Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Svētīgā salīdzināšana 2


Guna Roze
Guna Roze
Matīsa Purmaļa foto

Sens kā pasaule ir teiciens, ka visas nelaimes rodas no salīdzināšanas. Man tas vienmēr licies aplams, jo kā gan bez salīdzināšanas varētu zināt, kas garšīgs, kas negaršīgs, ja visu mūžu ēsts viens un tas pats? Kā atšķirtu laimīgas attiecības no pazemojošām, ja dzīvots tikai tādās; kvalitatīvu darbu no pavirša, ja būtu redzēti tikai paviršie? “Es esmu Pelēkais. (..) Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties,” pārliecinoši salīdzināšanas svētīgumu pierādījis Imants Ziedonis.

Salīdzināties var dažādi. Kā Pelēkais ikviens cilvēks, parādība vai process var nostāties līdzās Melnajam, un var – Baltajam. Vienmēr būs arī izvēle: neiespringt un palikt uz vietas (jo citur, redz, debesis ir vēl pelēkākas) vai tiekties uz augšu. Ja kādam visas nelaimes sākas no salīdzināšanas, vainīgs būs Baltais, jo pats uz tā fona izskatās Pelēks. Pārmērīgi garš un pelēks ievads? Varbūt tāpēc, ka laukā tas pavasars, kad “sniegs ir nokusis, zeme pelēka un pumpuri pelēki”, bet zaļā tulpe vēl nav izlīdusi un sarkanie rabarberi kā velna ragi arī ne. (I. Ziedonis “Pelēkā pasaka”)

Iztirzājumā dīdīšu savu parasto jājamzirdziņu. Salīdzinot valodas un literatūras situāciju dažādās valstīs, ne vienmēr kaimiņa dārzā izrādās garšīgāki āboli. Laiku pa laikam strādājot Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā un komunicējot ar citu valstu literātiem, nevar iztikt bez sarunām “kā ir pie jums”. Pie tā paša galda, kur lietuviete jautā, kāds nodokļu slogs ir citu valstu rakstniekiem un tulkotājiem, jo Lietuvā kopš šā gada 1. janvāra amata brāļiem jāšķiras no 55% nopelnītā (tā nav drukas kļūda), uzzinu, ka pasaules kontekstā Latvijā izdotās grāmatas tiek vērtētas kā visskaistākās – ar visgaumīgākajiem vākiem, un ārzemju kolēģi mūs par to apskauž. Un atkal salīdzināšana, jo pie tā paša galda itāliešu tulkotāja, kas pašlaik strādā ar Zigmunda Skujiņa “Miesas­krāsas domino” tulkojumu, savā planšetē mums atrāda vismaz 10 līdz 12 dažādus topošās grāmatas vāka dizaina variantus. Nobalsojām par tiešām ģeniālu ilustrāciju – tāds vāks “apgāztu kasi” arī Latvijā. Salīdzinājumam: latviešu autori pat nesapņo par šādu greznību – gaidīt no mākslinieka n-tos variantus.

Viena problēma ir globāla – valodas strauja primitivizēšanās pēdējo 15 līdz 20 gadu laikā. Visā civilizētajā pasaulē lielās masas lasīšanas pieredze aprobežojas ar interneta dzīļu “dziļo” piedāvājumu, lielākoties iztiekot tikai ar virsrakstiem un bilžu parakstiem. Vidējā paaudze un jaunieši gandrīz nelasa grāmatas jo… nesaprot dzimto valodu. Sinonīmi ir kļuvuši par svešvārdiem, nemaz nerunājot par vecvārdiem. Ne tik sen, un, starp citu, piecu literātu kompānijā braucot auto un klausoties Čaka dzeju, prātojām, ko nozīmē bieži lietotais “splīns”. Versijas bija dažādas, līdz sekoja “zvans draugam” ar lūgumu ieskatīties sinonīmu vārdnīcā. Neviens no pieciem nebija uzminējis, ka tas ir “īgnums”. Citā kompānijā tikai viens no sešiem jauniešiem (24 – 30 g. v.) zināja vārdu “mieles”, pārējie bija pārliecināti, ka tas ir sadzīves tehnikas ražotāja zīmols.

Kamēr daudzu valstu literāti vispār nezina, kas tas tāds – valsts dotācija grāmatas uzrakstīšanai – no kādas ziemeļvalsts rakstnieka uzzināju, ka pie viņiem ir īpaša valsts programma – atbalsts tiem autoriem, kuri nevis vienkārši labi raksta, bet dara to skaistā, bagātā dzimtajā valodā. Lai saņemtu šo dāsno finansējumu, ar labu dramaturģiju un perfektu tēlu sistēmu vien nepietiek – uzrakstītajam jābūt vārda mākslai. Šāda prēmēšana radusies aiz izmisuma – apjēgas, ka valoda izsīkst. Lai dokumentētu, fiksētu tās bijušo godību! Lai atstātu pēdējā brīža pieminekļus tūlīt un tagad – mūsdienās, kur vārdiem nav vietas, jo, lai pateiktu, ko jūti, pietiek ar elektronisku smaidiņu, puķīti vai uz augšu vērstu īkšķi. Salīdzināšana šajā gadījumā iepriecina, jo Latvijā debesis ir zilākas – starp daudziem reportāžas žanra rakstniekiem ir gana daudz arī vārda mākslinieku, pat bez īpašajām prēmijām. Bet tā tas būs vien tik ilgi, kamēr, kā teica Eipurs šai pašā slejā pirms nedēļas (“KZ”, 7. martā), “būs atlicis vismaz viens cilvēks, kurš prastu izlasīt senus uzrakstus, kuri būtu, piemēram, sanskritā”.

LA.lv