Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. septembris, 2015
Drukāt

Starp Raini un Vāgneru (3)

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Skats no Nacionālā teātra iestudējuma "Uguns un nakts".

Ļoti gribētos, lai Viesturam Kairišam izdotos īstenot savas skaļi pieteiktās ambīcijas – radīt “Raiņa gredzenu” .

“Uguns un nakts” pirmizrāde Nacionālajā teātrī pierādīja režisora Viestura Kairiša intervijā izteiktu apgalvojumu, ka Raiņa patētiskās vārsmas bez tulkojuma mūsdienīgos simbolos skan smieklīgi, – bija grūti atturēties no smiekliem šķietami nepiemērotās vietās. Atslēga, ar kuru Kairišs bija nolēmis piešķirt jaunus mērogus Rainim, izklāstīta izrādes programmiņā. Rihards Vāgners! Viesturs Kairišs jau sen iecerējis uz latviešu teātra skatuves uzvest “Raiņa gredzenu”, saskatot Nībelungu cikla paralēles ar Raiņa varoņiem – Lāčplēsi, Totu, Jāzepu un Antiņu. Ja salīdzina “Uguns un nakts” stāstu ar “Reinas zeltu”, manāms, ka abos dievu valstības nokāpšana cilvēku nedienu pasaulē sākas ar nejauši izpaustu noslēpumu.

Uz Nacionālā teātra skatuves redzamajam ir arī daudz līdzības ar jau uz operas skatuves skatīto – Kairišs kā triju Nībelungu cikla izrāžu režisors citē pats sevi – bērni, pātaga, zārks, varoņi. Nībelungu mērogi paspilgtina rainisko – ka visa mūsu šķietami sīkā rosība vienlaikus tiek ierakstītā mūžības laikagrāmatā: izrādes beigās publika uzgavilē spilgtajam Astrīdas Kairišas Laika veča tēlam, kas arī vizuāli mainās reizē ar Lāč­plēsi. Vāgnera mūzika izrādē reizēm ir lielisks atradums, kaut vai – Spīdolas uznāciens, ko pavada “Valkīras” lidojums, ja vien paralēles ik pa brīdim nedominētu pār Raiņa doto jēgu. Nībelungu mītiskajā laikā tomēr neatrast to, kas Raini padara par mūsu ģēniju: tā ir tautas, nācijas dzimšana un klātbūtne, kas pusdievu varoņdarbiem piešķir vēsturē vēl nebijušu jēgu. Turklāt – tautas jēdziens Rainim nav abstrakts, tas ir daudzslāņains. Kairiša interpretācijā tauta ir tikai statisti daudzdzīvokļu mājas logos, bet visur­esošie, uzvalkos tērptie Aizkrauklis, Lielvārds un Burtnieks rada asociācijas ar Latvijas politikas “ilgdzīvotājiem”, kam pašiem nav savu ideju nācijas tālākvešanai.

Pirmajā daļā ainas seko vienai otrai tumsas/gaismas zibšņos, kā aprautos kino kadros. Atliek tikai apbrīnot aktieru spēju lēkt bez ieskrējiena, veidot paštēlus vidē, kas atbrīvota no savstarpējām attiecībām, pat atbilstošiem atribūtiem.

Tajā pašā laikā – iebilstu apgalvojumiem, ka Ulža Anžes Lāčplēsis neesot supervaronis. Tipisks mūsdienu vīrietis! Tieši tāds – sieviešu grūstīts un vienlaikus viņu pašu arī apbrīnots. Guna Zariņa latviešu teātra mīļotāja apziņā jau ir varone, kuras Spīdolas statusam nav vajadzīgi pierādījumi. Taču viņas pienākums spīdēt, liekot lietā vien Raiņa jau tā pasmagos, deklamējamos tekstus, robežojas ar varoņdarbu. Pārsteigums Kangara lomā ir Gundars Grasbergs – tik organisks, tik cilvēciski silts un līdz bīstamībai saprotams! Apbrīnu raisa arī Laimdota – Maija Doveika. Lieliska ir aktrises spēja ainā, kur augšāmceļoties Nāves salā jāizlien no ledusskapja, saglabāt pašcieņu, tikpat asprātīgs ir Lāčplēša samīļošanas skats, kas mijas ar neuzkrītošu vēlmi epilēt neiederīgās lāča ausis.

Īsinātie lugas teksti tomēr ir problēma – izrādes pirmajā daļā stāsts veidojas pārāk didaktisks: atbrīvojoties no masu skatiem, pāri paliek ārpus laika un vietas notiekoša pusdievu sanāksme, kurā Lāč­plēsis un Spīdola nekādi nevar vienoties par abām pusēm pieņemamu stratēģiju. Arī nobeigums, spēja pārcelšanās no dievu uz cilvēku pasauli, Saeimu ar visu tribīni, ļoti atgādina “Dievu mijkrēšļa” beigas. No vienas puses, asprātīgi – mums Saeimā ir sava Laimdota, ir arī Spīdola, degoši sarkaniem matiem, uz ko medijos sniegtajās intervijās asprātīgi norāda Kairišs. Un, protams, publika aplaudē tāpat kā tad, kad svešzemju sūtnis krieviski lūdz atļauju apmesties Rīgā.

Kairišs sevi nostādījis starp Raini un Vāgneru un, jāteic, arī attaisno savu nostāšanos līdzās. Kā pietrūka? Patiesas kaislības uz skatuves, kas stāstu saaustu līdzpārdzīvojumā, neatstājot sausā latviešu kopā dzīvošanas simboliskā atskaitē. Operā šo simbolu mazkustīgumu aizpilda mūzikas dievišķums, arī Kairišs iet šo ceļu, eksperimentējot ar skaņu (Kārlis Auzāns, Ernests Ansons), un tas ir iespaidīgi. Raiņa lugu tēlu simbolu tulkošanā, kurā ne mazāk asprātīgi piedalās arī scenogrāfs un tērpu māksliniece – Reinis un Krista Dzudzilo –, ieguldīts milzīgs darbs, radošā enerģija. Ļoti gribētos piedzīvot, lai Viesturam Kairišam izdotos līdz galam īstenot savas skaļi pieteiktās ambīcijas – radīt “Raiņa gredzenu”, jo ko teikt režisoram pilnīgi noteikti ir. Pirmajā no tetraloģijas izrādēm – “Ugunī un naktī” – Kairišs Raini ir iztulkojis laikā, bet līdz mītiski vāgneriskam vērienam mūsu tautas gara izšķiršanās vēstures uzrakstīšanā tomēr nav ticis. Tā cīņa vēl nav galā …

Uzziņa

Rainis, “Uguns un nakts”, iestudējums Nacionālajā teātrī

Režisors: Viesturs Kairišs, dramaturģe: Ieva Struka, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo.

Lomās: Uldis Anže, Guna Zariņa, Maija Doveika, Gundars Grasbergs, Arturs Krūzkops, Kaspars Dumburs, Astrīda Kairiša u. c.

Nākamās izrādes: 15., 16., 22. septembrī.

 

Vārds skatītājiem

Una Griškeviča, kultūras žurnāliste: “Nebiju gaidījusi, ka izrāde mani tik ļoti satrieks un aizkustinās. Režisors ļoti precīzi nolasījis Raiņa tekstu, kas nav zaudējis savu aktualitāti. Īpaši satricinošas emocijas radīja otrā cēliena fināls – Lāčplēša (Uldis Anže) un Melnā bruņinieka (Artūrs Krūzkops) divkaujas skats. Tieši tādas pašas izjūtas mani pārņēma ainā, kad karaļpāris – Lāčplēsis un Laimdota – pieņem citvalstu sūtņus jeb diplomātus, kas tik ļoti kāro pēc Rīgas…”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors, Mg.oec., Mg.paed.: “Liels gandarījums, ka izrāde ir izdevusies, kliedējot mītu, ka Rainis ir grūti iestudējams vai patlaban neinteresants. Izrādē ir skaidras idejas, rūpīga iedziļināšanās, iestudētāja talants un atbilstoši, ieinteresēti aktieri, kas rada vērienīgu, nacionāli nozīmīgu rezultātu. Tas, kas rūpēja Rainim, pārradīts citā formā, skaidri akcentējot būtību. Ja nu Nacionālais teātris arī trīs nākamās sezonas tiešām sāktu ar Kairiša iecerētās tetraloģijas pārējām izrādēm?”

 

Aleksandra Āboliņa, mūzikas pedagoģijas studente: “Biju uz “Uguns un nakts” ģenerālmēģinājumu. Atkal pārliecinājos, ka Nacionālajā teātrī arvien biežāk parādās izrādes, kas it kā nojauc ceturto sienu starp skatītāju un skatuvi, jo lugas tēmas ļoti sasaucas ar šī brīža situāciju.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Jyr palika lielā sajūsma par UGUNI UN NAKTI? Ni čiku ni grabu. Pat kārtīga analize par uzvedumu nav nomanāma?

  2. Tāds jautājumsL vai režisoram un ansamblim paniegt Raini, vai taisit režisora versiju? Iespējams ka režisora versija var būt dzīvāka nekā Raiņa bezgaligie panti. Nerunājot par raksturu attiecībā, utt.
    Režisora gadijumā tas paliks amputēts Rainis. Var jau izlaist kādu detaļu vai liekvārdību tekstus
    īsinot. Tomēr, bez Raiņa dotās vietas un laika, tas Kairiša variants. Varbut interesantāks pat par Raini.
    Bet tas vienmēr paliks “izrūnītais” Žaniņš. Vai to vajag?

  3. izrāde..

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+