Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. februāris, 2014
Drukāt

Šogad Peipusā brangi ķeras vēdzeles

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Arnis Vuguļs ir meistars vārda tiešā nozīmē – viņš 17. profesionāli tehniskajā vidusskolā apguvis galdnieka profesiju. Iegūtās iemaņas Arnis apliecinājis, gatavojot ne tikai daudzas oriģinālas virtuves mēbeles, kas pieprasītas visā Latvijā, bet arī uztaisot skanīgu jo skanīgu cienījama dizaina akustisko ģitāru. Pašreiz visu Arņa brīvo laiku aizņem darbs paša izveidotajā virtuves mēbeļu ražošanas firmā, un par klientu trūkumu sūdzēties nevar. Bet, kad no līmes tvaikiem, koka putekļiem un daudzo skiču zīmēšanas sāk reibt galva un metas raibs gar acīm, Arnis dodas pie ūdeņiem un savu meistarību pierāda arī tur. Ne velti pēc šī gada Peipusa apmeklējuma kāds no Arņa draugiem teica: “Palaid tikai Arni, kaut kādus brīnumus jau noteikti sastrādās.”

Mēbeļmeistars stāsta, ka doma doties uz Peipusu radusies jau sen. Visapkārt klīdušas runas par brangiem asaru lomiem, bet labāk vienreiz pārbaudīt nekā piecreiz dzirdēt. Šogad kopā ar draugiem Arnis uz Peipusu devās 14. un 15. februārī. Šie datumi netika izvēlēti nejauši, jo 15. februārī Igaunijā beidzas vēdzeļu liegums, un nārsta nogurdinātās vēdzeles atgūst spēkus, grābdamas visu, kas kustas.

“Pirmajā dienā agri no rīta ar karakatu devāmies ezerā,” stāsta Arnis. “Ledus Peipusa mērogiem samērā paplāns, labi ja kādi četrdesmit centimetri. Ātri vien saurbām vairākus caurumus, un es laidu darbā ziemas makšķerīti, kas aprīkota ar “Salmo” ziemas auklu Micron 0,134. Šo auklu jau biju pārbaudījis Latvijas ezeros, secināju, ka tā ir gana laba ziemas copei. Auklas galā uzsēju paliela izmēra mormišku, tautā dēvētu par diskobumbu. Peipusa asari ķērās labi, tikai ar izmēriem gan bija tā pašvaki. Copēja simtnieciņi, tikai retumis gadījās kāds prāvāks eksemplārs, bet visu kompensēja jaukā bezvēja diena – līdzpaņemtās teltis tā arī netika izpakotas.

Protams, ķērās arī resnuļi ķīši, es nesmādēju arī tos, mamma no tiem prot izvārīt gardu jo gardu zupu. Kārtējā ielaidienā sardziņš tā dīvaini noraustījās, es piecirtu un sajutu auklas galā krietnu smagumu. Slidinādams auklu caur pirkstiem, vadīju neredzamo pretinieku tuvāk āliņģim, bet – ak vai, jau pie paša ledus nogriezās kaut kas tumšs, un makšķerīte kļuva viegla. Te nu es uzreiz iedomājos par vēdzelēm. Nu nekas, rīt es jums parādīšu! Tā, pārmaiņus velkot asarus un ķīšus, paretam arī kādu raudu, sagaidījām vakaru un devāmies nakšņot.

Otrā rītā vēl krietnā krēslā jau bijām ezerā. Atgriezos pie saviem vakardienas caurumiem un turpināju copēt. Vieta, kurā makšķerēju, bija ar izteiktiem padziļinājumiem un ieplakām, dziļums ap pieciem metriem – nu tieši kā radīta vēdzelēm. Pirmos divus ķīsīšus uzkabināju uz ūdām – karodziņiem. Igaunijā, ja esi nopircis amatierzvejas atļauju, drīkst copēt ar trim makšķerēšanas rīkiem. Vieglo makšķerīti apmainīju pret nopietnāku – ar 0,18 mm auklu – un galā piesēju lielu mormišku, uz āķa uzspraudu naktstārpa pusīti. Padauzīju moreni pret grunti, viegli pašūpoju – un sekoja pamatīgs mauciens pa kātu. Jau pēc brīža kilogramīga vēdzele spārdījās uz ledus. Kamēr atbrīvoju smukuli no āķa, nostrādāja viens no karodziņiem. Kopā jautrāk – pirmajai vēdzelei piebiedrojās otra. Asari vairs nebija ne prātā, pilnībā pievērsos vēdzelēm. Bija arī tukša cope, bet vēl pēc brīža tiku pie trešās vēdzeles.

Mana taktika izrādījās pareiza, jau līdz pusdienas laikam manā kontā bija piecas plēsoņas. Jaukākais bija tas, ka trīs no tām es izvilku ar ziemas makšķerīti. Pie četrām vēdzelēm tika arī draugi. Peipusu uzskatu par vienu no labākajām copes vietām, nekad tā īsti nevar zināt, kas pieķersies. No vietējiem takuziņiem dzirdēju stāstu, ka iepriekšējā dienā kādam vietējam copmanim uz dzīvo ēsmu pieteikusies līdaka svarā virs desmit kilogramiem. Vīrs monstru ievilcis āliņģī un veiksmīgi iekabinājis gafu, drošības auklu ap roku apmest gan neesot paspējis, un līdacis, taisot pēdējo izmisuma rāvienu, pazudis Krievijas virzienā ar visu gafu. Ar puslitru esot bijis par maz, lai apturētu roku trīci.”

Dodamies mājup. Vienojamies ar vietējiem, ka viņi martā pados ziņu, kad sāksies lielo Peipusa brekšu laiks. Vienīgi siltie laika apstākļi rada bažas – brekši būs, bet vai būs vairs ledus?

Uzziņa


Nakšņošana – EUR 15

Ievešana ezerā – EUR 10 par reizi

Attālums no Rīgas ~ 300 km

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +2.0
Alūksne -0.2
Daugavpils -1.3
Saldus +2.1
Liepāja +3.4
Jelgava +1.5
Ventspils +4.3
Limbaži +1
Madona 0.0
Rēzekne -0.8
Draugiem Facebook Twitter Google+