Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. marts, 2012
Drukāt

Somijas skolēniem pat pildspalvu nopērk valsts

salbergs1_km_11

Saruna ar somu izglītības ekspertu, grāmatas “Somijas mācība. Ko pasaule var mācīties no izglītības pārmaiņām Somijā” autoru Pasi Sālbergu. Šobrīd viņš ir Starptautiskās mobilitātes un sadarbības centra ģenerāldirektors; bet iepriekš bijis gan skolotājs, gan skolotāju izglītotājs, piedalījies Somijas izglītības sistēmas veidošanā.

 

– Latvijā ieradāties, lai stāstītu par Somijas izglītības sistēmas panākumiem, un tas ir tieši laikā, jo tagad daudz spriežam, kādas pārmaiņas vajadzētu ieviest mūsu skolās. Vai jums Latvijas izglītības problēmas ir zināmas un varēsiet dot kādu konkrētu padomu?

– Latvijā neesmu pirmoreiz. Esmu te bijis daudz reižu ap 1995. gadu, kad Somijas valdība finansēja manu darbošanos Latvijā. Viesojos skolās, piedalījos skolotāju apmācībās. Tobrīd Latvijas situāciju zināju ļoti labi. Vēlāk Latviju apmeklēju, piedaloties Pasaules Bankas projektos. Taču par šābrīža stāvokli izglītībā nevaru teikt, ka pārzinu to pietiekami labi. Protams, esmu lasījis dažādus Eiropas Savienības ziņojumus par izglītību, un tajos rodama arī informācija par Latviju.

Gan Latvija, gan citas valstis varētu smelties kādu padomu no manas grāmatas par Somijas lielisko piemēru. Taču pilnībā neviena valsts nevar pārņemt citas valsts pieredzi. Domāju, svarīgākais, ko Latvija varētu mācīties no Somijas, ir tas, cik būtiski ir gādāt par skolotāju profesionālismu, un tas, cik svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem.

– Savā grāmatā par Somijas izglītības sistēmu jūs daudz runājat par sociālo vienlīdzību, kas acīmredzot bijusi viena no jūsu valsts panākumu atslēgām izglītības jomā. Vai, jūsuprāt, augsti skolēnu sasniegumi bez vienlīdzības nav iespējami?

– Faktiski visas izglītības sistēmas, kas pasaulē šobrīd atzītas par labākajām, izceļas arī ar vienlīdzīgu izglītošanās iespēju piedāvāšanu visiem skolēniem. Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas PISA (Programme for International Student Assessment) mērījumi to pierāda. Tātad arī citām valstīm, kas vēlas paaugstināt skolēnu sasniegumus, būtu vērts investēt izglītības sistēmā tā, lai tā piedāvātu vienlīdzīgas iespējas.

Pagājušajā gadsimtā, kad sākām ieviest vienoto skolu sistēmu un pārtraukt skolēnu dalīšanu pēc spējām, arī Somijā daudzi neticēja, ka tas dos rezultātus. Uzskatīja: ja visiem būs vienlīdzīgas iespējas un visi mācīsies pēc vienas izglītības programmas, rezultāti kritīsies, nevis augs. Mūsu piemērs rāda pretējo.

Jāpiebilst gan: skolēniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību, taču tiem, kuriem kādu iemeslu dēļ ir grūtāk mācīties, tiek sniegts papildu atbalsts.

 

Turklāt, ja bērnam ir grūtības mācīties, to pamanām pēc iespējas ātri. Ir valstis, kur bērns nāk uz skolu, viņam nesokas mācībās, un tikai pēc diviem trim gadiem kāds sāk domāt, kāpēc tā ir, un rauga kaut ko noskaidrot par šo bērnu. Un tad jau problēmas novēršanai var būt nepieciešamas ļoti lielas investīcijas. Somija izvairās no šādām kļūdām.

 

– Latvijā Satversme paredz bezmaksas izglītību, bet realitāte ir tāda, ka skolēnu vecākiem bieži vien jāpērk bērniem mācību grāmatas, nemaz nerunājot par darba burtnīcām, rakstāmpiederumiem un citām skolai vajadzīgajām lietām. Kāda situācija ir Somijā?

– No 1. līdz 9. klasei Somijā viss tiešām ir par brīvu. Es te nemaz nerunāju par to, ka grāmatas un pusdienas ir par brīvu, vecākiem nav nekādu ar bērnu skološanos saistītu izdevumu. Pat pildspalvas nodrošina skola.

Ģimnāzijās ir cita situācija – tur mācību līdzekļi jāpērk pašiem.

– Vairākkārt esat arī uzsvēris, ka visi skolēni Somijā saņem bezmaksas pusdienas. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Un vai tad Somijā bērnu vecākiem pietrūktu naudas, lai apmaksātu bērnu ēšanu skolā?

– Runa patiesībā nav tikai par pusdienām, runa vairāk ir par to, ka bērns skolā tiek aprūpēts. Viņš jūt, ka par viņu gādā un ka skolā ir labvēlīga vide. Arī tas ir svarīgi labu mācību rezultātu sasniegšanai. Valsts nodrošinātās pusdienas ir veselīgas, tā ka te ir runa arī par veselīgu dzīvesveidu.

Šodien Somija ir turīga valsts un vecāki lielākoties, protams, varētu paši samaksāt par bērna pusdienām. Taču vienmēr tā nav bijis, un apmaksātas skolas pusdienas valsts sāka ieviest tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad situācija bija citāda: Somija bija nabadzīga valsts līdz pat 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidum.

 

Turklāt skolas pusdienu programma nenozīmē tikai bērnu vēderu piepildīšanu. Ēdienreizes organizētas tā, lai bērni iemācītos cienīt ēdienu un apgūtu galda kultūru.

 

Protams, ar pilnu vēderu vien nepietiek, lai skolā justos labi, tāpēc bērniem, ja nepieciešams, ir pieejams arī psiholoģiskais un sociālais atbalsts.

– Cik liels finansējums no valsts gadā tiek piešķirts viena skolēna izglītošanai?

– Summas ir atšķirīgas atkarībā no tā, vai skolēns mācās sākumskolā, pamatskolā vai vidusskolā. Sākumskolā tie būtu ap 5000 eiro gadā. Kopumā no iekšzemes kopprodukta skolām tiek 5,38 procenti.

– Vai vienlīdzīgā izglītības sistēma nozīmē arī to, ka Somijā nav prestižo un ne tik prestižo skolu?

– Protams, arī Somijā ir prestižās skolas. Kad biju skolotājs, strādāju vienā no tādām. Taču prestižas un ne tik prestižas pie mums ir ģimnāzijas. Sākumskolas, kur bērni mācās no 1. līdz 6. klasei, ir ļoti līdzīgas.

Dažu ģimnāziju prestižs nekādā ziņā nav saistīts ar to, ka tajās mācītos tikai turīgu vecāku bērni vai ka tajās būtu kāda mācību maksa. Prestižas šīs ģimnāzijas ir ar to, ka tās uzņem sākumskolu absolventus, kam bijuši labākie mācību sasniegumi.

– Jūs teicāt, ka sākumskolas visas ir līdzīgas. Latvijā mēdz atšķirties izglītības līmenis mazajās lauku un lielajās pilsētas skolās.

– Somijā un arī citās valstīs vērojama tā pati problēma. Somijā gan šīs atšķirības nav pārāk lielas.

 

Pirms 15 gadiem Somijā bija vairāk nekā 4000 skolu. Tagad gandrīz puse no tām slēgtas. Arī pie mums tas bijis sāpīgs process, jo nelielās lauku apdzīvotās vietās skola ir vienīgā vieta, kas apvieno vietējo sabiedrību. Taču uzturēt mazas skolas ir ļoti dārgi.

 

Helsinkos klasē caurmērā ir 24 līdz 26 skolēni, bet mazajās lauku skolās – vidēji desmit skolēnu. Turklāt laukos uz skolu bērnus bieži ved ar pašvaldības transportu. Tādējādi lauku skolēns izmaksā trīs reizes vairāk nekā pilsētnieks.

– Somijā pirmos valsts eksāmenus skolēns kārto, pabeidzot ģimnāziju. Iepriekš par viņa zināšanu līmeni valsts nekādā veidā nepārliecinās. Kāpēc tā?

– Uzskatām, ka skolotājs ir labākais skolēna zināšanu novērtētājs. Tāpēc agrāk eksāmeni nav vajadzīgi. Turklāt augstā līmenī nodrošināt visā valstī centralizētu eksāmenu – izstrādāt to saturu, īstenot norisi, pēc tam labošanu – tas ir ļoti dārgi, milzīgas izmaksas. Mēs labāk šo naudu ietaupām un ieguldām skolotāju tālākizglītošanā.

Atzīmes Somijā sāk likt no piektās klases, taču netiek likts zemāks vērtējums par četrām ballēm, jo tad, ja skolēns saņem, piemēram, vienu balli, tas var radīt kompleksus.

– Bet, ja zemākā atzīme ir četri, tad taču skolēns vienalga zina, ka saņēmis zemāko iespējamo vērtējumu!

– Jā! (smejas)

– Latvijā līdz šim Somijas izglītības sistēmas veiksmes stāsts biežāk skaidrots ar skolotāju profesionālismu. Kā esat to panākuši, un kā šo profesionālismu nodrošināt?

– Pie mums visiem skolotājiem nepieciešams maģistra grāds. Lai to iegūtu, ir patstāvīgi jāizstrādā zinātniska līmeņa pētījums universitātē. Tas, ka skolotājs spēj tādu veikt, arī jau ir zināma garantija turpmākam profesionālam darbam.

 

Skolotāju studiju programmās ir lielāks konkurss nekā, piemēram, medicīnas studiju programmās. Līdz ar to ir iespējams nodrošināt ļoti stingru pretendentu atlasi un uzņemt pedagogu darbam vispiemērotākos. Uz sākumskolas skolotāju studiju programmām, piemēram, ir desmit kandidāti uz vienu vietu.

 

– Cik Somijā skolotāji pelna?

– Katrā ziņā mazāk, nekā viņi varētu nopelnīt, ja ar šāda paša līmeņa izglītību dotos strādāt privātā sektorā. Ārsti un juristi, kuri strādā privātā sektorā, pelna vairāk nekā skolotāji. Sākumskolā skolotāji caurmērā pirms nodokļu nomaksas pelna 3200 eiro mēnesī. Vidējā skolotāja alga pirms nodokļiem varētu būt 3700 eiro.

Taču alga nav galvenais dzinulis izvēlēties skolotāja amatu. Kad skolotājiem vaicā, vai viņi ir apmierināti ar savu algu, viņi parasti saka – daudzmaz jā.

– Ja nauda nedzen uz skolu, kas tad?

– Pirmkārt, skolotāja izglītība un maģistra grāds somu sabiedrībā tiek augstu vērtēts. Otrkārt, skolotājam viņa darbā ir gana liela brīvība – savā klasē viņš ir saimnieks. Treškārt, skolotāja amats ir prestižs.

Domāju, ka lielākā daļa Somijas skolotāju jūtas kā profesionāļi, kas paši pieņem lēmumus savā darbā.

– Vai tad somu skolotājiem nav nemitīgi jāraksta atskaites par to, ko viņi stundās ir darījuši vai grasās darīt?

– Nē, nav jāraksta ne stundu plāni, ne atskaites par to, kas ir darīts.

 

Svarīga ir uzticība skolām. Taču, lai varētu tām uzticēties, esam daudz strādājuši ne tikai pie skolotāju profesionalitātes, esam gādājuši arī par to, lai skolu vadītāji būtu labi līderi, lai viņi spētu izsekot tam, kas notiek viņu vadītajā skolā, nodrošināt kontroli, palīdzēt skolotājiem, sniegt viņiem padomu, ja tas nepieciešams.

 

– Latvijā vērojama diezgan liela sabiedrības nepatika pret iespējamām reformām. Kā reformas tika ieviestas Somijā – vai tās vēlējās tikai valdība, vai arī reformas notika ar sabiedrības piekrišanu?

– Somijas izglītības sistēma pārveidojās ļoti ilgā laikā – 25 gadu garumā. Šajā laikā tika rasts arī sabiedrības atbalsts.

Man bieži jautā: ar ko Somija ir īpaša? Ar ko tā atšķiras no Latvijas vai no ASV? Varbūt somiem vieglāk nekā citiem rast vienošanos par dažādiem jautājumiem. Tāda ir mūsu kultūra. Domāju, tas saistīts ar to, ka esam Eiropas ziemeļos – vietā, kur ir sniegs, ledus un tumsa. Ja mēs būtu tikai nemitīgi diskutējuši, nevis kādā brīdī apstājušies un pieņēmuši lēmumu, mēs nebūtu izdzīvojuši. Spēja vienoties mums ļāva arī saglabāt savu neatkarību Otrā pasaules kara laikā un pēc tā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+