Kultūra
Mūzika

Elīna Garanča: Reizēm gribu būt vienkārši Elīna 6

Foto: Valts Kleins

Viņai ir viena no pasaulē skaistākajām balsīm, ko papildina personības valdzinājums un spēks, kā arī spēja iejusties dažādos tēlos un raksturos. Visu laiku labākā Karmena Ņujorkas Metropoles operā, neskaitāmu balvu un titulu ieguvēja Elīna Garanča 11. jūlijā uzstāsies Dzintaru koncertzālē.

Dzintaros muzicēsiet kopā ar Hiblu Gerzmavu. Vai tā bija jūsu izvēle vai koncerta rīkotāju piedāvājums?
Tāda bija rīkotāju iecere. Mūs parasti uzaicina uz projektu, un mēs vai nu esam, vai neesam ar mieru.

Pie diriģenta pults būs Karels Marks Šišons. Nu jau vairāk nekā desmit gadu jūs vieno ne tikai profesionāla interešu kopība. Ja nemaldos, jūs satikāties Rīgā?
Jā, tas notika Rīgā pirms deviņpadsmit gadiem. Es biju ierakstījusi “Ondine”, savu pirmo solodisku. Diriģents Aleksandrs Viļumanis, ar ko strādājām pie ieraksta, nevarēja tikt uz tā atklāšanas koncertu Rīgā un man piedāvāja Karelu. Tā mēs satikāmies.

Nejaušību nav.
Tieši tā! Esmu pārliecināta, ka mēs satiekam tos cilvēkus, kuri ir jāsatiek. Uz skatuves bijām divi mākslinieki, kas vēlējās kopā radīt muzikālu piedzīvojumu, taču drīz vien sapratām, īpaši pieņemšanā pēc koncerta, ka mums ir daudz par ko runāt. Nākamajā dienā satikāmies vēl un norunājām septiņas stundas, līdz kādā brīdī es teicu, ka man būtu jāiet mājās. Pēc tam aizbraucām katrs uz savu pusi, taču sarakstījāmies un ik pa laikam satikāmies, jo sapratām, ka mums kopā ir ļoti interesanti. Mēs vienkārši kaut kā saslēdzāmies.

Kādas krāsas dzīvei ir piešķīrusi meitu nākšana pasaulē?
Manā dzīvē aumaļām ir ienācis rozā tonis. (Smejas.) Pie tā bija jāpierod. Vienmēr šķita, ka es varētu būt puiku mamma, pati taču mūždien staigāju biksēs un kediņās, neesmu tā, kas stundām sēž pie manikīres vai pucējas pie spoguļa. Bet kopš meiteņu parādīšanās šis tas manī ir mainījies. Viņām, īpaši jaunākajai, ļoti patīk augstpapēžu kurpes un gari svārki. Es no viņām mācos.

Vai dziedat viņām šūpuļdziesmas?
Es dungoju viņām tā sauktajā brumbalsī, kad lieku gulēt. Bet viņas ir bijušas gan uz mūsu koncertiem, gan izrādēm, zina, ar ko nodarbojamies. Šad un tad pašas piesēžas pie klavierēm un kaut ko pakomponē vai uzdzied. Muzikālā intuīcija viņās jau ir ģenētiski ielikta, es pat īsti tam nepievēršu uzmanību.

Muzikālā intuīcija arī jūsos ir ģenētiski ielikta, mūziķi taču gan tētis, gan māmiņa. Kurš no viņiem jums dziedāja, kad bijāt maza?
Aktieri dziedāja, liela daļa manas bērnības pagāja teātrī. Varbūt reizēm arī mamma, kaut ko mācoties. Bet neatceros, ka es ieietu gultā un tad mamma vai tētis kaut ko man dziedātu. Man vienmēr desmit minūtes pirms deviņiem bija vakara pasaciņa. Noklausījos un pēc tam pati izslēdzu radio.

Pusaudzes gados esat dziedājusi tēva Jāņa Garanča vadītajā korī, vēlāk jūsu vokālā pedagoģe bija Anita Garanča. Ko esat guvusi no viena un ko no otra?
Mamma bija ļoti kritiska, prasīga pret sevi un citiem, šī īpašība man varētu būt no viņas. Tētis ir mazrunīgs, un arī es ikdienā runāju ļoti, ļoti maz. Viņš saviesīgā pasākumā var kādu stundu klusēt un tad pateikt divas frāzes, īsi un kodolīgi, un tas ir kā naglai uz galvas. To esmu centusies no tēta iemācīties. Vēl mamma kā profesionāla dziedātāja vienmēr man aizrādīja, teica, lai es padomājot par to un par šo, tehniski un muzikāli. Bet tētis teica: man vienalga, kas tur ar tehniku, mani vai nu aizkustina, vai neaizkustina.


Līdztekus Anitai Garančai jums ir bijuši arī citi vokālie pedagogi.
Man ir bijis ļoti daudz pedagogu. Esmu mācījusies pie visiem, kas akadēmijā vai operā strādājuši kā viespedagogi. Pēc tam privāti mācījos Itālijā, Austrijā, Nīderlandē, Amerikā, Vācija. Vienmēr meklēju tādu pedagogu, kas varētu palīdzēt man attīstīt to, ko jutu un dzirdēju, bet kā man vēl pietrūka. Arī no saviem skatuves partneriem esmu mācījusies. Nesen aptaustīju Renē Flemingu, lai saprastu, kā viņa elpo. Esmu pārliecināta, ka atdoties tikai vienam pedagogam ir liels risks, jo pedagogs veido dziedātāju pēc savas gaumes. Ja vien tev paveicas, un šis pedagogs ir labs. Ir pietiekami daudz skumju stāstu par sabeigtām balsīm. Lai gan pedagogu vien vainot arī nedrīkst. Dziedātājam vajag pašam savu galvu uz pleciem, ir jāklausās un jādomā līdzi. Turklāt pedagoga gaume ne vienmēr var atbilst mākslinieka paša gaumei. Tāpēc katram dziedātājam ir jāatrod savs tonis, savs ideālais skanējums. Es vēl joprojām meklēju, ko varētu darīt labāk, lai gan daudzi man teikuši: tu taču vari dziedāt to un to, un vēl šito. Es meklēju savas balss ideālo skanējumu. Kamēr neesmu atradusi, kas konkrētai lomai vajadzīgs, es to lomu nedziedu. Protams, daudz var palīdzēt arī režisors, taču es patlaban runāju tieši par balss tehnisko varēšanu.

Galerijas nosaukums

Vai meitu nākšana pasaulē ir ietekmējusi balsi?
Jā, protams. Balss kļuvusi tumšāka, piesātinātāka. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc atsakos no zēnu lomām. Domāju, ka mana balss vairs nepiestāv jauniem, romantiskiem puišiem, kas lielākoties ir mecosoprāna repertuārā.

Izcilā Krista Ludviga, kas līdzīgi jums savā repertuārā iekļāva ne tikai mecosoprāna, bet arī dramatiskā soprāna partijas, savulaik bija jums īpaši nozīmīga. Viņai patlaban jau tuvu pie deviņdesmit. Vai esat tikušās?
Jā, vairākkārt. Kolosāla lēdija, fantastiska persona. Joprojām pati sēž pie stūres. Reiz trīsarpus stundas pusdienojām “Sacher” restorānā Vīnē, baudījām labu ēdienu, smējāmies, runājām. Mēs esam diezgan līdzīgas, viņai arī piemīt viegls cinisms un ironija. Ap viņu vienmēr ir ļoti svaiga, spirgta gaisotne. Arī viņa ir izgājusi cauri dažādām dzīves peripetijām, taču vienmēr radusi spēku celties un iet. Bija interesanti pārrunāt repertuāra izvēles un uztveres līdzību. Viņa pameta skatuvi, kad būtu vēl varējusi turpināt. Tas bija apzināts lēmums. Un arī tas atklāj viņas personības lielumu.

Esat uzstājusies gandrīz uz visām slavenāko opernamu skatuvēm. Vai ir kāda, kas īpaši mīļā? Un kāda, uz kuras vēl gribētos kāpt?
Gribētos pabūt uz “Teatro Colón” skatuves Buenosairesā, Argentīnā, izjust tās akustiku. Uz Austrāliju gribētos aizbraukt, dziedāt Sidnejas un varbūt arī Melburnas opernamā.
Mīļi teātri kļūst ar to, ka turp esi ticis aicināts vairākkārt, ka tur bijusi lielāka piekrišana, jo tad ar tiem saistās īpašas atmiņas.
Man ir līgums ar ierakstu kompāniju “Deutsche Grammophon”, viņu marketinga pasākumi parasti notiek Vācijā, Austrijā, Šveicē, reizēm arī Parīzē. Sirdī esmu eiropiete, tāpēc prieks, ka disku atklāšanas koncertos man lielākoties nākas Eiropā muzicēt. Man ļoti patīk dziedāt Metropoles operā, taču nepatīk dzīvot Ņujorkā, nepatīk laika zonu atšķirība, traucē tas, ka esmu iespīlēta tajos divos mēnešos, nevaru sagaidīt, kad varēšu braukt atpakaļ uz Eiropu.
Un vēl, kļūstot vecāka, esmu sapratusi, ka tagad vairāk domāju ne vairs par debijām kādā slavenā vietā, bet par konkrētām lomām, ko es vēlētos izdzīvot kopā ar konkrētiem partneriem un diriģentiem. Tāpēc ļoti rūpīgi izvērtēju katru piedāvājumu, jo vairs negribas būt prom no mājām, būt situācijā, kurā tev nav prieka un gandarījuma.

Vai Amnerisa Verdi “Aīdā” ir jau iezīmēta nākotnes metos?
Ir sācies jauna repertuāra periods. Decembrī pirmo reizi dziedāju Santucu no “Zemnieku goda”. Tagad gatavoju Eboli Verdi “Donā Karlosā” un Dalilu Sen-Sansa “Samsonā un Dalilā”. Amnerisa man vienmēr ir bijusi kā tāds Everests. Tagad arī šai lomai ir jau iezīmēts konkrēts gads. Tikai nezinu, kas būs pēc tam. Vienmēr šķita, ka visa mana karjera tiek būvēta kā ceļš uz šo augstāko virsotni. Protams, dzīve jau ar to nebeigsies. Nodziedāšu šo lomu vienā teātrī, tad, visticamāk, arī kādā citā teātrī. Un tad jau redzēs, kādas būs sajūtas. Vienmēr esmu teikusi, ka centīšos aiziet no skatuves, kad šķiet, ka galīgi vēl nevajadzētu. Man tā gribētos. Nopietni skatoties, man ir palikuši vēl desmit, labākajā gadījumā piecpadsmit spoži gadi. Un tad arī, domāju, man pietiks.

Esat brīvmāksliniece. Cik gadus uz priekšu saplānota jūsu profesionālā dzīve? Nevis kopumā, bet ar konkrētiem angažementiem.
Kādi četri gadi. Patlaban lieku kopā 2021. un 2022. gada sezonu.

Kā samērojat skatuvi ar personisko dzīvi, lai darbs sniegtu prieku un gandarījumu? Vai jūs pati nosakāt savu slodzi?
Patiesībā jā. Mums ir divi kalendāri. Manā kalendārā ir ierakstīts arī mana vīra kalendārs. Jebkuru jaunu piedāvājumu mājās izvērtējam, lai mūsu abu kalendāri būtu saskaņoti. No pieredzes zinu, ka tad, kad nodziedātas astoņas vai deviņas izrādes, gribas braukt mājās un atpūsties. Tagad starp angažementiem vienmēr ieplānoju dažas brīvas nedēļas, lai nebūtu tā, ka beidzas viens posms un tūdaļ pat jādodas uz nākamo. Brīvās nedēļas vēlāk lielākoties ar kaut ko aizpildās. Taču man ir svarīgi atstāt šo laiku, jo man jau nav tikai izrādes, ir disku ieraksti un koncertprogrammas, kam jāsagatavojas, reklāmas pasākumi, fotosesijas un visas tās aktivitātes, kas nav dziedāšana, bet ietilpst šajā biznesā un arī prasa laiku un enerģiju. Esmu izvērtējusi, ka gadā varu nodziedāt četrdesmit līdz piecdesmit izrādes, ne vairāk. Tas ir maksimums, ko drīkstu no sevis izspiest, lai varētu arī pabūt mājās, apciemot tēti Latvijā, sagatavoties nākamajiem uzdevumiem, atpūsties un vienu mēnesi gadā vienkārši paklusēt un nedomāt par mūziku.

Cik svarīgs jums ir klusums?
Droši vien mīļākā vieta, kur es gribētu gulēt, būtu radio studija. Tur ir pilnīga skaņu izolācija, nekādus āra trokšņus nevar dzirdēt. Es brīnos par cilvēkiem, kas nevēlas būt telpā, kur nekas neskan. Manuprāt, ir lieliski, ka neko nevar dzirdēt. Ceļojot tā ir mūsu galvenā kaprīze – viesnīcās vienmēr pieprasām, lai numurs būtu uz sētas pusi, lai nav blakus servisa durvīm vai liftam, ideālā variantā pēdējā istaba gaiteņa galā, lai neviens nestaigātu garām. Mājās mums mūzika nekad neskan, mašīnā ļoti reti. Tiesa, meitenes gan ievieš dažas korekcijas mūsu paradumos. Viņām patīk popmūzika – jo trakāk, jo labāk. Korejiešu repera PSY “Gentleman” un “Gangnam style” mums kādu laiku ir bijuši ļoti pieprasīti hiti. Reizēm jau fiziskām aktivitātēm fonā var kaut ko arī no popmūzikas uzlikt. Taču ikdienā mums ir tik daudz nošu un decibelu, ka vakarā negribas neko citu, kā vien klusumu.

Kā tiekat galā ar stresu – gan ar to, kas pirms uzstāšanās, gan ar to, kas pavada ikvienu publisku personu?
Jā, visu laiku dzīve kā zem novērošanas kamerām. Esmu sapratusi, ka turpmāk Latvijā ieradīšos inkognito, nevienam iepriekš neko nesakot. Šajā braucienā man nav bijusi neviena brīva diena. Nemitīgi kāds zvana, lūdz iespēju satikties, aprunāties, kaut ko palīdzēt nokārtot, jo arī ārpus skatuves man ir loma – sabiedriskā Elīna Garanča. Taču reizēm es gribu būt vienkārši Elīna, kas pieder ģimenei un tuvākajiem draugiem. Tuvākie draugi var piezvanīt un atbraukt pie manis jebkurā laikā, par viņiem es vienmēr priecāšos. Bet sabiedrisko dzīvi arvien vairāk pakārtoju tam, ko es tajā brīdī gribu un varu piedāvāt. Esmu piešķīrusi sev privilēģiju neiet turp, kur nevēlos, un tad, kad negribu. Mani draugi sapratīs, bet par pārējiem man ir diezgan vienalga.
Kas attiecas uz stresu pirms izrādēm, esmu fiziska persona, meditācija tumšā istabiņā un Visuma apcere nav domāta man. Man vajag pasvīst sporta zālē, izgludināt Karelam kreklus vai uzrakt dobi un iestādīt puķes. Tāpēc abās mājās man ir dārzs, kur ar prieku darbojos. Rīgā mums ir divstāvu māja, pa trepēm sanāk simts reižu dienā uzskriet un noskriet. Pirms izrādēm, ja dzīvoju viesnīcā vai dzīvoklī, meklēju sporta studiju vai eju ārā skriet.
Pirms bērniem bija grūtāk, jo tu esi vienīgais savas pielūgsmes objekts, tu domā par sevi, uztraucies par sevi un savu balsi. Griezies pats ap savu asi. Patlaban tam neatliek laika, reālā dzīve tevi ieliek pavisam citās sliedēs. Tagad mēģinu skatuves satraukumu un adrenalīnu, kas no tā rodas, izmantot kā turbo dzinēju mirklim, kad esmu uz skatuves.

Sešus gadus jūs dzīvojāt Vīnē, tagad – Malagā. Kāpēc izvēlējāties Spāniju? Saules un privātuma dēļ?
Vīnē kļuva par šauru, jo tur mūs pazina vai atpazina arvien vairāk un vairāk cilvēku, un tas jau sāka apgrūtināt. Itālija mums šķita par haotisku, Parīze – pārāk iedomīga, Minhene ir skaista, taču ārprātīgi dārga, un tur grūti tikt uz lidostu. Bet Malagā ir ļoti laba lidosta, līdz kurai varam aizbraukt desmit vai piecpadsmit minūtēs. Un vēl tur ir saule, daudz gaismas un vienmēr labs laiks – gadā trīssimt divdesmit saulainas dienas un nekad nav sniega. Sniegs man ir neizprotama parādība, man patīk to redzēt uz Ziemsvētku atklātnītēm, bet ikdienā gan es to negribu. Tur nav lielpilsētas stresa, mūs tur neviens nepazīst. Daži vietējie draugi bija aizgājuši noskatīties kinoteātrī translāciju no Metropoles operas un beidzot sapratuši, ko īsti mēs darām. Viņiem tas bija liels atklājums.
Malagu esam izvēlējušies arī tādēļ, ka no turienes līdz Gibraltāram, kur dzīvo Karela mamma, ir simt kilometru. Viņa laiku pa laikam palīdz mums pieskatīt bērnus.
Tā es dzīvoju starp divām pasaulēm. Bet Latvija ir manas mājas, mans sapnis, te esmu vispatiesākā es. Man ir svarīgi, ka bērni mācās latviešu valodu, ka te ir mans tētis, mūsu kultūra un viss, ko tikai Latvijā var atrast, – ceriņu smarža, jasmīni un rupjmaize ar biezpienu. Bet es esmu nemiera gars, man visur pēc divām trim nedēļām ir gana, gribas doties kaut kur tālāk.

Vai mājās darāt arī kaut ko ārpus mūzikas un gatavošanās lomai, koncertam vai ierakstam?
Protams, kas tad cits to darīs! Meitenes, mazas būdamas, nekad nav barotas ar ēdienu no burciņām. Mēs arī tagad katru dienu gatavojam svaigu ēdienu, ļoti reti tiek uzsildīts kaut kas no iepriekšējās dienas. Esam iemācījušies gatavot tikai vienai reizei – tā, lai visi ir paēduši, bet nekas nepaliek pāri. Šajā ziņā esmu nedaudz “control freak”, man ir ļoti svarīgi zināt, ko mani bērni ēd. Turklāt man ļoti patīk gatavot. Mums, protams, ir palīdze, kas Rīgā reizi divās nedēļās nāk piekārtot māju un nomazgāt logus, ar to gan es vairs nenodarbojos. Spānijā mums ir mājas dāma, kas pieskata māju, kad divus mēnešus esam prom, rūpējas, lai ledusskapī, kad ielidosim sestdienas vakarā, būtu kas ēdams. Un vēl ir arī dārznieks, kas piepalīdz. Bet tētis un mani draugi zina, ka pusstundas laikā es varu uzklāt galdu bez jebkādām problēmām.

Jūs pieminējāt Karela kreklus. Vai tiešām pati tos gludināt?
Man vīrs apgalvo, ka neviens kreklus negludinot labāk par mani. Tā ir zināma terapija. Man patīk redzēt, kā negludinātās veļas kalns rūk arvien mazāks, līdz viss ir tīrs un gluds. Turklāt, gatavojot lomu vai koncertprogrammu, es nekad neko nemācos, nokoncentrējusies tikai uz notīm. Es vai nu adu, vai gludinu, vai kaut ko sašuju, vai ravēju. Ierunāju tekstu un tad austiņās klausos, lai vārdus iegaumētu. Un vēl man ļoti patīk mazgāt traukus. Bet es ienīstu tos slaucīt.

Ai, cik interesanti! Ar mani ir gluži tāpat. Mazgāt – jā! Tikai ne slaucīt. Nudien nezinu, kādēļ.
Es arī nezinu. (Smejas.)

Vai meitenes reizēm ņemat līdzi izbraukumos?
Lielākoties, jā. Ja ir izrādes, meitenes diezgan regulāri brauc līdzi, bet uz kādām divām vai trim nedēļām, ne uz visu periodu, kas parasti ilgst divus mēnešus. Tas būtu par grūtu gan mums, gan meitenēm, kurām tagad skoliņā un bērnudārzā ir draugi un sociālā vide kļūst arvien svarīgāka. Koncertturnejās gan viņas līdzi neņemam. Februārī mums bija deviņi koncerti, praktiski katru otro dienu pārlidojums un cita viesnīca. Tik intensīvu darba grafiku es kā dziedātāja nevaru salikt kopā ar bērniem. Bet arī viņas ir nemiera gari, piemēram, tagad esam Latvijā divas nedēļas, bet viņas jau knosās – drīz jau varētu kaut ko pamainīt.

Kura ir jūsu mājas valoda?
Pamatā angļu un spāņu. Ar vīru runāju angliski, bet viņš ir bilingvāls, viņam un viņa mammai ir angļu un spāņu valoda. Viņi ir no Gibraltāra, kas vēsturiski bija Spānijas teritorija. 1704. gadā to iekaroja briti, kopš 1830. gada tai bija britu kolonijas statuss, bet 1967. gada referendumā iedzīvotāji nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes pārvaldījumā. Gadu gaitā tur izveidojies valodu sajaukums, tā sauktā spangļu valoda. Vēl tur ir jocīgs paradums: ja esat uz “jūs”, sarunājaties angliski, ja uz “tu”, tad spāniski. Mājās viņi lielākoties runā spāniski, taču ar angļu vārdu piejaukumu.
Tāpēc, kad esam Latvijā, pumpēju meitenēs latviešu valodu. Katrīna jau saprot ļoti daudz, ar brālēniem cenšas sarunāties latviski. Es viņām visu tulkoju, atgādinu, mācu.

Tas nozīmē, ka meitenes būs trilingvālas.
Faktiski jā.

Ko darīsiet rīt?
Rīt jāaizbrauc pie mammas uz kapiņiem. Pēc tam, ja būs labs laiks, aizbrauksim ar bērniem uz Jūrmalu paskraidīt gar jūru. Ja laiks būs apmācies, dosimies uz Ganību dambi, tur esot atklāts jauns spēļu laukums, šļūkāšu ar bērniem pa caurulēm. Vēlāk šis tas mājās būs jāsakārto, arī ar tēti gribas pabūt. Bet vakara pusē, kad visi aizies gulēt, varbūt attaisīšu laba vīna pudeli, apsēdīšos uz terases un ieelpošu ceriņu smaržu.

Reizēm mums tik ļoti pietrūkst bezrūpības un nesaplānotu brīžu.
Jā, reti tā sanāk. Taču esmu sapratusi, ka visu tik un tā pagūt nevar. Reizēm pēc garas un smagas dienas aizdomājos, ka kaut kas tajā milzīgajā skriešanā ir aplams. Taču dziedātājam laiks ir lielākais komplekss – mēs zinām, ka mums ir derīguma termiņš. Diriģents var diriģēt, kamēr zizlīti spēj pacelt, vijolnieks var muzicēt, kamēr instrumentu un lociņu spēj rokās noturēt, nemaz nerunājot par gleznotāju un rakstnieku. Bet dziedātājam ir laika limits. Vienam agrāk, citam nedaudz vēlāk, taču pienāk brīdis, kad balss vairs neklausa. Ir dažas fizioloģiskas lietas, ko ar prātu un gribu nevar kontrolēt. Un tāpēc galvā tikšķ pulkstenis. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk dziedu tās partijas, par kurām kādreiz sapņoju, jo skaidrāk apzinos, ka tas datums tuvojas. Esmu iedomājusies, ka tas varētu notikt, kad man būs piecdesmit trīs un trīsdesmit gadi uz skatuves. Tas tāds labs skaitlis. Īstais brīdis, lai skaisti aizietu. Dziedātājam skaitās ļoti veiksmīga karjera, ja ir nodziedāti piecpadsmit vai divdesmit gadi, tas tā vidēji ir aprēķināts. Man tūdaļ būs divdesmit gadi, kuros diezgan daudz kas jau pagūts. Un, ja klāt nāks vēl kādi desmit, tad tā jau ir Dieva dāvana. Tam par godu varētu tā skaisti aiziet.
Ko pēc tam darīšu, vēl īsti nezinu. Varbūt atvēršu savu akadēmiju, kur mācīšu to, kas man netika mācīts, ko pašai caur dzīves pieredzi nācās apgūt.
Vēl man ir sapnis dramatiskā teātrī ko nospēlēt. Pat bija viens projekts, režisors un luga atrasta, taču sapratu, ka patlaban nevaru salikt kopā operu un dramatisko teātri ne vien laika ziņā, bet arī tādēļ, ka, nospēlējot četras piecas izrādēs pēc kārtas, īpaši ja pa starpām iegadās apslimt, tas nozīmē pazaudēt balsi uz vairākām nedēļām, ko šobrīd es nevaru atļauties. Bet gan jau vēlāk varēšu spēlēt mammas un raganas, un vecās karalienes.
Un varbūt uzrakstīšu vēl vienu grāmatu.

Jūsu pirmā grāmata Vācijā ir laista klajā nu jau divdesmit tūkstošos eksemplāru. Vai rakstījāt pati un uzreiz vāciski?
Jā, rakstīju pati un vāciski. Bet pēc tam ar to strādāja divi redaktori – viens literārais redaktors, otrs, kas uzrakstīja vēsturisko uzziņu par Latviju, lai lasītājiem būtu skaidrs, no kurienes nāku. Tā grāmata ir domāta Vācijas lasītājam, tāpēc tas bija svarīgi. Rakstīju reizēm no četriem līdz deviņiem rītā. Biju tolaik stāvoklī ar otru meitu, naktīs dažreiz bija jāskraida uz tualeti, pēc tam vairs nevarēju aizmigt, tad nu sēdos un rakstīju. Brīžiem spļaudījos un lamājos, ka esmu ļāvusies pierunājama, bet tagad zinu, ka tas bija labi un pareizi.

Reizēm, lai saprastu, kas ar mums noticis, tas ir jāuzraksta.
Tieši tā! Arī izdevējs teica, ka svarīgi ir rakstīt, kamēr jauns, jo vēlāk viss izskatīsies tāds smuks, gluds un rožains. Man sagādāja prieku mirklis, kad grāmata bija laista klajā, un cilvēki lasīja, un viņiem bija iespēja uzzināt, kas es esmu un no kurienes nāku, ko nozīmē izaugt okupētā Latvijā, kā ir veidojies mans ceļš mākslā. Karjeras sākumā, kad aizbraucu uz Vāciju, lasīju ārkārtīgi daudz biogrāfisku stāstu. Redzēju, ka visām lielajām personībām ir bijis jālaužas cauri grūtībām, bijuši kāpumi, kritumi un lūzuma punkti, taču pāri visam – nepieciešamība atrast un saprast sevi. Arī man bija svarīgi dalīties pieredzē, lai kāds, kas par mani jaunāks un mazāk pieredzējis, saprastu, ka nevienam ceļš mākslā nav gluds un līdzens, ka galvenais ir apzināties, kas tu esi, ko vari un kāpēc to dari. Vēlāk būs interesanti salīdzināt domas un izjūtas, kādas tās bija tolaik un kādas ir tagad. Un varbūt patiešām reiz uzrakstīšu arī otru daļu.

 

LA.lv