Kultūra
Teātris un kino

Smeldzes pilnā distance “Kalpa zēna vasarā” 0


Izrāde savas īstenās krāsas varētu parādīt, ja tā turpinātu dzīvot JRT repertuārā nākamos četrus gadus – visu topošo aktieru studiju laiku.
Izrāde savas īstenās krāsas varētu parādīt, ja tā turpinātu dzīvot JRT repertuārā nākamos četrus gadus – visu topošo aktieru studiju laiku.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Balta siena. Grāmata. Salikums, no kura Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis radījis pusotru stundu garu izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Tikai pirms pāris mēnešiem, mērķtiecīgi kūrētas mediju ieinteresētības apvīti, Latvijas Kultūras akadēmijā tika uzņemti Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa studenti. Šķiet, arī turpmākais mācību process notiks skatītāju acu priekšā, jo pēc knapi trīs mēnešu ilgām mācībām jaunajiem jau ir jākāpj uz skatuves izrādē, kuras režisors ir arī viņu pedagogs.

Izrādes anotācijā Alvis Hermanis neslēpj, ka Jāņa Akuratera “Kalpa zēna vasara” ir viņa tēva mīļākā grāmata, arī pēc pirmizrādes Voldemārs Hermanis kāpj uz skatuves paklanīties kā ierosmes līdzautors.

Vai režisora iecere bijusi turpināt agrāk teikto par JRT kā ģimeni, kurā secīgi iespējama kādu vērtību pārmantošana paaudžu starpā? Vai pievērsties lielākas ļaužu kopības idejai – nācijai, valstij – un meklēt Latvijas sākumu Jāņa Akuratera, bēgot no piespriestā ieslodzījuma pēc Piektā gada nemieriem, Norvēģijā sarakstītajā sapnī par Latvijas laukiem?

Alvis Hermanis arī līdzšinējos iestudējumos nav vairījies sakāpināt jūtas, kas šim ciniskajam laikmetam pat tūkstoškārtīgā atšķaidījumā liekas jau pārāk sentimentālas, lai atvedinām atmiņā kaut vai kristālskaidrās dzejas un kokles stīgu skaņas pirms vairāk nekā desmit gadiem tapušajā izrādē “Fricis Bārda. Dzeja. Ambients”.

Arī Latvijas valsts svētku priekšvakarā pirmizrādītajā uzvedumā Pētera Vaska stīgu mūzika sajūtās ieņirbina ēnu spēli Latvijas vasaras dienvidū, tā varētu skanēt “vasara, kad es laimīgs biju”, kā raksta Jānis Akuraters “Kalpa zēna vasaras” ievadā.

Šo “Kalpa zēna vasaras” ievaddaļu Alvis Hermanis uz skatuves sev raksturīgajā intonācijā, ar pauzēm, nazālu pieskaņu, nolasa pats. Nevienu brīdi lasītājs necenšas mūs pārliecināt, ka mēs patiesi esam lauku sētā pēc Jurģiem, ka viņš ir tas Jānis, kas, jaunības spara un naivu cerību pilns, ieradies strādāt lauku darbus. Drīzāk kavējas grāmatas lappusē, kā atceroties ko sev mīļu, atkārtojot vārdus, kas reiz ko nozīmējuši, bet nu jau ir vairs tikai atmiņas.

Prologs arī sagatavo ceļu sajūtām, kas pārņems, kad Alvja Hermaņa vietu uz skatuves ieņems divpadsmit jaunie. Katrs nolasa pa nelielam fragmentam, komentē to, nosauc savu vārdu un vietas piederību: Arturs Muskars no Skultes, Matīss Ozols no Jelgavas, Grēta Skara no Rīgas u. c.

Komentāri ir diezgan asprātīgi: kāds brīnās, ka tolaik visi ēd no vienas bļodas, kādam uzmanība aizķērusies pie Akuratera aprakstītās skaņu ainavas, kad vakara gaiss starp lauku viensētām iznēsā trokšņus un sarunas. Taču galvenais, ka skatītājs šos jaunos cilvēkus šādi iepazīst kā personības, novērtē, kā darbojas viņu prāts, skopā informācija – vārds, izcelsme – rosina fantāziju un veido tēlu, arī vizuāli katrs no uzņemtajiem aktieriem ir atšķirīgs tipāžs.

Skatītāja prātā iedēstītos tēlus režisors tad arī izmanto turpmākajā grāmatas lasījumā: vienos un tajos pašos esejas personāžos iemiesojoties dažādiem aktieriem, vienmuļajā tekstā mainās toņkārtas un parādās atšķirīgs konteksts. Gluži cita Alma ir Agate Brence, cita – ēteriski vieglā Elvita Ragovska. Cits viņā iemīlējies Jānis – glīti noaugušais Jānis Grūtups vai lecīgais, šķietami neiederīgais Emīls Zagorskis.

Pat dabas tēlojumi, kas savā jutekliskumā Jāņa Akuratera tekstā noārda robežas starp cilvēku pasaules mīlu un dabas pilnziedu, ir gluži citi, vai par tiem stāsta Rit­vars Logins vai ar skanīgu zemu balsi, miesīgu augumu apveltītā Marta Jančevska.

Diezgan ātri top skaidri izrādes noteikumi, un līdz pat uzveduma beigām tie nemainās – arī “Kalpa zēna vasaras” noslēgumā lasījumu pabeidz Alvis Hermanis. Skaidrība rada drošības sajūtu, kāda piemīt kopīgi veicamam ritam vai kopīgam darbam.

Taču izrādes pēcgaršas sajūtas man kā skatītājai ir mazliet mulsinošas, kad apzinies, ka tam, kas tevi šai izrādē skāris visvairāk, patiesībā ir maz sakara ar teātri. Mani savaldzinājusi iespēja tuvplānā vērot jaunību, ­aizkustina šo jauno cilvēku dabiskums, cerību pilnā situācija kļūt par prestiža teātra aktieriem, skaistais, pareizais teksts, ko viņi skandē, apliecinādami cieņu tradīcijai.

Izrāde savas īstenās krāsas varētu parādīt, ja tā turpinātu dzīvot JRT repertuārā nākamos četrus gadus – visu topošo aktieru studiju laiku.

Būtu interesanti vērot, kā tā mainīsies, tās dalībniekiem apgūstot aktiermākslu, pieņemoties jaudā Akuratera tekstā atrast pašiem savu vēstījumu. Pašreizējā versijā izrāde vispirmām kārtām ir režisora ieceres īstenojums, kurā Alvis Hermanis apliecinājis savu talantu, šai skaisto ķermeņu un enerģētisko personību parādē radot stāstu nevis par vasaru un kalpa zēnu, bet daudz smeldzīgākām jūtām.

Gan Jāņa Akuratera tekstā, gan arī izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” vēstījums ir par būšanu nelaikā. Vienmēr prom no tās vietas, emocionālās situācijas, dzīves brīža, kurā varējām būt laimīgi. Kad tādi bijām, kā Akuratera kalpa zēns smagajos vasaras darbos, visticamākais, to vispār neapzinājāmies. Jo jūtu skaistumu spējam novērtēt, apzināties tikai no attāluma – mākslas pastarpinājumā, epiloga situācijā. Kā Jānis Akuraters Oslo trimdā. Vai – šai gadījumā – izrādes skatītājs, kura priekšā skatuves augstumā pacelta jaunība.

“Kalpa zēna vasara. Sākums”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē (pēc Jāņa Akuratera)

Režija, telpa: Alvis Hermanis, mūzika: Pēteris Vasks.

Piedalās: Alvis Hermanis un 12 JRT studijas studenti: Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis.

Nākamās izrādes: 21., 22., 24. novembrī.

 

Viedoklis

Toms Čevers, teātra kritiķis (fragments, kroders.lv): “Šoreiz, saprotams, katram no jauniešiem vēl atvēlēts pārāk maz skatuves laika, lai ko spriestu par viņu spējām un personības mērogu. To rādīs laiks. Atklājot kādu nejauši sadzirdētu skatītāja novērojumu, Alvis Hermanis studentiem māca cienīt klusumu un sadzirdēt pasaulē palaistu vārdu. Viņi rimti un harmoniski slīd pār skatuvi, lai ieņemtu savu vietu uz taburetēm. Palikušiem bez citiem atbalsta punktiem, šobrīd interesanti raudzīties, kurš paļaujas tikai uz sevi un kurš ņem talkā žestus un ķermeņa valodu. Bet brīžam acīm ciet visi paceļ rokas pret debesīm, it kā diriģēdami savas dvēseles vibrācijas un cita starpā atgādinādami, ka arī šodien ir vērts tajās ieklausīties. Vai varbūt no rokām augšup sniedzas neredzami pavedieni, kurus režisors satvēris šņorbēniņos un pagaidām viegli šūpina pats pēc sava prāta?”

LA.lv