdzējuši mūsu lēmumu. Bet mums ir ļoti labi rezultāti tiesās. Pagājušajā gadā visi pārsūdzētie lēmumi galīgajā tiesu instancē tika atstāti spēkā.

– Arī avīzes apvienojas. No trim dienas laikrakstiem krievu valodā ir palicis tikai viens, turklāt “Vesti segodņa” pievienoja sev “Čas” un tam nevajadzēja nekādu Konkurences padomes atļauju? Neuzmanāt?

– Protams, uzmanām apvienošanās un tirgus koncentrācijas veidošanos.

Konkurences likuma 15. pants nosaka, ka, ja apvienojas uzņēmumi, kuru kopējais apgrozījums iepriekšējā gadā pārsniedzis 25 miljonus latu, tad par to ir jāsniedz apvienošanās ziņojums. Jāziņo arī tad ja šo uzņēmumu tirgus daļa pārsniedz 40%.

Citās valstīs plašsaziņas līdzekļiem gan ir atsevišķs regulējums ar zemākiem apgrozījuma sliekšņiem un to apvienošanās kārtība tiek pat īpaši regulēta.

– Pašvaldības rūpējas, lai iedzīvotājiem būtu lētāki un labāki pakalpojumi. Tās dibina savus kooperatīvus, pašvaldības uzņēmumus un uztic tiem izvest atkritumus, sakopt ielas, piegādāt ūdeni. Privātos tās klāt nelaiž. Jūs tas uztrauc?

– Protams, mūs tas uztrauc, ja pašvaldības uzņēmums pilnībā pārņem kādu tirgu, kur iepriekš bija konkurence. Līdz ar to pakalpojumu saņēmējiem var nākties maksāt daudz vairāk, nekā tas būtu normālas konkurences apstākļos. Šobrīd nav tāda likuma, kas aizliegtu pašvaldībām dibināt kādu uzņēmumu. Problēmas rodas ar to brīdi, kad pašvaldības pasaka: mums ir savs uzņēmums un nevajag organizēt nekādu iepirkumu!

“ZAAO” (SIA “Ziemeļvid­zemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija”) iesaistījušās jau 28 pašvaldības, un daudzās no tām atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi, ko iepriekš sniedza privātās komercsabiedrības, tagad bez iepirkuma nodoti “ZAAO” pārziņā. Esam saņēmuši daudz iedzīvotāju vēstuļu no Mār­upes, Saulkrastiem, Zvejniekciema, viņi sūdzas, ka pašvaldība likusi lauzt līgumus ar privātajiem komersantiem un pārslēgt līgumus ar savu uzņēmumu par daudz augstāku cenu, nekā iepriekš maksājuši par pakalpojumu privātajiem.

Atgādināšu, ka valsts vai pašvaldības drīkst iesaistīties komercdarbībā un veidot kapitālsabiedrības stratēģiski svarīgās nozarēs vai tirgos, kur nav citu tirgus spēlētāju vai nepieciešamas lielas investīcijas. Realitātē ļoti daudzas no visām 417 kapitālsabiedrībām, kur iesaistījušās pašvaldības, nebūt nedarbojas šādās nozarēs, tieši otrādi, konkurence ir vai bija pietiekama.

– Tās taču pašvaldības rūpes – ūdens, siltums, atkritumi, sociālā palīdzība.

– Pašvaldībām ir savas autonomās funkcijas, bet beidzamajos gados tās aizvien nadzīgāk ieiet nozarēs, kuras nav ne tuvu tām. Piemēram, automobiļu remontā, apbedīšanas pakalpojumos Jūrmalā, zobārstniecībā Bauskā un Daugavpilī, spirta ražošanā – vietās, kas nebūt necieš no aktīvu uzņēmēju trūkuma. Pašvaldībām nevajag iejaukties, kur jau ir privāts bizness un konkurence, tā vietā vairāk jādomā, kā veidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi.

– Pašvaldības pamato, ka to uzņēmumu mērķis nav peļņa, bet iedzīvotāju intereses.

– Konkrēti gadījumi liecina, ka pašvaldību uzņēmumi nekļūst lētāki un izdevīgāki iedzīvotājiem. Tiekot pie pašvaldības garantētiem pakalpojumiem, tie atbrīvojas no konkurentiem. Neizjūtot konkurences spiedienu, ar laiku arī efektivitāte zūd. Piemēram, 2012. gada sākumā Rīgas dome izveidoja “Rīgas servisu” kā inženiertehnisko pakalpojumu sniedzēju pilsētas izglītības iestādēm.

Skolām pašvaldība noteica: nekādu iepirkumu, turpmāk pakalpojumus sniegs pašvaldības uzņēmums. Šā gada vidū Valsts kontroles atzinumā konstatētas nenormālas pārmaksas, pierakstīti pakalpojumi, fiktīvi remonti. Uzņēmums bez konkurences ir kļuvis neefektīvs, lai neteiktu vairāk.

– Vai tad vietējo uzņēmēju aizstāvēšana nav tas, ko skaļi neafišējam, bet patiesībā gribam panākt?

– Nekas jauns un inovatīvs pamatā netiek attīstīts, notiek tikai biznesa pārdale, šajā gadījumā iestrādātajos tirgos, turklāt pilnīgi ārpus konkurences. Esmu pārliecināta, ka ilgtermiņā protekcionisms rada tikai neefektīvu uzņēmējdarbību un tad par to maksājam mēs, pircēji. Ja tikai tāpēc, ka tas ir mūsējais, garantēsim tirgu un pasargāsim viņu no konkurences, tad ilgtermiņā nodarīsim gan viņam, gan sev ļaunu, jo viņam nebūs motivācijas būt efektīvam. Konkurences spiediens liks domāt, kā būt inovatīvākam, lētākam un labākam. Ja protekcionēsim savējos, tad viņi nebūs labi ne vietējam tirgum, ne arī eksportspējīgi nākotnē.

– Nu neizaudzēsim kartupeļus lētāk kā poļi, jo esam vairāk uz ziemeļiem…

– … toties būsim spiesti domāt, kā lētāk izaudzēt, kā labāk uzglabāt vai vispār ko jaunu un neparastu ar tiem kartupeļiem sadarīt. Kur taupīt, kā samazināt administratīvās izmaksas. Esmu pilnīgi pārliecināta: ja mēs protekcionējam vietējo, tad mums jābeidz runāt par uzņēmumu eksportspēju. Efektivitāti var panākt tikai ar konkurenci.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+