Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. janvāris, 2012
Drukāt

Top likumprojekts par radošo darbinieku statusu

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Kā klājas? Tā jautāta, Latvijas Nacionālā teātra skatuves māksliniece Helga Dancberga atteic ar latviešiem no klasiskās kinolentes “Ceplis” tik labi zināmās Cepļa kundzes pašapziņu – ap viņu esot liels tuvinieku pulciņš, trīs bērni, septiņi mazbērni… “

 

Bet, ja ļoti, ļoti vajag, naudiņa kaut kā uzrodas,” saka aktrise, “caur cilvēkiem, bērniem, bet es ļoti cenšos iztikt pati. Ja kādreiz arī aizņemos no Rēzijas (mākslinieces meita, Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa. – V. K.), zinu, kad būs, atdošu.”

Bet Lilijai (Eduarda Pāvula dzīvesbiedre) klājoties grūtāk. Vai viņai nepienāktos kaut tā mūža stipendija, ko saņēma Eduards Pāvuls? Esot ar Pāvulu nostrādājusi 55 gadus…

Operetes cienītāji atcerēsies ne vien spožo baritonu Edgaru Zveju, bet arī viņa dzīvesbiedri Jūliju Vilgerti-Zveju, operetes zvaigzni, kura pēcāk vairākus gadus muzicējusi kā filharmonijas soliste kopā ar slaveno Tāli Matīsu. Māksliniece mitinās vienistabas dzīvoklītī un iztiek ar 173 latu pensiju. Reizumis rēķinot, vai varēs samaksāt 20 latus par telefonu, televīziju. “Un te pēkšņi – man seši simti latu!” viņa atceras, “uzreiz sajutos kā cilvēks. Atļāvos aiziet pie zobu daktera un nu varu smaidīt kā zvaigzne no žurnāla vāka.”

Naudas balva nāca līdz ar uzņemšanu Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) dibinātajā Zelta fondā, kur līdzās 14 citiem izciliem skatuves māksliniekiem šoruden uzņēma arī Nacionālā teātra aktrisi Veltu Līni un Valmieras teātra režisoru Oļģertu Kroderu. Par šo sešus gadus pastāvošo Zelta fondu LTDS var pateikties sponsoram “Ģimenes aptiekai”.

 

Mūža stipendiju programma – apturēta

Neviens neliedz arī citām radošām savienībām dibināt šādus fondus savas nozares cienījamāko mākslinieku atbalstam, taču visām tik labi nesokas.

Izcili mākslinieki vecumdienās patlaban var cerēt tikai uz Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mūža stipendijām, kas šobrīd apēd krietnu tiesu tā maciņa. Kā visai skarbi situāciju raksturo bijušais Saeimas deputāts narkologs Jānis Strazdiņš, jāgaida, kamēr kāds stipendiāts nomirst, lai tos 100 latus varētu piešķirt rindā nākamajam. Šobrīd VKKF mūža stipendiju programma ir apturēta. Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) priekšsēdētājas Ievas Strukas sarakstos šī stipendija pienāktos gleznotājai Maijai Tabakai, aktieriem Olgai Dreģei, Jurim Strengam, Andai Zaicei, dzejniekam Valdim Rūjam, Tālivaldim Banim, bērnu grāmatu ilustratoram, grafiķim, kinostudijas skaņu režisoram Jāzepam Kulbergam – apmēram 50 cilvēkiem.

 

Pensionēto radošo personību situācija ir ļoti dažāda. Viens dzīvo greznā savrupnamā Berģos, citam – lepna guļbūve jūras malā, ne mazāk izcila māksliniece laimīga istabiņā sociālajā mājā Pārdaugavā. Bet dažs cienījams mākslinieks saņem 50 latu nabadzības pabalstu un nodarbojas ar logu vitrīnu mazgāšanu visos gadalaikos.

 

Nesūdzas un no valsts neko negaida

Lielā mērā viss, protams, atkarīgs no radošās personības dzīvesveida. Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs paspēj vadīt gan augstskolu, gan izlikt arī savas gleznas tradicionālajā studentu tirdziņā “Jarmarka”. Gleznošanai spēka atliek arī Rozentāla mākslas vidusskolas direktoram Jānim Ziņģītim. Taču, cik ir cilvēku, kuriem paliek pāri enerģija radošam darbam pēc astoņu stundu darbadienas?

Savukārt personām, kuras nav pastāvīgās darba attiecībās, ir jāreģistrējas vai nu kā individuālajiem komersantiem, vai kā pašnodarbinātām personām. Un ir pilnīgi vienalga, vai pin grozus vai glezno kā Maija Tabaka un Miervaldis Polis. Cik valstī ir šādu pašnodarbinātu mākslinieku, Valsts ieņēmumu dienestā (VID) pateikt nevar. Kā teic VID komunikācijas daļas speciāliste Agnese Grīnberga, šāda uzskaite nav nepieciešama, jo no nodokļu viedokļa esot pilnīgi vienalga – pašnodarbinātā persona auklē bērnus vai nodarbojas ar mākslu.

Viens no šādiem pašnodarbinātajiem, gleznotājs Ivars Poikāns, teic, ka viņam vispār nav nekāda “stāža”, savā mūžā pāris mēnešus nostrādājis valsts iestādēs padomju laikos. To pašu darba grāmatiņu pazaudējis.

 

“Žēl, Poikāna muzejā nebūs ko vitrīnā izlikt,” viņš pasmej. Ar VID gan attiecības esot normālas – nav nekādu nodokļu parādu. Ar šo iestādi saskare esot laba arī tādā ziņā, ka no tās regulāri saņemot kādu naudiņu atpakaļ.

 

Teorētiski jau varētu veikt iemaksas privātā pensiju fondā, taču Ivars Poikāns, māksliniekiem neraksturīgi cītīgi sekojot ekonomikas notikumiem pasaulē, redzējis, kā pasaulē un Latvijā brūk bankas, un atceras, kā vecāku tūkstoš rubļi vienā rītā pārvērtās par piecīti. Pēc viņa domām, vislabākās investīcijas esot ieguldīt bērnos. No valsts viņš negaidot neko.

Gandrīz tikai ar rakstniecību nodarbojas Lelde Stumbre, kura teic, ka faktiski ar to iztikt nevarot. Kā viņai tas izdodas? Laikam esot ļoti, ļoti pieticīga. Nupat nolēmusi painteresēties par savas pensijas lielumu. Gleznotāja Ilze Avotiņa to jau zina: “Sešdesmit lati. Tāda būs mana pensija. Laikam gleznas nav pirktas tik daudz, kā būtu vajadzīgs lielākai… Taču es nesūdzos.”

Savukārt komponists Zigmars Liepiņš jūtas materiāli nodrošināts, pateicoties tam, ka laikus pārdevis savu biznesu. “Māksliniekam vajadzēja pārdot savas gleznas tad, kad par tām maksāja visvairāk, un ielikt naudu zeķē,” viņš mazliet ironiski saka un jau nopietnāk piebilst, “māksliniekiem neviens neliedz dibināt savus fondus. Bet vai kāds jauns mākslinieks būs ar mieru šādā fondā ieguldīt desmit procentus no saviem ieņēmumiem, lai būtu ko pabalstīt kādu vecu kolēģi? Ja ne, tad vecumdienās viņš nevar pretendēt uz līdzīgu palīdzību.”

 

Radošie – aizvien sociāli neaizsargātāki

Šobrīd mākslinieku honorāri un radošās stipendijas, pat ja tās izdodas saņemt, ir ļoti zemas. Likumi nosaka, ka sociālās iemaksas no autoratlīdzībām jākārto autoram pašam. Ja ienākumi no tām nepārsniedz 600 latus gadā, tas nav jādara vispār.

 

Tostarp arvien vairāk divdesmit un trīsdesmit gadus vecie radošajās jomās nav pastāvīgās darba attiecībās, bet strādā ar projektiem un līgumiem, kļūstot aizvien sociāli neaizsargātāki. “Un tie ir cilvēki, kuriem vajadzētu radīt divus trīs bērnus, ja reiz latvieši izmirst, bet kuri patiesībā nevar atļauties pat to vienu,” teic Ieva Struka.

 

Turpretim kaimiņvalstī Igaunijā jau 2005. gadā stājās spēkā Radošo personu un radošo savienību likums. Mākslinieki, rakstnieki, komponisti var reģistrēties kā brīvmākslinieki. Igaunijā ir 14 radošās savienības, kas saņem finansiālu atbalstu no valsts budžeta. Par katru radošās savienības biedru tām ieskaita vienu piekto daļu no vidējās algas Igaunijā. 2011. gadā šim nolūkam no valsts budžeta atvēlēja 414 000 latu – kultūras projektiem, stipendijām, braucieniem. Brīvmāksliniekiem darbspējīgā vecumā ir pieejami sociālie pabalsti caur radošajām savienībām – var pretendēt uz sešu mēnešu pabalstu Igaunijas minimālās algas apmērā, no kura tiek maksāts arī sociālais nodoklis. Pieļaujamie maksimālie ienākumi, lai drīkstētu pretendēt uz bezdarba pabalstu, ir 139 eiro. Brīvmāksliniekiem tas ir 278 eiro mēnesī, no kā pašam vēl jānomaksā 33 procenti sociālās iemaksas.

Savukārt Latvijā radošajām savienībām konkursa kārtībā piešķir katrai divus trīs tūkstošus latu, ar ko pietiek vadītāju un pāris darbinieku algām.

Igaunijā otrs kultūras finansējuma avots ir Kultūrkapitāla fonds, kas ir tieši divdesmit reizes bagātāks nekā Latvijā. Rakstnieks var pretendēt uz 500 latiem mēnesī veselu gadu – jo šajā laikā raksta lugu. Pie Igaunijas parlamenta arī darbojas Azartspēļu padome, kas finansiāli atbalsta kultūras un sporta pasākumus.

Lietuvā līdzīgā likumprojektā noteikts, ka valsts ir tiesīga sniegt finansiālu pabalstu radošām savienībām, taču tas nav uzlikts par pienākumu.

 

Smeļoties 
Igaunijas pieredzē

Balstoties uz Igaunijas likumprojektu, tam līdzīgu sagatavi Kultūras ministrijā iesniegusi arī LRSP. Kultūras ministrija ir solījusi izveidot darba grupu likuma izstrādei, bet konkrēts tās darbības termiņš vēl nav zināms.

Taču šajā virzienā jau ir bijis neveiksmīgs mēģinājums. 2005. gadā 8. Saeima, 72 deputātiem balsojot par, pirmajā lasījumā pieņēma Profesionālo radošo organizāciju likumu. Pie idejas ilgi strādāja profesore Ruta Čaupova. LRSP priekšsēdētāja Anna Putniņa smēlās idejas ziemeļvalstīs, likumu virzīja toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova. Pēc viņas domām, tas būtu ļāvis elastīgāk klasificēt radošās profesijas un beidzot sākt formulēt mākslinieku sociālās garantijas.

Līdz otrajam lasījumam Saeimā dokuments tā arī nenonāca. Kā tagad teic Jānis Strazdiņš, atzīts par nenoslīpētu, dokuments nonācis atpakaļ Kultūras ministrijā un tur arī iegūlis atvilktnē. Arī toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova tagad atzīst, ka dokuments neesot bijis īsti saskaņots ar Finanšu ministriju.

Šobrīd H. Demakova uzskata: būtu jau labi, ja Latvijas mākslinieki varētu dzīvot no sava darba, bet dzīves īstenība ir cita. Diez vai šobrīd atradīšoties politiķis, kurš šādu likumu paceltu kā savas darbības karogu. Optimālais modelis būtu, ja VKKF būtu pietiekami daudz līdzekļu, lai rakstnieks varētu strādāt nebirokrātisku darbu. Taču, lai pieņemtu līdzīgu likumu kā Igaunijā, būtu vajadzīga sabiedriska vienošanās – vai tā ir gatava no sava maciņa atbalstīt kultūras un mākslas cilvēkus?

 

Pēc J. Strazdiņa domām, kultūras galvenajam finansēšanas avotam jābūt VKKF, kuru vislabāk finansēt no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, kā tas jau kādreiz bijis. Līdzīgās domās ir arī toreiz tajā pašā komisijā strādājušais un arī pašreizējā Saeimā ievēlētais Dzintars Ābiķis.

 

Ivars Poikāns teic, ka ticēt šāda likuma pieņemšanai būtu kā gaidīt īstu, dzīvu Ziemassvētku vecīti. Bet var domāt arī citādi – mēs taču negatavojamies uz visiem laikiem dzīvot ekonomiskā stagnācijā vai lejupslīdē. Varbūt tagad ir īstais laiks šāda likuma izslīpēšanai, lai to pieņemtu, dzīvei virzoties augšup? Galu galā vienīgi kultūra mūs atšķir no citām nācijām.

 

Rīt “LA” lasiet, kāda bija politiķu attieksme pret radošo cilvēku sociālo drošību starpkaru Latvijā.

 

Uzziņa

* Latvijā 11 radošās savienības šobrīd apvieno 3000 biedrus.

* Mūža stipendiju saņem 271 kultūras darbinieks; tās apjoms – 100 lati.

* Uz mūža stipendiju patlaban pretendē apmēram 50 izcili mākslinieki; no tiem jaunāki par 70 gadiem ir pieci.

 

Viedoklis

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende: “Jautājums par sociālajām garantijām tiem radošo profesiju pārstāvjiem, kuru mākslinieciskās darbības pilnbrieds bija padomju laikā vai valsts neatkarības atgūšanas gados, neapšaubāmi ir jāatrisina. Ir jāveido mākslinieku reģistrs, kopā ar LRSP jāanalizē mūsu tuvāko kaimiņu – Igaunijas un Lietuvas – pieredze. Jāapkopo visi viedokļi, lai atrastu labāko risinājumu – vai tas ir viens jauns likumprojekts vai varbūt jāmeklē iespējas uzlabojumiem jau esošajos likumos. Vienlaikus valstij kopā ar nevaldības organizācijām jāstrādā pie tā, lai sabiedrībā veidotos izpratne par sociālu atbildību – ne tikai kā valsts pienākumu pret tās iedzīvotājiem, bet arī iedzīvotāju pienākumiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+