Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. maijs, 2012
Drukāt

Sociālās atmiņas centru būvē. Saruna ar Vitu Zelči

Foto - LETAFoto - LETA

Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče, kuras vārdu saistu ar kāda jauna pētniecības centra veidošanos, rudenī dosies uz ASV, lai rakstītu grāmatu par Baltijas valstu un Krievijas “atmiņu karu”.

 

Uz jautājumu, kurš tikmēr viņas vietā vadīs jaundibināmo Sociālās atmiņas pētniecības centru (SAPC), profesore atteic, ka centrs ir “institucionalizēšanas procesā” un viņa vēl nav apstiprināta tā vadītājas amatā. Tāpēc viņai neesot juridisku tiesību stāstīt par centra pētījumu virzieniem, kuri valdē nav pārspriesti, bet uz citiem jautājumiem par topošo SAPC V. Zelče atbildēja.

 

V. Zelče: – Šādi centri Latvijas Universitātē tiek izveidoti jau esošu struktūru sastāvā. Sociālās atmiņas pētniecības centrs ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta trešais pētniecības centrs. Institūtu patlaban vada profesors Jānis Ikstens. Šādos, it īpaši jaunizveidotos, centros nav paredzētas algotas darba vietas; bet uzdevums ir veidot un izstrādāt noteiktus projektus.

Nolikuma projektā paredzēts izveidot valdi, kur aptuveni puse būs studenti un otra puse – mācībspēki, pētnieki vai arī sadarbības partneri ārzemju augstskolās. Kad uz sēdi būs sanākusi pirmā valde, tad varbūt varēsim presi informēt par konkrētiem pasākumiem. Šis centrs mācībspēkiem veido papildu darbu, kas, mums izprotot situāciju valstī un situāciju zinātnes jomā, protams, ir brīvprātīgais darbs.

Centri, kas mēģina atrast savu darbības jomu, zināšanu izmantošanas veidu, nekādā ziņā nesāk ar to, ka tiek nopirktas kādas mēbeles, pieņemti darbinieki, bet vispirms sāk strādāt domubiedru grupā, ģenerējot idejas un tad mēģinot tās īstenot vai nu brīvprātīgā veidā (kā tas notiek Latvijā, kur zinātnes finansējuma faktiski nav), vai piedāvāt šīs idejas projektu konkursā un tad iegūt finansējumu.

– Latvijas Universitātes prorektors martā sacīja, ka no LU budžeta centram šogad varētu piešķirt piecus tūkstošus latu.

– Piecus tūkstošus latu neesam saņēmuši. Ir solīts, ka budžetā plānoti trīs tūkstoši latu. Tie, visticamāk, tiks iztērēti, pasūtot socioloģisko datu pētījumu jeb publiskās domas aptauju, lai mums būtu priekšstats par to, kāda šobrīd ir cilvēku attieksme pret jūtīgajiem vai mazāk jūtīgiem pagātnes jautājumiem.

Vēl viens šāda universitātes centra pamatuzdevums ir radīt bāzi, lai akadēmiskajā darbā iesaistītu studentus un viņi apgūtu pētnieciskās iemaņas jau kvalificētu pētnieku vadībā vai strādājot tandēmā ar universitātes mācībspēkiem

– Pārresoru koordinācijas centrā šomēnes arī ir pausts atbalsts SAPC izveidei – vismaz projektā ierakstīts, ka “Sociālās atmiņas pētniecības centra ekspertu darbam diskusiju materiālu un atmiņu politikas piedāvājumu izstrādāšanai” Kultūras ministrija turpmāk ik gadu dotu piecus tūkstošus latu.

– Neesmu sekojusi šiem procesiem līdzi, šobrīd mēs šādu naudu neesam saņēmuši. Tad, kad nauda tiešām reāli nonāks mūsu budžetā, varēsim precīzi domāt, kādā projektā tā pārvērtīsies. Jo, ja valsts vai Kultūras ministrija pasūta pētījumu, tad viņi arī nosaka, ko viņi vēlas redzēt, kādu rezultātu vēlas iegūt.

Publiskajā telpā ir izskanējuši daudzi solījumi. Taču parasti ne visi tiek īstenoti.

– SAPC dibināšanas nodomu protokolu parakstot, universitātē tika spriests, vai izdotos turpmāk iegūt vairāk naudas no Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte”, kur sociālās atmiņas pētniecību projektam ir gadā 25 000 latu.

– Tā ir pilnīgi cita “opera”, tā nav saistīta šobrīd ar šo centru! Pastāv valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”, un tās ietvaros projekts nr. 8 ir “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte”. Tas ir atsevišķs pasākums ar savu budžetu. Projektā piedalās deviņi doktoranti, trīs jaunie zinātnieki, sadarbības partneri no Vidzemes Augstskolas, Vācijas un ASV universitātēm.

 

Sociālās atmiņas pētniecības centrs vairāk tika veidots ar jautājumu: “Kas būs pēc tam, kad nākamajā gadā beigsies šī valsts pētījumu programma?” Domājām, vai šim mūsu izveidotajam pētījumu virzienam ir kāda nākotnes perspektīva.

 

Ja gribam vairot starptautisko sadarbību un piedalīties projektu konkursos ar Eiropas finansējumu un dažādu ārzemju fondu – piemēram, Fridriha Eberta fonda, Konrāda Adenauera fonda – piedāvātos projektu konkursos, tad, lai mūsu pētījumu virziens būtu visiem skaidrs, nepieciešams to arī institucionalizēt ar nosaukumu. Kad būsim kādā konkursā dabūjuši finansējumu, tad pieņemsim darbiniekus, konkrēti līgstot par noteikta projekta īstenošanu.

– Stāstot par topošo centru Saeimas Saliedētības komisijā, pieminējāt akadēmiski lietišķo pētījumu tematus – deportācijas sociālajā atmiņā, kino un atmiņas, atmoda un atmiņas.

– Nacionālās identitātes pētījumu programmas ietvaros ir tapušas vairākas publikācijas. Šogad pirmā ir nupat iznākusī Veras Kacenas grāmata “Kājāmgājējs karā”, kurai, ja atceraties, sarunā nodomu protokola parakstīšanas dienā kultūras ministre solīja finansiālu atbalstu, bet šis finansiālais atbalsts netika saņemts. Grāmatai ir komentāri un mūsu rakstītais nobeiguma raksts par 130. latviešu strēlnieku korpusa sociālo portretu. (Nodokļu maksātāju nauda šim projektam nav tērēta. Ne es, ne Kaspars Zellis, ne Daina Eglīte – neviens par šo darbu atlīdzību neesam saņēmuši, tas no mūsu puses ir bijis brīvprātīgs darbs.)

Jūnijā nāks klajā grāmata par deportācijām Latvijas sociālajā atmiņā. Tā arī ir tapusi Nacionālās identitātes programmā, un tai arī ir Fridriha Eberta fonda finansiālais atbalsts.

Grāmata “Atceroties Otro pasaules karu”, kas ir paredzēta angļu un latviešu versijā, ir nākamā, kurai finansējums ir no Valsts pētījumu programmas. Pamatstāsts ir par to, kā Otrais pasaules karš un ar to saistītie abu okupācijas varu notikumi ir pastāvējuši Latvijas cilvēku sociālajā atmiņā no četrdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām. Grāmatai ir divas daļas. Pirmā – par to, kāda okupētajā padomju Latvijā bija varas īstenotā atmiņu politika un, no vienas puses, cik lielā mērā sabiedrība tai pakļāvās un, no otras puses, cik lielā mērā spēja pretoties šai varas piedāvātajai atmiņu politikai.

 

Šī politika iekļāva vēstures ideoloģizētu versiju, valsts svētku un atceres dienu kalendāru un dažādu pagātnes notikumu atcerei veltītus pasākumus, un, protams, arī kultūras produktus. Filmas un literatūra arī veido zināšanas un priekšstatus par vēsturi.

 

Paralēli pastāv dzīves daļa, ko varam definēt kā privāto telpu, kurā cilvēki spēj paši veidot savus pieminēšanas kultūras rituālus. Piemēram, ģimeņu svētki, fotogrāfijas ģimeņu albumos, aizliegtās grāmatas māju bēniņos vai grāmatplauktos…

Otra grāmatas daļa veltīta atmiņas atgūšanai, proti, atmodas posmam, un tam, kāda ir Otrā pasaules kara un vardarbības laika – no 1939. līdz 1949. gadam – atcerēšanās atmodas laikā un valstiskumu atguvušajā Latvijā.

Vēl viens projekts ir Aijas Rozenšteinas pētījums par filmas “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard!”, jeb “Dzimtene, piedod” lomu sociālajā atmiņā.

– Tas ir interesanti, taču mūsu dzīvē pašreiz ļoti svarīgs ir cits jautājums – kāpēc referendumā tik daudzi nobalsoja par otru valsts valodu? Un ko darīt tālāk, lai nebūtu līdzīgu referendumu?

– Daļēji atbildes uz pirmo jautājumu varēs atrast jau pieminētajā grāmatā “Atceroties karu” – par to, kāda atmiņu politika, vēstures politika tika īstenota padomju periodā. Šajā grāmatā pirmo reizi pārskata veidā tiks izstāstīts, kāda bija padomju vēstures politika, kas noteiktās sabiedrības grupās ieaudzināja, iepotēja sovjetiskas vērtību sistēmas. Ceru, ka, lasot šo pētījumu, politiķi un praktiskās politikas veidotāji varēs atrast atbildes uz jautājumu, kāpēc daļai Latvijas iedzīvotāju nav pieņemama Latvijas valsts, kurā tiek runāts latviešu valodā.

 

Mūsu uzdevums ir radīt zināšanas un tad šīs zināšanas piedāvāt. Zināšanas, kuras izmantojot ne tikai valsts politikā, bet arī izglītībā un kultūrā, būtu iespējams audzināt izglītotāku, morāli skaidrāku, godīgāku sabiedrību, kurā daudz lielāka loma būtu garīgajām un morālajām vērtībām.

 

Sociālā atmiņa šobrīd ir aktuāls jautājums gan pie mums, gan citās Eiropas valstīs, gan Krievijā. Mums ir nepieciešami pašu veiktie pētījumi par mūsu zemi un vienlaikus arī eksperti, kas zina, ko par līdzīgiem jautājumiem domā citviet. Ja sabiedrība ir gudra, tā dažādas provokācijas un nelietības spēj pārvarēt daudz sekmīgāk.

– Lasīju, ka esat ieguvusi Brīvības fonda stipendiju pētniecībai ASV Džordža Vašingtona universitātē.

– Man ir projekts “Atmiņu karš: Baltijas valstis un Krievija”, un tas ir uzvarējis fonda “Baltic – American Freedom Foundation” konkursā. Gribu uzrakstīt grāmatu par šo tematu. Un, lai man būtu pieejami labāki resursi pētniecībai ne tikai par Latviju, bet arī citām Baltijas valstīm, rudenī uz vienu semestri braukšu uz Vašingtonu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+