Latvijā
Vēsture

Traģēdija ar ieilgušu noklusējumu: Latvijas čigānu (romu) liktenis Otrā pasaules kara laikā4


Latvijas čigāni. 20. gadsimta 20.-30. gadi.
Latvijas čigāni. 20. gadsimta 20.-30. gadi.
Latvijas čigāni. 20. gadsimta 20.-30. gadi.

Visai maz pētīta un plašākai sabiedrībai maz zināma Latvijas Otrā pasaules kara vēstures lappuse ir nacistu okupācijas varas ar vietējo iedzīvotāju līdzdalību veiktā čigānu (romu) iznīcināšana. Sekojot nacionālsociālistiskās Vācijas augstāko varas iestāžu direktīvām, kas par rasistiski nepilnvērtīgiem atzina visus čigānus bez patstāvīgas dzīves vietas, kara laikā dzīvību zaudēja puse Latvijas čigānu kopienas (vismaz 2000 cilvēku). Viņu likteņa lemšanā nereti izšķiroša bija arī vietējo latviešu pārvaldes un policijas amatpersonu nostāja, kas vai nu akli pildīja nacistu okupācijas režīma rīkojumus, nesaudzējot pat uz vietas dzīvojošos čigānus, vai arī centās glābt savus čigānu (romu) tautības līdzpilsoņus. Lai gan kopš čigānu iznīcināšanas vācu okupācijas laikā ir pagājis vairāk nekā 70 gadu, līdz šim Latvijā nav izveidota neviena kopīga piemiņas vieta šīs traģēdijas atcerei.

Čigāni Latvijā

Čigāni ir vēsturiska Latvijas nacionālā minoritāte, kas ienākusi Latvijā 16. gadsimtā no Polijas–Lietuvas kopvalsts. Čigāni turpināja dzīvot taboros, saglabādami tradicionālo dzīvesveidu. Viņiem bija Romas pāvesta brīvgrāmatas, kas ļāva doties no vienas vietas uz otru. Pret čigāniem asi vērsās Katoļu baznīca, jo viņi nebija kristīti un nodarbojās ar zīlēšanu. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja 1942 čigāni jeb 0,1% no iedzīvotāju kopskaita. Čigānu galvenā nodarbošanās bija zirgkopība, kā arī amatniecība. Klejošana vēsturiski tika uzskatīta par šīs tautas raksturīgāko īpašību, tomēr starpkaru Latvijā čigānu pārvietošanās lielākoties notika tikai viņu apdzīvotā reģiona robežās vasaras sezonā. Pēc oficiāliem datiem, 1935. gadā Latvijā dzīvoja gandrīz 4000 čigānu, bet iespējams, ka šis skaitlis bija arī lielāks, jo daļa čigānu par savu bija norādījuši kādu citu tautību. Puse Latvijas čigānu mājoja Kurzemē, šajā laikā pieauga arī viņu apmešanās pilsētās un sākās iesaiste Latvijas sabiedriskajā dzīvē.

Nacionālsociālistiskās Vācijas rasu politikā čigāniem bija ierādīta margināla vieta, jo, neskatoties pat uz savu ārisko izcelsmi, viņi bija pakļauti iznīcībai pēc rases pazīmēm, īpaši norādot uz to apkārtklejošanu un kriminālo bīstamību. Pēckara operatīvo grupu (Einsatzgruppe) prāvu materiāli pierāda, ka pastāvēja nacistu mutvārdu pavēļu ķēde par čigānu iznīcināšanu. Arī Ostlandes reihskomisāra Hinriha Lozes 1941. gada 4. decembra rīkojums noteica, ka pret klaiņojošiem čigāniem būtu jāizturas tāpat kā pret ebrejiem, jo viņi rada dubultu risku: 1) pārnēsā lipīgas slimības, 2) ir neuzticami elementi, kas neklausa vācu pavēlēm un nedara lietderīgu darbu un, iespējams, spiego ienaidnieka labā. Arī turpmākie nacistu rīkojumi iezīmēja viņu vēršanos pret klaiņojošiem čigāniem, norādot, ka no mantas konfiskācijas un aresta ir atbrīvoti tikai tie čigāni, kuri ir vietsēži un regulāri strādā, neradot politiska un krimināla rakstura draudus sabiedrībai. Pirmās Latvijas čigānu slepkavošanas notika 1941. gada augustā Abrenes apriņķa Baltinavas pagastā un decembrī Kuldīgas apriņķa Cieceres pagasta Namiķu mežā. Darbaspēka tūkuma un citi iemeslu dēļ 1942. gada otrajā pusē represijas pret Latvijas čigāniem beidzās, taču arī tad viņi nevarēja būt droši par savu turpmāko likteni. Vēl 1943. gada beigās izdotajā okupēto austrumu apgabalu reihsministrijas rīkojumā bija noteikts, ka klaiņojošie čigāni ir ievietojami koncentrācijas nometnēs.


Čigānu iznīcināšana Rēzeknes apriņķī

Pilnīgu romu genocīda izpēti Latvijā līdz šim ir apgrūtinājis dokumentāru vēstures avotu trūkums, jo nacistu okupācijas varas oriģināldokumenti līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai fragmentāri, tādēļ pētniecībā jāizmanto ar lielu kritikas devu vērtējamie pēckara Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiāli un padomju drošības iestāžu notiesāto Latvijas iedzīvotāju krimināllietas. Atsevišķas epizodes Rēzeknes apriņķa čigānu mēģinājumos pasargāt sevi no tobrīd vēl nezināmā skarbā likteņa parāda arī mūsdienās Latvijas Valsts vēstures arhīvā apzinātie dokumenti. To vidū ir arī Konstantīna Tomaševiča kirilicā ar roku parakstītais, bet latviešu valodā mašīnrakstā nodrukātais 1941. gada 4. oktobra iesniegums Rēzeknes apriņķa policijas priekšniekam Albertam Eihelim. Tā autors ir centies pierādīt, ka ir uz vietas dzīvojošs čigāns, kam ir savs privātīpašums un pastāvīga nodarbošanās (iepriekš strādājis ar zirgiem par smago ormani, bet tagad pie malkas izvešanas) un izteikts lūgums atstāt viņu brīvībā un ļaut nodarboties pēc paša ieskatiem un vajadzībām. Uz šā dokumenta ir saglabājusies arī A. Eiheļa rezolūcija ar norādi noskaidrot, vai K. Tomašēvičs “agrāk ir godīgi strādājis un kā uzvedies boļševiku laikā”. Tam sekoja policijas 1. iecirkņa virskārtībnieka pārbaude, kuras rezultāti, atsaucoties arī uz apkārtējo iedzīvotāju nelabvēlīgām atsauksmēm, nebija K. Tomaševičam glaimojoši. Policijas atzina, ka “viņš pastāvīgi savās mājās bariem pulcinājis apkārt klīstošos čigānus. Kaimiņos un attālāk ar saviem zirgiem mīdījis dārzus un košuma apstādījumus. Tomaševiča saimniecībā visa iekārta rāda, ka cilvēks ir dzīvojis bezrūpīgi un nolaidīgi – pa kurām durvīm pats staigā, pa tām arī lopus vadā. Nav čigāna saimniecībā darba rīku un braucamo lietu, kas liecinātu par noteiktu nodarbošanos”. Neraugoties uz šo negatīvo raksturojumu, A. Eihelis 8. novembrī tomēr izdeva rakstisku paskaidrojumu K. Tomaševičam, ka viņš var mierīgi dzīvot savās mājās un strādāt godīgu darbu un čigānu nometnē netiks ievietots, ja nenonāks konfliktā ar likumu.

Diemžēl šādai iespējai acīmredzot vēlāk nebija lemts piepildīties, jo 1942. gada 4. – 5. janvārī gandrīz visi Rēzeknes apriņķa čigāni tika iznīcināti. Kā liecina To dienu ieraksts vēlāk atrastajā Rēzeknes cietuma mašīnrakstītājas Annas Družinskas dienasgrāmatā liecina: “Vakar aizvesti visi čigāni. Plkst. 10.00 atveda vēl vairākus pajūgus ar tiem no Kaunatas. Skaistas meičas, brūni iedeguši bērneļi… Pēc dažām stundām visus – vīriešus, sievietes, bērnus – raudošus sadzina automašīnās un aizveda uz Ančupānu kalniem. Nošaut. Par ko?” Rēzeknes apriņķa policijas pārskats par stāvokli uz 1942. gada 20. jūliju atklāj arī šā nozieguma skaudro bilanci – 311 vietējo čigānu iznīcināšanu. Kā zināms, Rēzeknes apriņķa policijas darbība tika vērtēta 1965. gada 11. – 30. oktobrī VEF kultūras pilī Rīgā neklātienes padomju “paraugprāvā”, kurā nāves sodu piesprieda pieciem no sešiem apsūdzētajiem (trim no viņiem neklātienē), t. sk. Rēzeknes apriņķa policijas priekšniekam A. Eihelim. Viņa kā amatpersonas individuālā atbildība čigānu iznīcināšanā (ļoti iespējams, ka tā nebija viennozīmīga, kaut vai ņemot vērā minēto viņa labvēlīgo lēmumu K. Tomaševiča lietā) tā arī netika noskaidrota, jo apsūdzību vairāk interesēja Audriņu ciema iedzīvotāju, ebreju, padomju karagūstekņu un partizānu masveida iznīcināšana. Reāli pašu A. Eiheli, kurš pēc kara dzīvoja Vācijas Federatīvajā Republikā, no 1982. gada oktobra līdz 1984. gada jūnijam tiesāja Landavas apgabaltiesa, piespriežot viņam sešu gadu cietumsodu par līdzdalību Audriņu sādžas iedzīvotāju nogalināšanā. Spriedumu pārsūdzēja, un, pirms tas vēl bija stājies spēkā, A. Eihelis mira 1984. gada jūlijā.

Bauskas apriņķa čigānu liktenis

1942. gads izrādījās liktenīgs arī aptuveni 250 Bauskas apriņķa čigāniem. Pateicoties Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja vēsturnieka Aigara Urtāna pētījumiem, tieši čigānu iznīcināšana Bauskas apriņķī ir viena no līdz šim vislabāk izpētītajām romu genocīda vēstures lapaspusēm. Sākotnēji saistoša vietējiem čigāniem bija Bauskas apriņķa un policijas priekšnieka pulkvežleitnanta Augusta Dzenīša 1941. gada 1. novembra pavēle Nr. 18, kas noteica, ka “Bauskas pilsētā, Vecumnieku, Iecavas un Skaistkalnes biezi apdzīvotās vietās čigānu ieceļošana un apmešanās uz dzīvi – noliegta. Visiem minētās vietās dzīvojošiem čigāniem un viņu ģimenes locekļiem, kuriem minētās vietās nav nekustamu īpašumu, līdz šā gada 30. novembrim jāpārceļas uz dzīvi un darbu laukos. Čigānus bezdarbniekus un tos, kuri izvairās no darba, pēc minētā termiņa notecēšanas novietos darbos koncentrācijas nometnē.” Tomēr jau 1942. gada maijā visi Bauskas čigāni tika aizvesti uz Skaistkalnes pagasta Jaunmēmeles muižu, bet pēc nepilnas nedēļas tuvējā mežā Jaunsaules pagastā viņus nošāva latviešu policisti no Bauskas un Jelgavas. Turklāt, kā izpētījis A. Urtāns, visi šie čigāni bija vietsēži, un Bauskas apriņķa policijas vadībai bija iespējams pasargāt viņus no iznīcināšanas, kas diemžēl nenotika.

Vairāki šīs masu slepkavības dalībnieki tika apcietināti drīz pēc kara, bet jau 1958. gadā Jaunsaulē tika veikta čigānu masu iznīcināšanas vietas apzināšana, kad viens no šā nozieguma līdzdalībniekiem līdz tam nesodītais baušķenieks Nikolajs Ķīselis uzrādīja vietu masu kapa malā, kur pirms nošaušanas bija stāvējuši čigāni. Tika uzieti arī četri galvaskausi un liels daudzums kaulu, un atraktajā masu kapu sektorā atrasta labās kājas sieviešu kurpe, vīriešu bikšu josta un jostas daļa. Vēl mūsdienās vietējo čigānu masu iznīcināšanas vietā Jaunsaulē ir pamanāma priede ar nu jau gandrīz nenolasāmu savulaik izgrebtu gadskaitli “1942” un labāk pamanāmu krustu tās stumbra daļā. Padomju laikā te uzstādīja pieminekli ar stipri ideoloģizētu uzrakstu “Neaizmistiet, šai vietā apbedītos padomju cilvēkus, kurus 1942. gadā noslepkavoja buržuāziskie nacionālisti”, kas visai maz pasaka par šīs noziedzīgās traģēdijas būtību un būtu pelnījis daudz mūsdienīgāku šīs traģiskās vēstures lapaspuses traktējumu.

Čigānu glābēji Talsu apriņķī

Īpaša loma un vieta romu likteņa izšķiršanā nacistu okupācijas laikā izrādījās Talsu apriņķim un tā latviešu amatpersonām – pateicoties viņu godaprātam, šeit dzīvību nezaudēja neviens čigāns. Viņu vidū bija arī pirms tam klaiņojošie čigāni, kas tagad tika nodarbināti vietējā kokzāģētavā un netika aizskarti pat pēc vācu okupācijas varas vairākkārtējiem atgādinājumiem. Vēl šodien dzīva ir leģenda par Sabiles pilsētas galvu Mārtiņu Bērziņu, kurš burtiski pēdējā brīdī ieradās čigānu eksekūcijas vietā Sventes priedulājā ar speciālu dokumentu, ar kuru bijis noteikts, ka uz vietas dzīvojošie čigāni nav nogalināmi. Tas izglābis vairāk nekā 200 Talsu apriņķa čigānus no nošaušanas, kuri jau stāvējuši pašu izraktas bedres priekšā (viņiem tika melots, ka tā paredzēta, lai pārapbedītu pirms tam netālu nošautos ebrejus), un viens no viņiem – Kristaps Kleins, saņēmis atļauju izpildīt savu pēdējo pirmsnāves vēlēšanos, ilgi un smeldzīgi dziedājis kādu čigānu dziesmu, kurai beidzoties uz motocikla (citās liecībās – uz velosipēda vai pat uz zirga) ieradies Sabiles pilsētas galva un apturējis plānoto nošaušanu. Par godu M. Bērziņam, kurš nodzīvoja garu mūžu un mira Dundagas veco ļaužu pansionātā 95 gadu vecumā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ar vietējo čigānu iniciatīvu ir uzstādīta piemiņas plāksne pie nama Sabilē, K. Barona ielā. Uz plāksnes lasāms, ka šeit strādājis pilsētas galva Mārtiņš Bērziņš, “kurš ar savu pilsonisko drosmi izglāba no iznīcības Sabiles čigānu kopienu”. Par šo varoņdarbu vēsta arī uzraksts “Sabiles čigānu pasargātājs no nāves” uz M. Bērziņa kapa pieminekļa, un 2003. gadā uzņemtā režisora Romualda Pipara dokumentālā filma “Par visu manu dzīvi”. Paradoksāli, bet pēckara padomju okupācijas laikā M. Bērziņš pat divreiz brīnumainā kārtā paglābās no izsūtīšanas uz Sibīriju. Pirmoreiz drīz pēc kara beigām, kad viņš jau bija aizvests uz cilvēku savākšanas punktu Matkulē, viņu izglāba Ieva Vulfarte, kuras vīru, gaļas tirgotāju – ebreju – savulaik no nāves bija pasargājis pats M. Bērziņš, bet otrreiz 1949. gadā no deportācijas uz Sibīriju M. Bērziņu izglāba Sabiles čigāni, kas, skaļi kliegdami un protestēdami, burtiski izrāva viņu no smagās automašīnas kravas kastes, kurā atradās apcietinātie.

Turklāt, kā noskaidrojusi Talsu ģimnāzijas vēstures skolotāja Antra Grūbe, ne mazāks ieguldījums Sabiles čigānu glābšanā ir bijušajam Talsu apriņķa priekšniekam Kārlim Krūmiņam, kurš kategoriski atteicies piekrist šo cilvēku iznīcināšanai, kā argumentu minot, ka apriņķim ir nepieciešams darbaspēks un čigāni neko sliktu nevienam nedarot. Speciāli uz Talsiem atbraucis arī luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kurš ar K. Krūmiņa atļauju sasaucis vietējos čigānus uz sapulci pie vecā pilskalna un noturējis viņiem īpašu dievkalpojumu. Atšķirībā no M. Bērziņa padomju drošības iestādes pēc kara K. Krūmiņu apcietināja un 1946. gada 31. martā notiesāja ar pieciem gadiem ieslodzījumā (pēc citām liecībām, K. Krūmiņš atgriezās Latvijā tikai pēc desmit gadiem), apsūdzot viņu par sadarbību ar vācu okupācijas varu. Bezspēcīgs padomju okupācijas varas priekšā izrādījās arī Talsu un Ventspils apriņķa čigānu mēģinājums glābt K. Krūmiņu, ar pašu parakstiem lūdzot atbrīvot savu glābēju. Kā redzams no K. Krūmiņa krimināllietas materiāliem Latvijas Valsts arhīvā, LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta karaspēka Kara tribunāls vien konstatēja, ka izmeklēšanas gaitā izskanējušie fakti par K. Krūmiņa ieguldījumu čigānu glābšanā nav uzskatāmi par pierādītiem un viņa vainu mīkstinošiem. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma K. Krūmiņš dzimtenē nodzīvoja tikai vienu gadu un zemes klēpī ir guldīts Sukturu kapos.

Čigānu (romu) piemiņas saglabāšana

Saistītie raksti

2001. gadā Latvijas romu 1. kongresā tika pieņemta deklarācija ar lūgumu Saeimai un valdībai piešķirt līdzekļus kara gados nošauto romu pieminekļa izveidei. Arī 2006. gadā Latvijas 1. romu konferencē tapa rezolūcija “Par romu (čigānu) genocīdu Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā”, rosinot noteikt 4. decembri par oficiālu Latvijas romu upuru piemiņas dienu, pamatojot to ar pirmo konstatēto nacistu rīkojumu, kas vēlāk izraisīja represijas un čigānu masveida iznīcināšanu. Pagājušā gada 8. aprīlī Rīgā Latvijas romu kopienas līderi vienojās simboliskā ceremonijā, pludinot Daugavā ziedus, tā atgādinot plašākai sabiedrībai par romu iznīcināšanu un norādot, ka Latvijā joprojām nav vienotas piemiņas vietas, kur pieminēt šīs traģēdijas upurus. Paveikt kaut ko vairāk ir kavējusi gan Latvijas čigānu (romu) kopienas līdzšinējā nelielā sabiedriskā aktivitāte, savstarpējā sadrumstalotība un nepietiekamā ietekme Latvijas politiskajā vidē. Solis uz priekšu Latvijas romu traģēdijas izpētē un izpratnē ir šā gada 25. martā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā atklātās izstādes “Romu – čigānu holokausts Latvijā, 1941 – 1945” izveidošana.

Arī nesen publicētajā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku Ievas Gardas-Rozenbergas un Kaspara Zeļļa pētījumā par Latvijas čigānu (romu) iznīcināšanu nacistu okupācijas laikā un tās vietu mūsdienu romu kolektīvajā atmiņā ir atzīts, ka mūsdienu Latvijas romu kopienai vispirms pašai būtu jātiek skaidrībā ar savas pagātnes orientieru nospraušanu, bet no citām etniskajām un sociālajām grupām varētu vēlēties sagaidīt lielāku solidaritāti romu traģēdijas apzināšanā. Var pievienoties šā pētījuma autoru secinājumiem, ka Latvijas politiskajai un intelektuālajai elitei varētu ieteikt veicināt un atbalstīt gan romu iznīcināšanas izpēti, gan romu genocīda piemiņas dienas oficiālu atzīšanu un memoriāla izveidi bojā gājušajiem. Tas veicinātu ne tikai romu integrāciju Latvijas sabiedrībā, bet ļautu visiem kopā celt godā arī savus aizmirstos varoņus – romu glābējus.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Jaunākais skolu reitings: labākās skolas pēc sasniegumiem olimpiādēs
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Apkures tarifa dēļ atbrīvo “Daugavpils siltumtīklu” vadītāju
1 stunda
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Vidusskolas vairāk grib specializēties valodās
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Jaunākais skolu reitings: labākās skolas pēc sasniegumiem olimpiādēs
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Čakša pamet ZZS un iestājas “Vienotībā”
11 minūtes
LA
LA.LV
Dabā
Diezgan strauji siltums “tiks nogriezts”. Toma Briča prognoze par laikapstākļiem
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Apkures tarifa dēļ atbrīvo “Daugavpils siltumtīklu” vadītāju
1 stunda
LE
LETA
Sports
Mūžībā devies izcilais bobsleja kamanu konstruktors Miezis
44 minūtes