Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
13. oktobris, 2015
Drukāt

Kā dzīvo igauņu rakstnieki: Diāna Jance viesojas pie brāļiem Ilo un Jiri Tūlikiem

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Ilo (no kreisās) un Jiri Tūliki Sāmsalā 2013. gada vasarā.

Viņi sarakstījuši daudzus romānus, lugas un stāstus, no kuriem vairāki tulkoti latviski: Ilo Tūlika “Kara ceļā”, “Augstās debesis”, Jiri Tūlika “Vārna”, “Jūras būšana”, luga “Kūts lirika”. Daudzus gadu desmitus brāļi Tūliki stingri stāvējuši par igauņu valodu, kultūru un nacionālo identitāti.

Pirms vairākiem gadiem kopā ar rakstnieku Jiri Tūliku stāvējām Sāmsalas Kuresāres ostā un vērojām jūru. Četrdesmit minūšu motorlaivas brauciena attālumā vētras saceltajos viļņos reizēm pret debesīm pacēlās Jiri dzimtā Abrukas sala. Vaicāts, kāda ir atšķirība starp salinieku un lielās zemes iedzīvotāju, Jiri Tūliks atbildēja: “Salinieks ir brīvs. Skatoties tālumā, saliniekam paveras apvārsnis. Jūras klajs dod drosmi dzīvei un spēku domām. Uz sauszemes vienmēr ir kas tāds, kas aizsedz skatienu…” Šo sarunu esmu daudz pārdomājusi. Igaunijā un Latvijā jūras robeža ir samērā tuvu visur, un mazu tautu skatieniem jāspēj skatīties plašumos. Gluži kā Dullajam Daukam arī daudziem citiem latviešiem un igauņiem gribējies saskatīt to, kas vēl aiz horizonta. Jiri Tūliks 2014. gada vasarā devās Mūžības tālēs. Nupat šo sarunu turpināju ar viņa brāli Ilo Tūliku. Mēs runājām par patiesu un iedomātu attālumu, par to, cik mūsdienās informatīvi tālu atrodas latvieši un igauņi. Maz ir to Igaunijas notikumu, kurus uzzina Latvijā. Tikpat maz, cik igauņi zina par Latviju.

I. Tūliks: – Igaunija un Latvija ir ļoti mazas valstis, un ne to iedzīvotāji, ne rakstnieki nevar klusi dzīvot tikai savu neatkarīgo dzīvi, nepārdzīvojot un neizdzīvojot visu, kas pašlaik notiek pasaulē, un šobrīd pasaule ir nedroša. Igaunijā atbalsojas gan Krima un Ukraina, gan tagad – Sīrija. Lielākā daļa gan saprot, ka, atrodoties Eiropas Savienībā, ir jādalās arī ar problēmām. Protams, daudzi cilvēki no šīm problēmām baidās. Vecākā paaudze atgādina, kā, piemēram, Zviedrija palīdzēja mazās Igaunijas bēgļiem 1944. gadā. Tie ir svarīgi ētiski piemēri.

– Kur igauņi redz savu vietu pasaules kartē?

– Igauņi nav pārlieku pašlepni un saprot, ka no viņiem viss nav atkarīgs, tomēr jūtas kā līdztiesīgi dalībnieki lielajā pasaulē. Šobrīd daudziem igauņiem ir problēma, kā dzīvē atrast savu vietu, darbu, kas gan sagādātu gandarījumu, gan iespēju nopelnīt. Vismaz 50 tūkstoši igauņu dzīvo un strādā Somijā, un Somija no ārzemēm ir kļuvusi par tuvu kaimiņvalsti, kam tā arī vajadzētu būt. Nesen Somijas kultūras ministram jautāja – ja reiz Somijas televīzija raida programmu krievu valodā, vai tiek domāts par atsevišķu TV kanālu igauņu valodā – un viņš atbildēja, ka tāds kanāls noteikti būs!

– Ko igauņi domā par Latviju?

– Tagad kontaktu ir daudz mazāk nekā senāk, kad rakstnieki viens otru pazina, bieži iznāca darbu tulkojumi. Pat salīdzinot ar padomju laiku, mūsdienās igauņi maz ko zina par Latvijas kultūru. Protams, toreiz arī krievu valoda bija tā, kas vienoja visas trīs Baltijas republikas. Šodienas jaunieši ar tādu pašu intensitāti brauc uz Ameriku, Franciju. Taču tuvējie kontakti būtu ļoti svarīgi. Manā dzīvē latviešu kultūrai, latviešu literatūrai ir ļoti svarīga loma, un man ir žēl, ka tādas iespējas nav igauņu jaunajiem rakstniekiem. Esmu nostalģiski laimīgs, atceroties ikgadējos braucienus uz Dubultu rakstnieku jaunrades namu. Ziedonis, Čaklais, Peters, Bels, Zālīte, Pētersons, Jakubāns, Bērziņš, Priede, Skujiņš man daudz devuši gan kā draugi, gan kolēģi rakstnieki. Esmu, protams, arī priecīgs, ka manus un Jiri romānus latviski tulkojusi Anna Žīgure.

– Vai mūsdienu Igaunijā daudz lasa?

– Lasīšana ir gājusi mazumā. Televīzija, kas kādreiz bija Amerikas kultūras rādītājs, kļuvusi par Igaunijas kultūras pazīmi – ja netiec izrādīts sarunu šovos, tad praktiski neesi pazīstams. Ja vēlas piedalīties kultūras dzīvē, kultūras cilvēkam ir jābūt atpazīstamam.

– Kāda ir igauņu rakstnieka iztikšana?

– Igaunijas Kultūrkapitāla fonda līdzekļi krīzes laikā netika samazināti (fondu finansē no akcīzes nodokļa – 3,5% no alkohola un tabakas, 46% no azartspēļu nodevas. – D. J.). Kultūrkapitāla fondam ir nenovērtējama loma, palīdzot igauņu inteliģencei piemēroties jaunajiem apstākļiem un attīstīties. Tikpat nozīmīgs ir Nacionālās kultūras fonds, kas apvieno 84 dažādus fondus, vēl citi privāti fondi, piemēram, Tallinas ostas fonds. Vairāki alkohola ražotāji ir sponsori gan kultūrai, gan īpaši sportam. Olimpiskais čempions Gerds Kanters gadu no gada trenējas ar šo fondu atbalstu. Ne tikai Igaunijā, visā pasaulē fondu nozīme kultūrā ir ļoti nozīmīga – piemēram, Amerikā nemaz nav īpaša kultūras ministra, bet ir spēcīgi fondi, kas virza kultūras attīstību.

– Kas šobrīd būtu uzskatāms par Igaunijas kultūras dzīves galveno notikumu?

– Neapšaubāmi komponista Arvo Perta 80 gadu jubilejas svinības. Viņš ir visslavenākais igaunis, un valstī notika ļoti daudz pasākumu. Tāpat arī citur pasaulē. Šovasar koncertu, izstāžu un sacensību ir bijis pārsteidzoši daudz.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+