Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. septembris, 2012
Drukāt

Šlāgermūzika ir vistuvāk tautai


ReklāmfotoReklāmfoto

Saruna ar mūziķi, dzejnieku, dziesmu tekstu autoru, producentu un vienu no ierakstu kompānijas „Mikrofona ieraksti” vadītājiem – Guntaru Raču.

 

Karjera mūzikas lauciņā – kādā ceļa posmā pašlaik esat?

– Pašlaik esmu ļoti radošā procesā kā dziesmu autors. Šogad izdota jauna dziesmu programma „Miers un Bērziņš”, kuru rakstījām kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Tikko kopā ar Maestro pabeigts darbs pie piecpadsmit jaunām un saulainām dziesmām bērnu popgrupai „Dzeguzīte”. Esam sarakstījuši 12 jaunas dziesmas kādam jaunam projektam, par kuru uzzināsiet līdz gada beigām. Esmu jaunā TV3 seriāla tituldziesmas līdzautors, bet kopā ar veco cīņu biedru Ainaru Virgu esam sarakstījuši pāris dziesmas citiem izpildītājiem. Esmu uzņēmies producēt jauniešu mūziklu „Dzimuši mūzikai”. Paralēli izdodam jaunus albumus savā izdevniecībā.

– Veiksmīgas dziesmas recepte – kādas sastāvdaļas tā paredz?

– Labai dziesmai jābūt ar labu stāstu. Vārdu labskanība un atskaņas ir tikai pakārtota lieta. Un, protams, jābūt melodijai. Tieši tāpēc man tik ļoti patīk strādāt ar Maestro. Ja dziesmu nevar nospēlēt apsēžoties pie klavierēm, vai paņemot akustisko ģitāru, tai būs īss mūžs.

– Šlāgermūzika Latvijā ir ārkārtīgi populāra, jo…?

– Jo tā ir daļa no tautas mūzikas. Šlāgermūzika ir vistuvāk tautai un tās reālajiem pārdzīvojumiem, sajūtām un noskaņojumam un to, pārsvarā var izpildīt jebkurš cilvēks, ar vai bez muzikālās izglītības.

– Kāds ir kritērijs, lai piekristu kļūt par dziesmas teksta autoru?

– Man ir svarīgi, kas ar to dziesmu notiks tālāk. Vai tās pirmais izpildījums ir plānots kvalitatīvs un izpildītājs to realizēs labā studijā ar labu aranžētāju, producentu. Nereti esmu kļūdījies piekrītot rakstīt tekstus kādai dziesmai, kuras izpildījums pēc tam man sagādā vilšanos.

– Īsākais laiks, kādā tapis dziesmas teksts?

– Agrāk es rakstīju ātrāk, jo man nepatika labot. Tagad es varu dienām ilgi strādāt pie labojumiem.

 

Viens no īsākajiem tekstiem bija mans dzejolis „Es karājos tavā bizē, jo tava bize man simpatizē”. Ainars Virga šo īso dzejolīti padarīja par dziesmu “Līvu” izpildījumā. Vēlāk biju spiests pierakstīt klāt pantiņus, jo gluži ar deviņiem vārdiem Ainaram tomēr nepietika.

 

– Mūziķa dzīve Latvijā – viegla vai tomēr nē?

– Muzikantiem ir vienreizēja iespēja, darot to, kas viņiem visvairāk patīk, iepriecināt citus un saņemt par to atlīdzību. Cits stāsts ir par atlīdzības lielumu.

– Autoritāte Latvijas un pasaules mūzikā?

– Latvijā tas ir Maestro Raimonds Pauls. Esmu daudz no viņa mācījies. Arī Pēteris Vasks un Māris Sirmais. Pasaules mūzikā tie ir vairāki simti fantastisku dziesmu autoru un dzejnieku. Galvenie no tiem ir Bobs Dilans, Leonards Koens, Toms Veits, Brūss Springstīns, Pink Floyd un tā tālāk. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar amerikāņu folkmūziku un caur to iepazinis arī blūzu, bet tur esmu tikai pašā ceļa sākumā.

– Iecienītākā brīvā laika nodarbe

– Ārpus mūzikas es vislabprātāk ar ģimeni kaut kur ceļoju. Labprāt noskatos kādu labu filmu, bet tagad, sakarā ar meitas Odrijas aktivitātēm, esmu arī „speciālists” tenisā. Šad tad arī pats uzspēlēju. Ļoti gribu iemācīties spēlēt golfu. Bet par visu visvairāk es vēlētos rakstīt dzejoļus un vairs nenodarboties ar biznesu.

– Ar kuru no Latvijā, pasaulē atpazīstamajām personībām labprāt pavakariņotu, un ko vēlētos viņam, viņai pavaicāt?

– Man ir bijusi laime daudzus no sev svarīgiem cilvēkiem satikt un ar viņiem pārmīt kādu vārdu. Gan ar Džo Kokeru, gan Polu Makartniju un Alanu Pārsonu.

 

Lai gan es zinu, ka Bobam Dilanam ir diezgan neciešams raksturs, es ļoti labprāt satiktos ar viņu. Viņš ir fantastisks dzīves vērotājs un dzejnieks. Es viņam neko nejautātu, viss ir viņa dzejoļos. Labprāt vēlreiz pavakariņotu ar Mārtiņu Freimani un pastāstītu viņam, cik ļoti viņa mums visiem pietrūkst.

 

– Ar ko lepojaties?

– Ar ģimeni un saviem sabiedrotajiem mūzikā.

– Ko nožēlojat visvairāk?

– Neko daudz, ja nu vienīgi to, ka nebija manos spēkos pasargāt Daini Virgu, Groģi (Jānis Grodums, aut.) un Freimani. Viņi ir liels zaudējums latviešu mūzikai. Cenšos tagad palīdzēt vēl vienam otram, lai pēc tam nav jānožēlo.

– Kaut kas, kas vēl nav paveikts, bet noteikti gribētu?

 

– Es ļoti vēlētos pateikt, lai latvieši beidz sev kaisīt pelnus uz galvas un beidz zākāt paši savu valsti un tās vadītājus. Mēs paši esam šī valsts un, nemitīgi nolādot cilvēkus, kurus paši esam ievēlējuši, dzenam sevi strupceļā.

 

– Iedvesmas avots?

– Lielākais iedvesmas avots ir grūtības. Tāpēc arī Māra Melgalva dzejolis „Mākslas darbi rodas mokās…” man šķiet pravietisks un precīzs.

– Ko iesāktu, ja nevarētu darboties mūzikas jomā?

– Pirms kļuvu par muzikantu, šuvu bikses sev un klasesbiedriem. Bet, ja nu man tagad vairs nebūtu iespējas nodarboties ar mūziku, es nodarbotos ar dzeju. Es ļoti labprāt ietu strādāt kādu fizisku darbu celtniecībā. Man patīk redzēt un sajust sava darba augļus, arī fizisks darbs mani nekad nav baidījis.

– Kas šobrīd jauns Guntara Rača radošajā sfērā?

– Mums ar Marhilu ir šis tas padomā uz pavasari, darbs pie tā sākas jau tagad. Vēl gribu pabeigt savu iesākto mūzikas biznesa rokasgrāmatu, kurā vienkāršiem piemēriem būs aprakstīts tas, kas šim „lācītim” vēderā, jo redzu, ka daudzi jaunie latviešu muzikanti maldās starp četrām priedēm.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+