Pasaulē
Vēsture

Staļina dēmons Mihails Bulgakovs2

Foto: slidshare.net

Pēc pusgada svinēsim 125. gadus, kopš pasaulē nācis rakstnieks Mihails Bulgakovs (15.05.1891-10.03.1940.), bet nupat uz Valmieras Drāmas teātra skatuves nonākusi vēl viena versija par viņa slaveno romānu “Meistars un Margarita”. Labs iemesls, lai atsauktu atmiņā meistara dzīvi un noslēpumus.

Mihaila Bulgakova radītajiem literārajiem varoņiem piemīt savdabīga pievilcība, kas burtiski piespiež tajos iemīlēties un sajust īpašo allaž līdz galam neatklātās domas burvību. Interese par viņa darbiem un viņu pašu ir nepārejoša. Viņa darbus var gan mīlēt, gan nicināt, taču galvenais – neviens nepaliek vienaldzīgs. Būtībā tas pats sakāms arī par pašu autoru. Mihaila personiskā dzīve, viņa darbu radīšanas vēsture – viss ir savdabīga noslēpumainības oreola, mistisku notikumu un dramatisma ieskāvumā.

Vēl viena bezrūpīgā bērnība

Saistībā ar Mihaila talantu un to, kā viņš kļuva par rakstnieku, ir daudz nostāstu, tostarp arī baumu. Piemēram, arī krietnu gadsimta ceturksni pēc autora nāves, kad pirmo reizi publicēja romānu “Meistars un Margarita”, pieņēmās spēkā jau sen cirkulējošās runas par to, ka rakstnieka fantastiskās spējas izskaidrojamas tikai un vienīgi ar paša nelabā apsēstību, jo parasts cilvēks nekādā gadījumā nevarot tik precīzi aprakstīt pašu sātanu un viņa svītu. Laikam jau runājuši zinātāji…

Bet bērnība viņam patiešām bija gaiša un laimīga. Mihaila vecāku ģimenē bija septiņi bērni, un viņš bija vecākais četru meitu un trīs dēlu vidū. Daudzās Bulgakova biogrāfijās pausts, ka viņš par rakstnieku izlēmis kļūt tikai brieduma gados, proti, aptuveni 30 gadu vecumā. Patiesībā tas nav gluži tā, jo vispār Mihails sāka rakstīt jau ļoti agri. Savu pirmo stāstu “Svetlana gaitas” viņš uzrakstījis… septiņu gadu vecumā. Vienlaikus jau kopš mazotnes, iespējams, tēva dzīvesveida novērojumu iespaidā, Mihails bija arī kaismīgs lasītājs. Viņš lasīja daudz, un, tā kā bija apveltīts ar izcilu atmiņu, atcerējās faktiski visu izlasīto, to dziļi iesūcot sevī. Var teikt – par viņa dzīves pieredzi kļuva viss, ko viņš bija izlasījis. Viena no viņa māsām vēlāk pauda, ka, piemēram, Viktora Igo romānu “Parīzes Dievmātes katedrāle” Mihails izlasījis deviņu gadu vecumā.

Ģimenē valdīja silta un draudzīga atmosfēra. Bulgakovs allaž labpatikā atcerējās par “bezrūpīgo jaunību skaistā pilsētā pie Dņepras”, kas solījusi tikpat brīvu un lielisku visu turpmāko dzīvi. Katrā ziņā ģimenei bijusi ļoti liela ietekme uz Mihailu: vispirms jau mātes stingrā roka, kas nekad nešaubījās par to, kas ir labais un kas – sliktais, un tēva izglītotība un darba mīlestība. Atceroties tēvu, kurš mēdzis līdz vēlai naktij aizsēdēties “pie darba lietām”, Mihails atmiņās rakstīja: “…Mana mīlestība – zaļa lampa un grāmatas kabinetā.” Ģimenē valdīja neapšaubāma zināšanu autoritāte un aprobežotības nicināšana. Tēvs Afanasijs nomira, nepārcietis smagu nieru slimību, 48 gadu vecumā. Starp citu, tieši tikpat ilgi šajā pasaulē būs lemts nodzīvot arī Mihailam… Bet tobrīd viņam bija tikai 16 gadu.

Skolas gadi

1909. gadā Mihails pabeidza mācības Kijevas Pirmajā ģimnāzijā un iestājās Kijevas universitātes medicīnas fakultātē. Ārsta profesijas izvēli galvenokārt noteica tas, ka divi Bulgakova mātes Varvaras brāļi bija ārsti: Mihails bija terapeits Varšavā, bet Nikolajs bija ginekologs Maskavā. Un abi labi pelnīja. Tiesa, iespējamie argumenti par labu tam, kāpēc Mihails izvēlējās ārsta profesiju, ir dažādi. Pats viņš izteicies, ka ārsta darbs viņam vienkārši licies spīdošs, jo tajā apvienojas gan interese par “cilvēka iekārtojumu”, gan vienlaikus arī spēja viņam palīdzēt. Turklāt tas paredzēja arī maksimālu neatkarību – privātās prakses izpausmē.

Bulgakovs universitātē studēja septiņus gadus. Lai arī veselības stāvokļa dēļ – hroniska nieru nepietiekamība – bija atbrīvots no iesaukuma karadienestā, viņš uzrakstīja iesniegumu, lai viņu uzņem par flotes ārstu, taču saņēma atteikumu. Pēc tam Mihails lūdza viņu ieskaitīt kā brīvprātīgo Sarkanā Krusta hospitālī. 1916. gadā viņš saņēma ārsta diplomu ar apstiprinājumu “par ārsta grādu ar izcilību un visām priekšrocībām, ko šādu grādu saņēmušajiem nodrošina Krievijas impērijas likumi”.

Jaunais ārsts

Topošo izcilo rakstnieku Mihailā pamazām veidoja jau tieši izvēle kļūt par ārstu, jo sevišķi tāpēc, ka tā bija saistīta ar nemitīgu morālo spēku spriedzi, kas pilnībā salauza dzīves rutinēto plūdumu. Mihailam bija dabiska tieksme uz labo, pozitīvo, nopietnām dabas zinātnieka ateistiskajām pārdomām par pasaules iekārtojumu, gan vienlaikus arī kaut kāda augstāka spēka neredzamo esamību visa pirmsākumā. Turklāt šeit svarīgi arī tas, ka ārsta prakse neatstāja vietas dekonstruktīviem prāta noskaņojumiem. Iespējams, tieši tāpēc Bulgakovu pilnībā neskāra gadsimta sākumā trakojošās modernistiskās vēsmas, un savā daiļradē viņš allaž palika uzticīgs 19. gadsimta labāko krievu rakstnieku izkoptajām tradīcijām.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Mihailam nācās pārtraukt studijas, un viņš vairākus mēnešus strādāja par ārstu piefrontes zonā. Par kristībām ārsta darbā kļuva kaujas laukā ievainotie, sakropļotie un mokās mirstošie kareivji. Tad viņš saņēma rīkojumu darbam Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā, bet drīz pārcēlās strādāt par ārstu Vjazmā.

Ikdienas ķirurģiskā prakse vēl nesenajam studentam, kurš strādāja kara lauka hospitāļos, tad sekojošā nenovērtējamā lauku ārsta pieredze, kad piespiedu kārtā nācās vienam pašam tikt galā ar daudzām un pilnībā negaidītām slimībām, tādējādi glābjot daudzu cilvēku dzīvību, nepieciešamība pilnīgi patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus un par tiem arī atbildēt – patiesību sakot, ne gluži katram topošajam ārstam tas dots. Turklāt ātri vien atklājās arī Mihaila dabas dotais diagnostiķa talants – vispirms medicīnā, bet drīz jau arī sociālajā lauciņā, pierādot sevi kā rakstnieku.

Interesanti notikumi ar Bulgakovu risinājās 1917. gada martā, kad viņš vēl bija jaunais lauku ārsts. Atgriezies dzimtajā pilsētā no atvaļinājuma Saratovā un Maskavā, viņš vispirms ieraudzīja kaut ko tādu, kas gluži kā ar nazi iedūra sirdī. Līdztekus revolūcijas spazmām viņš ielās redzēja arī daudzus cilvēkus ar sifilisa simptomiem, jo tādus bija nācies ārstēt būtībā katru dienu. Un ne tikai tādus. Reiz viņam nācās pa caurulīti ar muti atsūkt difterijas plēves tieši no rīkles kādam smagi saslimušam zēnam. Acīmredzot kaut kādā veidā kāda plēvīte nokļuva arī paša Mihaila mutē…
Bulgakovs smagi saslima un cieta nepanesamas sāpes, kuras remdēt spēja tikai morfija injekcijas. Pēc neilga laika sāpes pārgāja un Mihails pilnībā izārstējās, taču vēl nesteidza atteikties no “brīnumainajām zālēm”, proti, morfija. Viņš tās turpināja regulāri lietot divreiz dienā. Pēc dažiem mēnešiem viņš spēja saņemties darbam tikai tad, ja bija uzņēmis kārtējo devu. Un jau tad viņš bieži sēdās pie galda un centās izlikt uz papīra visu, kas tādā stāvoklī atklājās viņa domu apvārsnim. Par laimi, Mihaila pirmā sieva ātri pamanīja viņa strauji augošo atkarību no morfija un palīdzēja viņam no tā atradināties. Tiesa, daudzi biogrāfi gan uzskata, ka patiesībā viņš to nekad nav pārtraucis lietot, tikai, iespējams, darījis retāk un saprātīgākās devās.

Krustceles, kurās nav iespējams pakavēties

Kamēr nesenais medicīnas students nobrieda un visu acu priekšā kļuva pilnībā pieaudzis, pārvēršoties pieredzējušā un izlēmīgā ārstā, Krievijā sāka plosīties notikumi, kas turpmāk pilnībā noteiks gan valsts, gan arī paša Bulgakova likteni līdz pat viņa mūžā beigām. Cara atkāpšanās, Februāra revolūcija un, visbeidzot, boļševiku apvērsums 1917. gada oktobrī. Tā gada pašā pēdējā dienā vēstulē māsai Nadeždai viņš raksta: “Īstenība tagad ir tāda, ka es cenšos dzīvot, to visu neievērojot… Nesen izbraucienos pa Maskavu un Saratovu man bija izdevība visu apskatīt pašam savām acīm, un es vairs negribētu to redzēt. Es redzēju, kā pelēki pūļi, rēcot un neganti lamājoties, dauza logus vilcienos, un redzēju, kā sit cilvēkus. Redzēju sagrautas un nodegušas mājas Maskavā… trulas un zvērīgas sejas… redzēju pūļus, kas apsēduši sagrābtu un aizslēgtu banku ieejas durvis, izbadējušos cilvēku astes pie tirgotavām… redzēju avīzes lapiņas, kurās raksta būtībā tikai par vienu: par asinīm, kas līst dienvidos un rietumos, un austrumos, un par cietumiem. Visu skatīju pats savām acīm un pilnībā sapratu, kas ir noticis…”

1917. gada pašā nogalē Bulgakovs pirmo reizi ieradās Maskavā, apmetoties pie tēvoča ginekologa, kurš vēlāk kļuva par profesora Preobraženska prototipu Bulgakova ģeniālajā garstāstā “Suņa sirds”. Jau 1918. gada pavasarī Mihails atkal atgriezās Kijevā, kur sāka ārsta venerologa privātpraksi. Taču miera nebija. Pēc nepilna gada pilsoņu kara vētrās sāka gāzties pāri te sarkano revolucionāru, te baltgvardu, te anarhistu bandu, te vāciešu un hetmaņa Pāvela Skoropadska nacionālistu viļņi. Katra vara neizbēgami rīkoja jaunu mobilizāciju, un ārsti allaž vajadzīgi visiem, kuri ņēmuši rokā ieročus. Tādējādi vairākas reizes mobilizēja arī Bulgakovu.

Vispirms – 1919. gada februārī – jaunā padomju vara viņu kā ārstu mobilizēja Ukrainas Tautas Republikas armijā. Bet drīz viņu jau savās rindās iesauca baltgvardi – Krievijas dienvidu bruņotajos spēkos, kur iecēla par trešā kazaku pulka kara ārstu Ziemeļkaukāzā. 1920. gada sākumā, neilgi pirms armijas atkāpšanās, Mihails saslima ar tīfu un bija spiests ārstēties Vladikaukāzā. Tajā laikā viņš sāka publicēties laikrakstos.

Tas, ka Bulgakovs pēc visa tā palika Krievijā, faktiski bija tikai apstākļu sakritība, ne jau viņa paša brīva izvēle: viņš gulēja tīfa karsonī, kad pēdējā viņa mobilizētāja baltgvardu armija un tās atbalstītāji pameta valsti, un nespēja pievienoties aizgājējiem. Vēlāk pirmā sieva Tatjana atcerējās, ka Mihails viņai vairākkārt pārmetis, ka viņa nav Mihailu, lai arī smagi slimu, tomēr izvedusi laukā no Krievijas.

Tajā laikā parādījās arī Bulgakova pirmie dramaturģiskie mēģinājumi. 1921. gada pirmajā februārī viņš rakstīja vienam no saviem brālēniem: “Vismaz četrus gadus esmu nokavējis, lai darītu to, ko man sen vajadzēja darīt – rakstī.” Vienai no Mihaila pirmajām publikācijām nosaukums bija “Gaidāmās perspektīvas”. Autors, principiāli neslēpjot savas simpātijas “baltajai idejai”, pareģoja Krievijas ilgstošu atpalicību no Rietumiem.

Rakstnieks ir nobriedis

Iespējams, Bulgakova profesijas maiņu diktēja arī apstākļi: vēl nesenais baltgvardu armijas kara ārsts dzīvoja pilsētiņā, kurā varu iedibinājuši boļševiki. Pirmie dramaturģiskie mēģinājumi iesākās Vladikaukāzā: viencēliena humoreskas “Pašaizsardzība” un “Parīzes komunāri”, drāmas “Brāļi Turbini” un “Mullas dēli”. Jāiebilst, tās visas sekmīgi iestudēja Vladikaukāza teātrī, lai gan Bulgakovs pats tās par īpaši nopietnām neuzskatīja, dēvējot šos darbus vairāk par apstākļu spiestām izdarībām. Piemēram, “Mullas dēlus” viņš vēlāk novērtēja šādi: “Rakstījām trijatā – es, pilnvarotā palīgs un bads…” Bet jau par krietni izsvērtāko “Brāļi Turbini” viņš skumji vēstīja brālim: “Kad mani pēc otrā cēliena izsauca, es iznācu smagu domu mākts… Apmulsis noraudzījos nogrimētajās aktieru sejās, dārdošajā skatītāju zālē. Un domāju – raugi, īstenojies mans sapnis, taču… kaut kā tā kroplīgi. Maskavas skatuves vietā provinces skatuve, drāmas vietā par Aļošu Turbinu, kādu sevī biju lolojis, sanācis kaut kāds sasteigts, nenobriedis gabals…”

1921. gada septembrī Bulgakovs atkal pārcēlās uz Maskavu, uz kurieni tajā laikā vispār teju vai straumēm saplūda literāti no visas valsts. Galvaspilsētā organizējās neskaitāmi literārie pulciņi, atvērās privātas izdevniecības, bija daudz grāmatu tirgotavu. Aukstajā, bada plosītajā 1921. gada Maskavā Bulgakovs aizgūtnēm apguva savu jauno profesiju: rakstīja laikrakstiem un žurnāliem, apmeklēja dažādus radošo pulciņu saietus, iepazinās ar citiem literātiem. Viņš rakstīja feļetonus laikrakstiem Gudok (“Svilpe”) un Rabočij (“Strādnieks”) un dažādiem žurnāliem. Dažus viņa sacerējumus publicēja arī Berlīnē iznākošais laikraksts Nakanuņe (“Priekšvakarā”). Laikā no 1922. līdz 1926. gadam laikrakstā Gudok publicētas kopumā vismaz 120 Mihaila reportāžas, apraksti un feļetoni. 1923. gadā Mihails iestājās Krievijas Rakstnieku savienībā.

Sadarbību ar preses izdevumiem viņš uzskatīja par piespiedu darbu, faktiski kā kaut ko apkaunojošu un bezjēdzīgu. Taču – bija nepieciešams izdzīvot. Nepabeigtajā garstāstā “Slepenajam draugam” (1929), kas izauga no vēstules savai pēdējai sievai Jeļenai, Mihails rakstīja: “Es sāku dzīvot trīskāršu dzīvi.”

Berlīnes izdevniecībā klajā nāca Bulgakova “Neparastie ārsta piedzīvojumi” (1922) un “Piezīmes uz aprocēm” (1922–1923). “Neparastajos ārsta piedzīvojumos” nemitīgi viena otru nomainošās armijas un to atnestās varas autors apraksta neslēptā riebumā. Viņš gluži dabiskā ceļā nokļūst līdz domai par dezertēšanas lietderību. Sacerējuma galvenais varonis nespēj pieņemt ne balto, ne sarkano ideju. Kopš tā mirkļa Bulgakova vīrišķīgā varonība literārajā izpausmē pieauga ar katru jaunu viņa uzrakstīto darbu.

Bulgakovs apguva jaunu dzīves materiālu, kas prasīja arī gluži citas atspoguļošanas formas: 20. gadu sākuma Maskava, jaunās sadzīves raksturīgās iezīmes, iepriekš nepazīstami tipi un tipāži. Bargi samaksājot ar saviem dvēseliskajiem un tostarp arī fiziskajiem spēkiem (Maskavā plosījās skarba dzīvokļu krīze, tāpēc rakstnieks mitinājās komunālā dzīvokļa istabiņā, ko vēlāk aprakstīs savos stāstos kā “netīrības un dzēruma ālēšanās midzeni, kurā nav iespējams palikt vienatnē”), Mihails publicēja divus satīriskus stāstus: “Sātaniāde” (1924) un “Liktenīgās olas” (1925) un uzrakstīja, iespējams, savu lieliskāko darbu (mans personiskais viedoklis. – A.T.) “Suņa sirds” (1925).

Sākot ar 1926. gada oktobri, Maskavas MHAT teātrī ar lieliem panākumiem izrādīja viņa pārstrādāto lugu “Turbinu dienas”. Tiesa – tā bija atļauta tikai vienu gadu, taču šo termiņu vairākkārt pagarināja. Raugi, luga bija ļoti iepatikusies Josifam Staļinam, kurš, kā pauž oficiāli avoti, to bija noskatījies “vismaz 14 reizes”. Un, lai arī uzstāšanās reizēs Staļins teica, ka “luga “Turbinu dienas” ir pretpadomju padarīšana un Bulgakovs nav mūsējais”, vēlāk, kad lugas aizrādīšanu aizliedza, Staļins lika to atjaunot (1932. gada janvārī) un līdz pat Otrajam pasaules karam to vairs neaizliedza. Tiesa – šī atļauja bija attiecināma tikai uz vienu teātri Maskavā – MHAT. Staļins uzsvēra, ka “Turbinu dienas” gala rezultātā tomēr pozitīvi ietekmējot komunistus.

Tostarp padomju presē jau risinājās izteikti asa Bulgakova daiļrades kritika. Viņš pats aprēķinājis, ka desmit gadu laikā publicētas 298 viņu ķengājošas un tikai trīs labvēlīgas recenzijas. Jāpiebilst, ka nesaudzīgo kritiķu rindās bija arī tolaik padomijā pazīstami literāti – Majakovskis, Bezimenskis, Averbahs, Šklovskis un citi.

1926. gada nogalē Maskavas Vahtangova teātrī ar lieliem panākumiem notika Mihaila lugas “Zojas dzīvoklis” pirmizrāde. 1928. gadā Mihails kopā ar savu otro sievu Ļubovu apceļoja Kaukāzu, viesojoties Tiflisā, Batumi, Vladikaukāzā, Gudermesā. Tieši tajā laikā Maskavā notika viņa lugas “Asinssarkanā sala” pirmizrāde. Jau bija nobriedis arī plāns romānam, ko viņš vēlāk nodēvēs – “Meistars un Margarita”, kā arī tapa luga par Moljēru “Svētuļu jūgs”.

Bulgakova trīs sievietes

Visām Bulgakova sievām bija tieša saistība ar viņa darbiem – viena deva vērtīgus padomus saistībā ar sižeta līniju, otra kļuva par galveno varoņu prototipu, vēl nākamā vienkārši palīdzēja visos sadzīves jautājumos. Katrā ziņā viņš allaž izjuta tās sievietes atbalstu, kura viņam bija līdzās. Romānā “Meistars un Margarita” Bulgakovs ielicis Volanda mutē šādus vārdus: “Tam, kurš mīl, jādala liktenis ar to, kuru viņš mīl”, un pats personiski viņš visu mūžu apliecinājis šīs frāzes patiesīgumu.

Pirmā mīlestība: Tatjana Lappa (1892–1982)
Bulgakova pirmā laulība vērtējama kā ļoti pāragra otrā kursa studentam, kurš par sievu apņem ģimnāziju tikko pabeigušu jaunu meiteni. Viņi iepazinās 1908. gada vasarā. Topošā rakstnieka mātes Varvaras draudzene brīvdienās bija atvedusi no Saratovas jauniņo radinieci Tatjanu Lappu. Viņa bija vienu gadu jaunāka par Mihailu, kurš ļoti labprāt uzņēmās aprūpēt jauno kundzīti. Viņi daudz kopā pastaigājās, apmeklēja muzejus, vienkārši sarunājās. Ātri atklājās, ka viņiem ir daudz kopīga. Neskatoties uz ārējo trauslumu, Tatjanai piemita stingrs raksturs, viņai vienmēr bija kaut kas sakāms, un viņa nesatricināmi ticēja veiksmei. Bulgakovu ģimenē Tatjana jutās labi, gluži kā savās mājās.

Bet vasarai bija jābeidzas. Bulgakovs devās uz mācībām Kijevā, un nākamo reizi viņš Tatjanu ieraudzīja tikai pēc trim gadiem, kad radās iespēja uz Saratovu pavadīt Tatjanas vecmāmiņu. Tagad jau bija viņas kārta kļūt par gidu, un viņa ļoti labprāt izrādīja Mihailam pilsētu, kopā pastaigājās pa ielām un turienes muzejiem un, protams, runāja – runāja – runāja…

Tatjanas ģimene Bulgakovu pieņēma kā draugu, taču, tiklīdz parādījās pirmie mājieni par to, ka jaunā skolniece varētu apprecēties ar trūcīgu studentu, kategoriski nostājās pret. Pēc gada Mihails atkal viesojās Saratovā Nikolaja Lappas mājā un šajā reizē vismaz spēja atrast vajadzīgos vārdus, lai pārliecinātu nākamo sievastēvu nosūtīt Tatjanu mācīties uz Kijevu. Tas bija labs plāns.

Ierodoties Kijevā, Tatjanai bija ļoti nopietna saruna ar Mihaila māti, tieši saistībā ar jauno cilvēku savstarpējām attiecībām. Taču arī šeit mīlniekiem izdevās viņu pārliecināt, ieskaidrojot Mihaila mātei, ka viņu abu savienība nav tikai karstgalvīgs un neapdomīgs izlēciens. Tādējādi 1913. gada martā Kijevas universitātes students Mihails rektora kancelejā iesniedza lūgumu atļaut viņam stāties laulībā ar Tatjanu Lappu, ko ātri vien izrotāja vīza: “Atļauju”. Ziemassvētku brīvdienās, ierodoties Saratovā, jaunie Tatjanas vecāku priekšā nostājās jau kā pilntiesīgs laulāts pāris.

Jau sākot ar kāzu dienu, viņi izbaudīja visu, ko dzīvē sagādā naudas grūtības. Par to savās atmiņās vēstījusi Tatjana, paužot, ka kāzās viņai nav bijis ne plīvura, ne pat pienācīgas līgavas kleitas, jo kaut kur bija pazaudējusi tēva atsūtīto naudu. Uz ceremoniju atnākusi māte un pārdzīvojusi īstenas šausmas – meita ietērpusies plisētos vadmalas svārkos! Taču pašus jaunos tas nenieka nav mulsinājis, viņi ceremonijas laikā esot “drausmīgi ķiķinājuši”.

Tatjanas tēvs vēlāk atkal atsūtījis naudu – 50 rubļus, kas tajos laikos bija ļoti pieklājīga summa. Taču arī tā ātri izsīkusi, jo Mihails bijis absolūti nesaimniecisks, visnotaļ vētrains acumirkļa iegribu cilvēks. Piemēram, ja sagribējies vienkārši pabraukāties ar taksometru, bez liekas apdomāšanās braucis līdz pēdējai kapeikai. Tatjana atceras: “Ierodamies pie mammas pusdienot, bet viņa redz – man nav ne laulības gredzena, ne kakla ķēdītes. Viss skaidrs – tātad lombardā!…”

Viņi kopā nodzīvoja 11 gadus, galvenokārt vētraini, līksmi, īpaši netaupot naudu izklaidēm…

Nobriedusī mīlestība: Ļubova Belozerska (1895–1987)
Ar Ļubovu Mihails iepazinās 1924. gada janvārī svētkos, ko par godu rakstniekam Aleksejam Tolstojam bija sarīkojusi izdevuma Nakanuņe redakcija. Tajā laikā Bulgakovs jau bija sajutis, ko nozīmē – būt rakstniekam, un aktīvi meklēja savu mūzu, kas spētu viņu iedvesmot un novirzīt viņa radošo pacēlumu vajadzīgajā gultnē un kas spētu vēsu prātu novērtēt manuskriptus, vajadzības gadījumā dot arī kādu padomu. Tatjanai diemžēl nepiemita tāds talants, turklāt arī neviens cits saistībā ar literatūru – viņa bija vienkārši labs cilvēks, taču ar to vien Mihailam vairs nepietika.

Ļubova, gluži otrādi, jau sen apgrozījās literātu aprindās. Viņas aktuālais vīrs Parīzē izdeva pats savu laikrakstu Svobodnije misļi (“Brīvās domas”), bet tad, kad viņi abi bija pārcēlušies uz Berlīni, kopā sāka izdot propadomisko laikrakstu Nakanuņe, kur periodiski jau bija sākts publicēt Mihaila aprakstus un feļetonus.

Tajā laikā, kad Ļubova personiski iepazinās ar Mihailu, viņa jau bija šķiršanās procesā ar savu otro vīru, lai gan joprojām turpināja aktīvi piedalīties Kijevas literārajā dzīvē, uz kurieni ar vīru bija pārcēlusies pēc Berlīnes. Šī satikšanās tik ļoti iespaidoja Mihailu, ka viņš acumirklī izlēma šķirties no Tatjanas.

Mihaila un Ļubovas attiecības atgādināja tieši radošu savienību. Viņa palīdzēja Bulgakovam ar sižeta līnijām, bija viņa pirmais klausītājs un lasītājs. Viņi apprecējās pēc dažiem gadiem – 1925. gada 30. aprīlī. Viņu kopdzīve ilga tikai četrus gadus. Mihails veltījis Ļubovai garstāstu “Suņa sirds” un lugu “Svētuļu jūgs”.

1929. gada 28. februārī liktenis bija sagatavojis Mihailam satikšanos ar Ļubovas jauno draudzeni – to, par kuru vēlāk Mihails teiks: “Mīlējis esmu tikai vienu sievieti, Jeļenu Nīrenbergu…”

Mīla uz mūžiem: Jeļena Šilovska (Nīrenberga) (1893–1970)
Viņi iepazinās mākslinieka Moisejenko dzīvoklī. Vēlāk Jeļena par šo satikšanos teiks: “Kad es kādā namā nejauši satiku Bulgakovu, sapratu, ka tas ir mans liktenis, neskatoties ne uz ko, neskatoties uz neprātīgi grūto attiecību saraušanas traģēdiju… mēs satikāmies un bijām kopā. Tā bija ātra, neparasti ātra, vismaz no manas puses, mīlestība visam atlikušajam mūžam…”

Tajā laikā viņi abi bija precējušies. Jeļena bija otrajā laulībā ar visnotaļ cienījamu, kārtīgu cilvēku, un viņiem ģimenē auga divi dēli. Ārēji laulība šķita absolūti ideāla. Un, patiesību sakot, tāda tā arī bija, jo muižnieku pēctecis Jevgeņijs Šilovskis apbrīnojami cēli mīlēja un izturējās pret savu sievu. Arī viņa mīlēja savu vīru, tikai… mazliet savdabīgi. “Viņš ir pārsteidzošs cilvēks, tādu nav daudz… man ir labi, mierīgi, ērti. Taču Žeņa ir aizņemts faktiski visu dienu… es palieku viena ar savām domām, iedomām, fantāzijām, neiztērētajiem spēkiem… Es jūtu, ka tāda klusa, ģimeniska dzīve man nemaz nepiestāv… man gribas dzīvot, es nezinu, kurp man skriet… manī pamostas mans iepriekšējais “es” ar mīlestību pret dzīvi, troksni, cilvēkiem, tikšanās reizēm…”

Mihaila un Tatjanas romāns izvērsās pilnīgi negaidīti un neatgriezeniski. Viņiem abiem tas bija smags pārbaudījums – no vienas puses bija neprātīgas jūtas, no otras – grūti izturamas sāpes to dēļ, kuriem viņi likuši ciest. Viņi neskaitāmas reizes pārdomāja, šķīrās un atkal satikās no jauna. Jeļena ilgstoši neatbildēja uz Mihaila tālruņa zvaniem un vēstulēm, centās nekad neiziet no mājas viena – viņa par visām varītēm mēģināja saglabāt laulību un nenodarīt sāpes saviem bērniem.

Taču šis nu bija visskaidrākais apliecinājums tam, ka no likteņa lēmuma nav iespējams izvairīties. Bija pagājis pusotrs gads pēc Mihaila vētrainās izskaidrošanās ar Jeļenas vīru, pēc kuras viņam nācās it kā atkāpties, kad jau pirmajā savā pastaigā bez citu klātbūtnes Jeļena – protams! – satika Mihailu. Un pirmie vārdi, kurus viņš acumirklī teica, bija šādi: “Es nespēju bez tevis dzīvot!…” Jeļena saprata, ka viņa arī nespēj.

Šajā reizē Tatjanas vīrs nepretojās sievas vēlmei šķirties. Vēstulē vecākiem viņš pat centās attaisnot sievas rīcību, rakstot, ka vēlas, lai vecāki pareizi saprastu, kas noticis. Jevgeņijs ne par ko neapsūdzēja Jeļenu, paužot uzskatu, ka viņa rīkojusies pareizi un godīgi. Viņu abu laulība, kas bijusi tik laimīga pagātnē, pietuvojusies savām loģiskajām beigām. Viņi esot viens otru izsmēluši. Vēstules beigās Jevgeņijs pauž, ka jūtas Jeļenai pateicīgs par to lielo laimi un dzīvesprieku, ko viņa viņam visas kopdzīves laikā dāvājusi…

Mihaila un Ļubovas laulību šķīra 1932. gada 3. oktobrī. Bet viņam un Jeļenai liktenis tomēr bija sagatavojis visnotaļ sarežģītu turpmāko dzīvi. Jeļena kļuva par Mihaila sekretāri un drošo balstu, paliekot kopā ar viņu līdz pēdējam viņa dzīves mirklim. Katrā ziņā viņa godam izpildīja jau 30. gadu sākumā doto solījumu, kad Mihails viņai bija lūdzis: “Apsoli man, ka es nomiršu tavās rokās…”

Līdz virsotnei netikt nekādi

Paliekot uzticīgs 19. gadsimta klasiskās krievu literatūras principiem, Bulgakovs nekariķē savus varoņus. Neskatoties uz to, ka attiecīgie personāži absolūti nav ideāli ļaudis, viņi tomēr allaž izraisa līdzjūtību. Taču, piemēram, lugā “Skrējiens” lielākā viņu daļa ir bijušie baltgvardi. Un neviens no viņiem neraujas atpakaļ uz dzimteni, lai “piedalītos sociālisma celšanā PSRS”, kā bija ieteicis lugu nobeigt pats Staļins. Oficiāli avoti vēsta, ka jautājumu par Bulgakova lugas “Skrējiens” iestudēšanu četras reizes izskatīja pat politbiroja sēdēs! Visbeidzot – padomju vara tomēr neatļāva atkal parādīties baltgvardu virsniekiem, pat ne uz teātra skatuves. Tostarp lugas autors neņēma vērā vadoņa viedos padomus, tāpēc tai bija lemts pirmizrādi piedzīvot tikai 1957. gadā, turklāt, lai cik arī ironiski tas veidotos, ne jau uz Maskavas skatuvēm, bet gan Staļingradā…

1929. gadu dēvē arī par Staļina “diženā lūzuma” gadu, un tas lauza ne tikai zemniecības likteņus, bet arī visus valstī vēl palikušos “individuālistus”. Šajā laikā pārtrauca visu Bulgakova lugu izrādīšanu uz valsts teātru skatuvēm. Bet, sākot ar 1930. gadu, pārtrauca publicēt Mihaila darbus, savukārt jau iestudētās lugas izņēma no teātru repertuāra. Aizliedza viņa lugas “Skrējiens”, “Zojas dzīvoklis”, “Asinssarkanā sala” un līdz 1932. gadam arī “Turbinu dienas”. 1930. gadā Mihails rakstīja brālim Nikolajam uz Parīzi, ka visapkārt valda viņam nelabvēlīga literāri teatrālā situācija un viņš pats atrodas smagā materiālā stāvoklī.

Iedzīts izmisumā, 1930. gada 28. martā Bulgakovs nosūtīja PSRS valdībai, respektīvi – Staļinam, vēstuli, kurā maigi kaisa sev uz galvas pelnus, atzīstot, ka “nav pat veicis mēģinājumu uzrakstīt komunistisku lugu”. Vēstules beigās viņš lūdz vai nu atļaut viņam emigrēt uz ārzemēm, vai arī dot iespēju strādāt teātrī MHAT. 1930. gada 18. aprīlī viņam piezvanīja Staļins, piedāvājot pašam vērsties MHAT ar lūgumu pieņemt darbā…

Taču tieši tajā laikā naktīs viņš jau strādāja ar savu “romānu par nelabo” – tā sākotnēji bija iecerēts nosaukt romānu, kas tagad pasaulei pazīstams kā “Meistars un Margarita”. Un tieši tad arī uz šā manuskripta lapas malām parādījās viņa pašrocīgais uzraksts jeb faktiski pavēle sev pašam: “Uzrakstīt pirms nomiršanas”. Viss liecina, ka jau tajā laikā Mihails labi apzinājies, ka šis romāns ir viņa dzīves galvenā lieta.

1931. gadā Bulgakovs pabeidza utopiju “Ādams un Ieva”, lugu par nākotnes gāzu karu, kura rezultātā iznīcinātajā Ļeņingradā dzīvi palikuši tikai daži cilvēki: fanātiskais komunists Ādams Krasovskis, kura sieva Ieva viņu pamet un aiziet pie zinātnieka Jefrosimova, kas spējis radīt aparātu, no kura nākošais starojums spēj pasargāt no bojāejas; beletrists konjunktūrists Pončiks–Ņepobeda; apburošais huligāns Markizovs, kurš burtiski rītin aprij grāmatas. Bībeles reminiscences, riskantais Jefrosimova apgalvojums par to, ka visas teorijas ir viena otras vērtas, kā arī lugas neslēpti pacifistiskie motīvi izraisīja to, ka arī “Ādamu un Ievu” neiestudēja Mihaila dzīves laikā.

Bulgakovs bija izvēlējies vissarežģītāko ceļu: tādas personības ceļu, kas stingri iezīmē savas individuālās esības, tieksmju un plānu robežas un kas nav noskaņota paklausīgi sekot no ārpuses uzspiestiem noteikumiem un kanoniem. Arī 30. gadu Mihaila dramaturģija cenzūrai neiepatikās, viņa domas un viņa varoņi nebija pieņemami. 1937. gadā viņš raksta Vikentijam Veresajevam: “Pēdējo septiņu gadu laikā esmu radījis 16 gabalus, un tie visi gājuši bojā, izņemot vienu, un tas pats bija Gogoļa inscenējums! Būtu naivi domāt, ka aizies arī 17. vai 18.”

No 1930. līdz 1936. gadam Mihails strādāja MHAT par režisora asistentu. 1932. gadā teātris iestudēja Nikolaja Gogoļa lugu viņa inscenējumā. Tostarp viņš neatmeta cerību emigrēt, bet, piemēram, 1934. gadā viņam divas reizes atteica atļauju izbraukt uz ārzemēm, lai gan tieši tajā pašā laikā atļāva emigrēt citam rakstniekam disidentam Jevgeņijam Zamjatinam. Savukārt 1935. gada jūnijā Mihailu uzņēma Padomju rakstnieku savienībā. Tajā pašā gadā viņš uz MHAT skatuves uzstājās arī kā aktieris – Tiesneša lomā Čārlza Dikensa darba “Pikvika klubs” iestudējumā. Darbā MHAT gūtā pieredze spilgti izpaudās Mihaila sacerējumā “Mirušā piezīmes” (“Teātra romāns”), kurā par daudzu tēlu materiālu kļuva teātra līdzstrādnieki.

Luga “Svētuļu jūgs” (“Moljērs”) pirmizrādi piedzīvoja 1936. gada februārī – pēc tam, kad mēģinājumos bija aizvadīti jau… seši gadi. Lai arī pirmizrāde izraisīja lielu sajūsmu, tomēr pēc septiņām izrādēm to aizliedza, turklāt laikrakstā Pravda (“Patiesība”) bija publicēts graujošs raksts par šo “viltus, reakcionāro un nekam nederīgo” lugu. Pēc tā Mihailam bija jāaiziet no MHAT. Viņš sāka strādāt teātrī Boļšoj (Lielais teātris) par libretistu un tulkotāju. 1937. gadā Mihails uzrakstīja libretu skatuves darbiem “Miņins un Požarskis” un “Pēteris I”. Bet…

“Sātana evanģēlijs”: “Meistars un Margarita”

Leģendārajā vēstulē Staļinam ir arī šādas Mihaila rakstītas rindas: “…Nav tāda rakstnieka, kurš apklustu. Ja viņš apklust, tātad nav bijis īsts…” Tāpēc īstais Mihails nešaubīgi turpināja darbu. Un par Bulgakova radošās darbības virsotni pamatoti uzskata viņa ģeniālo romānu “Meistars un Margarita”, kas pēc viņa nāves atnesa autoram pasaules slavu.

Sākotnēji romāns bija iecerēts kā apokrifisks “sātana evaņģēlijs”, turklāt pirmajos teksta variantos nebija arī nekādu galveno varoņu. Gadu gaitā sākotnējā ideja pakāpeniski kļuva sarežģītāka, pārveidojās, iesūca sevī paša rakstnieka likteni. Romānā ienāca sieviete, proti, par viņa trešo sievu kļuvusī Jeļena Šilovska. Vientuļais rakstnieks (Meistars) un viņa uzticamā draudzene (Margarita) romānā kļūs ne mazāk svarīgi par sākotnēji iecerētajiem tikai cilvēces vēstures nozīmīgo notikumu centrālajiem personāžiem.

Stāsts par sātana ierašanos 30. gadu Maskavā atgādina seno jūdu galvās izauklētā Jēzus atnākšanu, kas notikusi pirms divām tūkstošgadēm. Tieši tāpat kā toreiz senie jūdi neatpazina savu iesūtīto dievu, maskavieši tagad neuzzina par sātanu, lai gan Volands savas vispārzināmās pazīmes absolūti neslēpj. Turklāt ar Volandu, atšķirībā no aprobežotā, neizglītotā pūļa, kam parādījās Jēzus, satiekas šķietami izglītoti varoņi: literāts, antireliģiska žurnāla redaktors Berliozs, poēmas par Jēzu autors dzejnieks Ivans Bezrodnijs un citi.

Notikumi risinās daudzu cilvēku acu priekšā, taču vienalga paliek nesaprasti. Un tikai Meistaram viņa radītajā romānā ir dots atjaunot vēstures plūduma nojēgu un vienotību. Pateicoties radošajam talantam, Meistars it kā uzmin vēstures patiesību. Volanda ietiekšanās vēsturiskajā realitātē tādējādi apstiprina arī Meistara aprakstītās tagadnes īstenumu. Romānu var pilnā mērā nodēvēt par padomju dzīves enciklopēdiju. Jaunās Krievijas sadzīve un tikumi, cilvēku tipi un viņu raksturīgā rīcība, apģērbs, ēdiens, komunikācijas un nodarbošanās veidi – tas viss lasītāja priekšā izvērsts skaudrā ironijā un vienlaikus caururbjošā lirismā, ko fiziskajā darbības laikā aptver tikai dažu maija dienu panorāma.

Faktiski darbība romānā “Meistars un Margarita” izvēršas dažādos laikos: 30. gadu Maskavā, kur uzrodas sātans, lai sarīkotu tradicionālo pavasara pilnmēness balli, un senajā jūdu zemes pilsētā Jerušalimā, kurā notiek romiešu prokuratora Pilāta īstenotā “klaiņājošā filosofa” Ješuas tiesāšana. Abus sižetus sasaista laikmetīgais romāna par Pilātu autors Meistars.

Laikā, kad PSRS vispārējais valstiskais viedoklis par notiekošo bija izsludināts par “vienīgo pareizo”, Bulgakovs pauda izteikti subjektīvu viedokli par pasaules vēstures notikumiem, pretnostatot “rakstnieku kolektīva” locekļus vientuļam rakstniekam. Romānā izpaužas Bulgakovam raksturīgā dziļā interese par ticības jautājumiem – reliģisko vai ateistisko pasaules redzējumu. Nācis no garīdznieka, taču ne gluži svētuļa, bet gan “zinātnieka” jeb klerikāļa, ģimenes, Mihails ļoti nopietni pārdomā attiecības ar reliģiju, kas 30. gados publiskai apspriešanai PSRS bija absolūti aizliegta tēma. Romānā Mihails priekšplānā izvirza 20. gadsimta traģisku radošu personību, uzsverot cilvēka patstāvību un personības vēsturisko atbildību.

Īpaši valdzinošais literāta paņēmiens

Būtībā visas Mihaila daiļrades vadmotīvs izpaužas piedāvājumā lasītājam izstrādāt pašam savu attieksmi pret notiekošo. Teju vai jebkurš viņa sižets iesākas ar noslēpumu, kam vēlāk neizbēgami jāsagrauj visa iepriekšējā nesatricināmā skaidrība. “Meistarā un Margaritā” Mihails apzināti personāžiem piešķir netradicionālus vārdus: sātans – Volands, Jeruzaleme – Jerušalima, bet mūžīgo sātana sāncensi Jēzu viņš dēvē par Ješua Ha Nocri. Lasītājam pašam bez balstīšanās vispārzināmajā jāaizkļūst līdz notiekošā būtībai un it kā no jauna apziņā jāpārdzīvo cilvēces vēstures atsevišķu laikposmu centrālās epizodes – Pilāta tiesa, Jēzus nāve un agrīnie turpmākie ar viņu saistītie mistiskie notikumi. Tiesa, Mihails nepievēršas tām šaušalīgajām sekām, ko cilvēcei vēlāk nācies izciest laikā, kad lielā daļā pasaules nežēlīgi valdīja “hanocrisisms”, taču, iespējams, tam viņš pievērstos vēlāk, ja vien dzīve būtu devusi tādu iespēju.

Bulgakova darbos tagadnes laiks lielākoties teju vai obligātā kārtā allaž saistīts ar cilvēces vēstures “lielajiem” notikumiem. “Meistarā un Margaritā” šī metode izvērsta visā teksta platībā. Tādējādi aktuālās acumirkļa padomju laika vērtības kļūst apšaubāmas, atklāti uzrādot to, ka tās ir pārejošas, īslaicīgas.

Mihailam raksturīga arī tāda īpašība, ka autors savu varoni, vienalga – prozā vai drāmā, neizbēgami atgriež pie likteņa saknēm. Gan Moljērs vēl nezina sava ģēnija mērogu (“Svētuļu jūgs”), gan Puškina poēziju laikabiedri vēl neuzskata par izcilu (“Pēdējās dienas”), gan tas pats Ješua vēl tikai klīst apkārt, bīdamies sāpju, un itin nemaz nejūtas ne visvarens, ne nemirstīgs. Vēstures tiesa vēl nav notikusi. Tostarp laiki mainās, atnesot sev līdzi pārmaiņu iespējamību. Varbūt tieši tāpēc šī Mihaila poētikas iezīme neļāva īstenoties drāmas “Batumi” iestudēšanai, jo tā uzrakstīta nevis par visvarenu valdītāju, bet gan par vienu no daudzajiem, kuru liktenis vēl nav noformējies vienotā un galīgā veidolā.

Visbeidzot – Mihaila darbos allaž sastopami tikai divi fināla varianti: vai nu viss beidzas ar galvenā varoņa bojāeju, vai arī beigu nemaz nav un viss paliek atklāts ikviena fantāzijai. Mihails piedāvā tādas pasaules modeli, kurā pastāv bezgalīgs daudzums iespēju. Izvēles tiesības paliek darbībā iesaistītajām personām. Tādējādi autors it kā tikai palīdz lasītājam sajusties kā sava personiskā likteņa veidotājam. Bet no atsevišķiem likteņiem, kā zināms, veidojas valsts liktenis. Bulgakova piedāvātā ideja par brīvu un vēsturiski atbildīgu cilvēku, kurš “lipina” tagadni un nākotni atbilstoši savam “ģīmim un līdzībai”, ir visas viņa radošās dzīves galvenais motīvs.

Luga par Staļinu: “Batumi”

“Batumi” (sākotnējais nosaukums – “Gans”) ir iezīmīga ar diviem aspektiem: pirmkārt, tā ir pēdējā Bulgakova uzrakstītā luga, otrkārt – tā ir par Staļinu. Tajā laikā padomju teātri gatavojās cienīgi sagaidīt Staļina 60. dzimšanas dienu, un, ņemot vērā ilgos mēnešus, kas parasti bija nepieciešami, lai izlaistu cauri cenzūrai īpaši atbildīgus darbus, autoru meklējumi sākās jau 1937. gadā.

Atsaucoties uz teātra MHAT aicinājumu, lugu par vadoni sāka rakstīt arī Mihails. Lielā mērā arī tāpēc, ka tieši tajā laikā atteikšanās viņam būtu personiski ļoti bīstama. Taču arī šajā gadījumā viņš iet netradicionālu ceļu, proti, raksta nevis par visvarenu vadoni, kā allaž dara citu jubilejas sacerējumu autori, bet gan stāsta par Džugašvili jaunību. Lugu iesākot ar viņa patriekšanu no garīgā semināra, turpinājumā Mihails varoni izdzen cauri pazemojumiem, cietumam un izsūtījumam, proti, pārvērš diktatoru parastā dramatiskā personāžā, apejoties ar vadoņa biogrāfiju kā ar materiālu, kas piemērots brīvam radošam interpretējumam. Sekoja neizbēgamais: iepazinies ar lugu, Staļins aizliedza tās iestudēšanu. Luga jau bija sagatavota iestudēšanai, un Mihails kopā ar sievu un kolēģiem bija izbraucis uz Gruziju pēdējo priekšdarbu pabeigšanai, kad pēkšņi pienāca telegramma ar rīkojumu atcelt izrādi: Staļins vispēdīgi bija izlēmis, ka nav īsti labi iestudēt lugu par viņu…

Dažas nedēļas pēc ziņas par “Batumi” aizliegšanu, 1939. gada rudenī, Bulgakovu pēkšņi piemeklē aklums – tās pašas nieru slimības, kas noveda kapā viņa tēvu, simptoms. Nāve atnāks pēc pusotra gada, bet tās ātrāku iestāšanos spēja novērst tikai paša slimā Mihaila gigantiskā griba. Teju vai viss, ko Mihails bija radījis, vēl vismaz gadsimta ceturksni gaidīja savu kārtu rakstāmgalda atvilktnē – gan romāns “Meistars un Margarita”, gan garstāsti “Suņa sirds” un “Moljēra kunga dzīve”, kā arī viņa dzīves laikā ne reizi nepublicētās 16 lugas. Tikai krietni vēlāk piepildījās Volanda izteiktais pareģojums Meistaram: “Jūsu romāns vēl sagādās jums pārsteigumus.”

Pats sev pārklāj šineli

Kopš tā brīža, kad izskanēja noraidījums arī viņa lugai par Staļinu, kā savās atmiņās vēstījusi Jeļena, Mihaila veselība strauji pasliktinājās. Viņš sāka zaudēt redzi. Ārsti diagnosticēja hipertonisko nefrosklerozi. Bulgakovs atkal atsāka aktīvi lietot morfiju, ko viņam izrakstīja jau 1924. gadā. Un tieši šajā laikā viņš sāka sievai Jeļenai diktēt romāna “Meistars un Margarita” pēdējo variantu…

Virs Bulgakova darba galda allaž bijusi piekārta sena gravīra, kurā atainotas “dzīves kāpnes” – cilvēka vēsture no piedzimšanas līdz nomiršanai. Viņš bija ļoti iecienījis šo gravīru, jo tā pilnā mērā atbilda viņa uzskatiem par cilvēka likteni, proti, katram vecumam ir sava “dzīves balva”. Un šīs “dzīves balvas” sadalās pa visām dzīves kāpnēm – aizvien pieaug, tuvojoties visaugstākajam pakāpienam, savukārt no virsotnes laižoties lejā, pakāpeniski pilnībā izzūdot – tā Mihails tuviniekiem skaidrojis gravīrā attēloto.

Kopš 1940. gada februāra tuvinieki un draugi pastāvīgi dežurēja pie Mihaila gultas. 10. martā viņš nomira. Neskatoties uz viņa sarežģītajām attiecībām ar varu, valstī bija izsludinātas tautas sēras. Maskavā acumirklī izplatījās baumas, ka rakstnieka pēkšņo saslimšanu izraisījušas okultās nodarbības, sak, aizrāvies “velns-viņ-sazin-ar-ko”, Bulgakovs samaksājis par to ar savu veselību un viņa pāragrā nāve ir sekas saistībai ar nešķīsto spēku pārstāvjiem. Cita versija tikpat pārliecinoši pauda, ka pēdējos dzīves gados, faktiski padevies liktenim un vēlēdamies pats iespējami nesāpīgāk pasteidzināt savu aiziešanu, Mihails tomēr atkal bija nonācis narkotiku gūstā, un tās arī noveda viņu kapā. (Šeit nevar neatcerēties ģeniālā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša, kurš bija pirmais Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” tulkotājs latviešu valodā, savā ziņā līdzīgo likteni un faktiski tikpat līdzīgo izvēli par, iespējams, pašrocīgi organizētu ātrāku aiziešanu no šīs pasaules…)

Mihails Bulgakovs apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā, un to rotā kāds dīvainas formas akmens. Sākotnēji tas bija uzsliets uz Nikolaja Gogoļa kapa, un līdzības ar leģendāro Jeruzalemes kalnu dēļ nodēvēts par “Golgatu”. Kad izlēma Gogoli pārbedīt citā vietā, akmens vietā uzstādīja viņa bisti. “Golgātakmenim” vietas vairs neatradās. Tad Bulgakova atraitne Jeļena panāca to, ka šo it kā pāri palikušo akmeni uzstāda uz Mihaila kapa. Pētnieki saistībā ar šo faktu uzsver, ka zīmīga ir savulaik Mihaila izteiktā frāze, kas it kā domāta Gogolim, proti: “Skolotāj, apsedz mani ar savu šineli…”

LA.lv