Kokteilis
Ceļo

Starp tumsas un gaismas mūžībām. Svalbāras ceļojuma piezīmes 16

Burvīga ziemeļu ainava. Foto – Jānis Viļums

Sapnis izzināt ziemeļu dabu

– Mierīga atpūta mani nesaista… Jā, manuprāt, sēdēt uz vietas nozīmē lieki tērēt laiku. Pasaule ir tik skaista, ir tik daudz ko redzēt, izzināt, bet tieši laika mums visiem ir tik maz.

Vasara, jūnija vidus, tikai +4 grādi un ļoti spēcīga vēlme doties pretī nezināmajam. Katrs otrais latvietis vasaras pirmajā mēnesī visticamāk ilgojas pēc kārtīgas svelmes un saules, bet mūs aicināja un vilināja skaistā ziemeļu daba. Jāņu dienas saullēkta vietā mūžīgā gaisma, un Līgo dziesmas šogad nomainīja kārtīga kāpšana augstos kalnos.

Pēc rūpīgas informācijas izpētes, grāmatu šķirstīšanas un sapņiem par ziemeļu dabas skaistumu bijām nonākuši Svalbāras salu arhipelāgā. Mūsu sākotnējais plāns veikt pārgājienu un šķērsot visu salu bija jāatliek uz nezināmu laiku, jo jūnijs tieši šai iecerei izrādījās ļoti nepateicīgs laiks. Svalbārā valda mūžīgais sasalums un +4 grādos, lai gan ir vēsi, tomēr sniegs un ledus izkūst, veidojot purvu, kuru šķērsot ir gandrīz neiespējami. No idejas pavisam atteicāmies tad, kad uzzinājām, ka vienu komandu, kura bija devusies ceļā pirms mums, no šā purva nocēla ar helikopteru.

Kad viens plāns neizdodas, ir jāķeras klāt nākamajam – sazinājāmies ar pārgājienu rīkotājiem no “Svalbard Wildlife Expeditions”. Sākotnēji to darījām, lai vēlreiz pārliecinātos, vai tomēr nepastāv kāda iespēja iepazīt Svalbāru, ceļojot kājām. Beigu beigās risinājums bija sekojošs: kopā ar kalnu gidu kāpām kalnu virsotnēs un braucām pa upēm ar kajakiem. Pakāpjoties 1000m virs jūras līmeņa, mēs ne tikai redzējām satriecošus un elpu aizraujošus skatus, bet arī vēlreiz pārliecinājāmies, ka mūsu sākotnējais plāns bija nereāls – kur vien skaties, apkārt ūdens un purvs. Bet finālā mēs bijām tikai ieguvēji. Mūsu gids detalizēti un interesanti pastāstīja par Svalbāras vēsturi, kultūru un dabu. Kopīgi pieveicām dažādus tehniski sarežģītus maršrutus, kas nebūtu noticis, ja būtu īstenojuši tikai pirmo plānu. Taču esam gatavi atgriezties Svalbārā vēlreiz, lai tomēr to piepildītu.

Galerijas nosaukums


Baltie lāči un mūžīga gaisma

Ne tikai ledus kušana bija tas, kas apdraudēja pārgājienu. Svalbārā uz diviem tūkstošiem iedzīvotāju ir veseli trīs tūkstoši balto lāču. Ejot ārā no pilsētas, kas patiesībā ir tikai tāds ciematiņš, līdzi jāņem ierocis. Pilsētiņu, starp citu, sauc Longjēbaijerna. Ārprāts, cik ilgs laiks paiet, kamēr iemācās to nosaukumu…Atgriežoties pie lāčiem un ieročiem — diezgan baisi, jo ikdienā jau nav pierasts pārvietoties ar ieroci pie sāniem, bet Svalbārā tā ir ikdiena. Cik parunājām ar vietējiem iedzīvotājiem, neviens līdz šim nebija cīnījies par savu dzīvību ar lāci, bet neviens arī neiesaka doties pārgājienā bez ieroča. Saprotams, ka veseli, paēduši lāči cilvēkiem neuzbrūk un drīzāk cenšas izvairīties, bet izbadējušies, novārguši un izmisuši ķepaiņi cilvēkā saskata medījumu. Šā gada laikā pilsētā nošauti jau divi lāči, kuri bija uzbrukuši cilvēkiem. Iedzīvotājiem ir ieroči, bet nogalināt lāci skaitās kriminālnoziegums. Baltos lāčus sargā, tāpēc, ja kādreiz gadās kāds starpgadījums, ir sūri un grūti jāpierāda, ka lācis nav nošauts tāpat vien, bet dzīvnieks ir uzbrucis un cilvēkam vajadzējis aizsargāties, lai glābtu savu dzīvību. Ja nošauj lāci, sekas var būt vēl briesmīgākas, nekā pat, ja nošauj cilvēku.

Reāls gadījums, kuram par piemiņu ir uzstādīts piemineklis, notika ar divdesmitgadīgu meiteni un viņas draugu. Draugs izglābās, bet no meitenes pāri nepalika nekas, nebija pat, ko apglabāt. Jāpiemin, ka dzīvnieks svēra vien 80 kilogramus, kas ir ļoti maz, ņemot vērā, ka baltā lāča vidējais svars ir ap 500 kg. Bet, kā pierāda tieši šis notikums, arī novārdzis lācis ir spējīgs uzbrukt un pat nogalināt.

Ne tikai sniegs un lāči Svalbārā ir balti — trīs mēnešus gadā te valda baltās naktis jeb polārā diena, un trīs mēnešus ir polārā nakts. Mēs piedzīvojām polāro dienu, kad saule zīmē kronīti – nedaudz pakāpjas un nedaudz nolaižas, un tā visu laiku. Fantastisks skats. Trijos naktī saule spīd sejā un par to pat nenāk prātā dusmoties, jo tas ir kaut kas nepieredzēts, fantastiski skaists un interesants. Neaizmirstami, jo visu laiku ir sajūta, ka pulkstenis ir 11/12 dienā. Sākumā pierast ir grūti, guļammaiss naktī jāvelk pāri galvai, bet ar laiku tas vairs netraucē.

Spoku pilsēta

Tālākais apdzīvotais ziemeļu punkts pavisam noteikti vairāk sajūsminās tos, kuri vēlas baudīt skaisto dabu, nevis sēdēt viesnīcas SPA. Tomēr ir iespēja atpūsties, arī nebrienot pāri ledājiem un purviem. Svalbārā ir pat Radisson viesnīca. Katru dienu te krastā piestāj lieli kruīza kuģi ar vācu tūristiem, kuri dažu stundu laikā izstaigā pilsētiņu – tajā ir tieši divas ielas – un vakarā dodas prom. Pilsēta būtībā dzīvo uz tūrisma rēķina. Var braukt ar kuģīti apkārt salām, traukties ar suņa pajūgu, izbaudīt sniega moču ātrumu, sajust auksto vēju slēpojot.

Svalbāra ir Norvēģijas teritorija, tur valda Norvēģijas likumi, bet uz līguma pamata vairākām citām valstīm šajā teritorijā drīkst būt īpašumi. Divas pilsētiņas pieder Krievijai, kura 1924. gadā tās nopirka no Zviedrijas. Viena no šīm pilsētām tiek dēvēta par Spoku pilsētu. Agrāk tajā bija 1000 iedzīvotāji, bet tagad tur mīt tikai pieci cilvēki. Lai apskatītu šo pamesto vietu, mēs turp devāmies ar kuģi. Jau tikai pa gabalu skatoties, sajūtas bija interesantas, jo tā tiešām izskatās pēc spoku pilsētas – pamesta un klusa, ļoti noslēpumaina. Mūs sagaidīja gids Saša, kurš runāja perfektā angļu valodā, bet pats ir no Sanktpēterburgas. Tas uzreiz radīja tādu īsto sajūtu. Pilsētā viss ir saglabājies no laikiem, kad tajā vēl valdīja lielāka rosība un dzīvība. Slimnīcas, dažādas citas ēkas, bet viss ir pamests, tur nekas nenotiek. Arī pilsētas muzejs saglabāts tāds, kāds tas bija toreiz, nekas nav aiztikts, nekas nav mainīts – sajūtas ir nedaudz sirreālas. Daba lēnām ņem virsroku, pamestu māju logos kaijas sabūvējušas savas ligzdas.

Svalbārā ļoti uzmanīgi izturas pret vēstures liecībām. Ja kaut kas ir nonācis zemē līdz 1965. gadam, tad to nedrīkst aiztikt, tam tur ir jāpaliek. Piemēram, mēs redzējām 1943. gadā nokritušu vācu iznīcinātāju. Lidmašīna izskatījās tāda, it kā būtu nogāzusies pirms gada, jo aukstuma dēļ viss ir saglabājies lieliskā stāvoklī, kā jauns. Jā, Svalbārā valda daba un cilvēki iejaucas maz.

Kiš-miš

Neskatoties uz to, ka Svalbārā atrodas viena no pasaules desmit spoku pilsētām’, kurā, labi gribot, var saskaitīt vien pāris dzīvas dvēseles, salu arhipelāgā ir liels tautību sajaukums. Nav pamatiedzīvotāju, tikai iebraucēji. Lielākoties tie, protams, ir norvēģi. Arī ķīnieši, filipīnieši, krievi, vācieši un citi. Kopā ap 40 tautību. Konstatējām, ka 2000 iedzīvotāju vidū ir arī viens latvietis.

Skaidrs, ka ziemeļos cilvēki nav tik temperamentīgi un aktīvi kā dienvidnieki, bet viņi ir ļoti atvērti, draudzīgi, izpalīdzīgi. Protams, var pamanīt nelielas īpatnības, kā jau it visur, piemēram, apavi jānovelk, ieejot pat kempinga mājiņā, par kuru esi maksājis no paša kabatas.

Interesanti, ka jau daudzus gadus arhipelāgā neviens nav piedzimis. Izdzirdot to, gribas jautāt – kā? no kurienes tad šeit radušies visi šie cilvēki, viņu bērni? Izrādās, ka drošības apsvērumu dēļ grūtnieces dzemdē Tromso universitātes klīnikā. Tāpat šajā salu arhipelāgā neviens netiek apglabāts. Tā nav ziemeļnieku īpatnība vai kāds ticējums, kurš obligāti jāievēro – gluži vienkārši mūžīgais sasalums, kurš ietekmēja arī mūsu pārgājienu, apglabāto izceltu virs zemes. Drīkst apglabāt tikai urnas pēc kremācijas.

Kāpēc cilvēki tur dzīvo un nebrauc prom? Tā tomēr izskatās un atstāstot izklausās pēc pasaules malas, pamestas vietas. Pirmkārt, Svalbārā apmetušies daudzi zinātnieki, ir universitāte, muzeji, zinātniski pētnieciskās stacijas, astronomiskā observatorija, ogļu raktuves – cilvēkiem ir, kur strādāt, ir, ko darīt. Otrkārt, tā jau laikam būs tā skaistā, nepieradinātā ziemeļu daba, kas tur un nelaiž vaļā. Ja pat tas, ka trīs mēnešus jādzīvo pilnīgā tumsā, cilvēkus neaizbiedē, vedina domāt: šīs vietas pievilcība ir spēcīgāka par eksistenciālām grūtībām. Tur ir labi, ir tā sajūta, ir tas kaut kas. Un ziemeļi nepiedod kļūdas, tādēļ cilvēki daudz labāk piemērojas dažādām situācijām, ir daudz izpalīdzīgāki. Viņi saprot, ka no viņu rīcības var būt atkarīga kāda cita cilvēka dzīvība. Tas iemāca būt saprotošākiem, uzmanīgākiem, patiesākiem.

Ziemeļi sauc atpakaļ

Plānojot ceļojumu, sapratām, ka interneta un drukāto avotu piedāvātā informācija šoreiz bija visai skopa. Svalbāra nepavisam nav populārs tūristu galamērķis. Ir pašam jāaizbrauc un jāuzzina. Mums šis bija lielisks izlūkbrauciens, lai vispār saprastu, ko vēlamies darīt, ko varam izdarīt. Desmit dienas bija pietiekami ilgs laiks pirmajam braucienam, lai mums rastos priekšstats un izpratne par nepieradinātajiem ziemeļiem. Ir jābūt gatavam, un tagad mēs tādi esam. Atgriežoties pie bailēm par nezināmo, var pieminēt tuksnesi – var likties, ka tur nekā nav – klajš lauks, vienas vienīgas smiltis un vienveidība. Tomēr, kad tur aizbrauc, ir skaidrs, ka viss ir pavisam citādāk, nekā pirms tam ir izsapņots un iztēlots. Viss ir daudz skaistāk, interesantāk, elpu aizraujošāk. Tas pats ir ar ziemeļiem. Tagad droši zinām, ka tas ir nepareizs priekšstats: tur nekā nav – ledāji un sniegs, nekā cita. Bet, kad to visu ierauga – uh, kāds skaistums! Tāds, ka aizraujas elpa un gribas to visu iemūžināt savā atmiņā un nekad neaizmirst. Mēs katru rītu modāmies ar burvīgiem, neaizmirstamiem ziemeļu skatiem. Vairāk sākām novērtēt arī mazās lietas, ne tikai lielos un varenos kalnus. Piemēram, kad ierauga puķīti, kura izspraukusies cauri akmeņiem, to novērtē simtreiz vairāk nekā skaisti iekoptas dobes Latvijā. Tā ir uzplaukusi skarbajā ziemeļu dabā, tā ir izdzīvojusi un tai ir spēks – tas ir skaisti. Kad tu guli teltī, mūžīgas gaismas ieskauts, un apkārt ganās ziemeļu zosis, skraida polārlapsas un ziemeļbrieži… Jā, tas ir neaprakstāmi. Daba ir tik tuva, tik tverama. Bija sajūta, ka tā ir pasaules mala – vēl viens solis, un tu krīti.

Un vēl vesels stāsts par kulināriju – mums, piemēram, piedāvāja pagaršot vaļa gaļu. Un kā jūs domājat, kur mēs esam ēduši visgaršīgāko picu? Nē, ne Itālijā, bet Svalbārā – picu ar ziemeļbrieža gaļu un dzērvenēm. Tas viss rada burvīgu pēcgaršu un vēlmi atgriezties.

LA.lv