Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. maijs, 2013
Drukāt

Turkmenistānā godina Kārļa Ulmaņa piemiņu

Foto - LETAFoto - LETA

Turkmenbaši pilsētas vēsture nav īpaši sena, to 19. gadsimtā nodibināja cariskā Krievija ar mērķi nostiprināt savu ietekmi Centrālāzijā un nosauca par Krasnovodsku (krieviskojot vietējo apzīmējumu “Kyzil–su” – Sarkanie ūdeņi).

 

Padomju laikā diezgan nīkulīga ostas pilsētiņa, kuras tēls nav īpaši mainījies arī mūsdienās. Savu pašreizējo nosaukumu pilsēta ieguvusi 1993. gadā par godu bijušajam Turkmenistānas prezidentam – visu turkmēņu “tēvam” Sapurmuratam Ņijazovam.

Tomēr Latvijai par šo vietu ir īpaša interese, un tās apmeklējums parasti tiek iekļauts visu oficiālo vizīšu darbakārtībā. Iemesls – fakti liecina, ka tieši te varētu būt apglabāts Latvijas valsts dibinātājs un vadītājs Kārlis Ulmanis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valsts vadītājs tika apcietināts un izsūtīts – viņa ceļš veda caur Maskavu uz Stavropoli. Vēlāk, sākoties karam, viņu deportēja uz Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku, no kurienes tālāk – pāri Kaspijas jūrai – uz Krasnovodsku. Tas acīmredzot bija domāts tikai kā kārtējais starpposms izsūtījumā, taču veselības stāvoklis neļāva doties tālāk. K. Ulmanis te varētu būt miris 1942. gada 20. septembrī. Precīza kapavietas atrašanās gan nav zināma, un līdzšinējie latviešu mēģinājumi to noskaidrot beigušies bez panākumiem. Visticamāk, viņš apglabāts vietējā kristiešu kapsētā, kur uzstādīts simbolisks krusts un plāksne – “Kārlim Ulmanim un Latvijas cilvēkiem, kuri atdusas Turkmenistānas zemē”. Nupat Turkmenistānas vizītes laikā šo vietu apmeklēja arī Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš.

 

Vairāk cieņas!

Prezidenta delegācija ierodas kapsētā pēcpusdienā. Saule cepina, un apkārtējā ainava liecina, ka te tie ir ierasti laika apstākļi – viss nokaltis, nekopts un atstāj pamestības iespaidu. Tas saskan ar stāstu par bēdīgo K. Ulmaņa likteni, taču neliecina neko labu par Latvijas apņēmību godināt savus valstsvīrus. Tiesa, var manīt, ka Turkmenistānas pārstāvji ir gatavojušies A. Bērziņa vizītei – pie kapsētas ir svaigi liets asfalts, bet žogam un kapu apmalītēm krāsa vēl nav paguvusi nožūt. Zinātāji gan saka, ka parasti izskatās bēdīgāk, pat redzēts, ka kapsētā ganoties kazas un skraidot suņi.

Prezidents pie krusta noliek ar sarkanbaltsarkanu lentīti pārsietu baltu rožu pušķi, un pēc klusuma brīža nosaka: “Jādara viss, lai vēsture neatkārtotos…” Viņš spriež, ka piemiņas vieta neizskatās diez ko cienīgi – krusts ir noplucis un jau sen būtu laiks to nomainīt.

Klātesošais Latvijas vēstnieks Turkmenistānā Igors Apokins tūlīt pat piebilst, ka vēstniecība par to parūpēsies. Abi spriež, ka piemiņas zīmi varētu izgatavot Latvijā no izturīgāka materiāla, un, iespējams, savu roku te varētu pielikt arī kāds mākslinieks. “Tad esam sarunājuši,” nosaka A. Bērziņš.

 

No sašķeltās pasaules pretī bangām

Ar līdzšinējām Latvijas iecerēm godināt K. Ulmaņa piemiņu Turkmenistānā gan nav veicies īpaši gludi. Runa ir par pieminekli “Sašķeltā pasaule”, kam savulaik līdzekļus vāca Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds (kampaņā piedalījās arī “Latvijas Avīze”). Nauda tika saziedota, tēlniece Arta Dumpe un akmeņkalis Ivars 
Feldbergs izveidoja pieminekli, kas simboliski attēlo ne tikai Ulmaņa, bet arī tautas likteni, bet ar to viss apstājās. Rīgas Latviešu biedrības pārstāve Mirdza Stirna atklāj, ka ir sastapusies ar diezgan birokrātisku attieksmi no Turkmenistānas puses. Lai gan vārdos atbalsts pieminekļa uzstādīšanai ostas tuvumā esošajā parkā it kā apsolīts, tālāk bijusi jūtama tāda kā “bremzēšana” – neesot atbildēts uz telefonzvaniem, radušās problēmas ar vīzām un tamlīdzīgi.

Zinot Turkmenistānas tradīcijas, skaidrs, ka te viss notiek raiti tikai tad, kad ir saņemta pavēle “no augšas”, tāpēc vienkāršāk šo jautājumu būtu atrisināt, ja A. Bērziņš par to ieminētos personīgi savam kolēģim Gurbanguli Berdimuhamedovam vai vismaz kādai citai augstai amatpersonai. Tomēr tagad arī Latvijā vairs nav pārliecības, ka šāds piemineklis Turkmenbaši pilsētā tiešām vajadzīgs.

Šobrīd jau tiek plānots, ka pieminekli varētu uzstādīt Liepājā, kur 1919. gadā darbojās K. Ulmaņa pagaidu valdība. Piemineklis gan nedaudz atšķirtos no sākotnēji iecerētā un arī tā nosaukums vairs nebūtu “Sašķeltā pasaule”, bet “Pretī bangām”. Nosaukums gan vēl nav iegravēts un, ja kaut kas strauji mainītos, varētu atgriezties pie sākotnējās idejas.

“Man patika premjera pirmā vietnieka Rašida Meredova teiktais, ka Turkmenistāna ir gatava atbalstīt visas mūsu idejas, tikai mums vispirms pašiem jātiek skaidrībā, ko mēs gribam. Man arī izskaidroja situāciju, ka Turkmenbaši liela daļa māju tiks nojauktas un jau tuvākajā laikā veidosies pavisam cita apbūve. Protams, kapi netiks aizskarti un tur vajadzētu pielikt roku. Mēs izvērtēsim, kā to vislabāk varētu izdarīt,” vizītes noslēgumā sacīja A. Bērziņš.

Vēstnieks I. Apokins uz jautājumu, kas vainīgs, ka ar pieminekļa uzstādīšanu Turkmenbaši līdz šim gājis tik nelāgi, atbild: “Neviens nav vainīgs.” Pašreiz pieminekli neesot jēgas uzstādīt, jo pilsēta tikšot pamatīgi pārbūvēta, un pie šā jautājuma, visticamāk, varētu atgriezties pēc trim četriem gadiem.

Vēstnieks arī rosina ideju, ka pašreizējo pieminekli varētu uzlikt Liepājā, bet pēc tam izveidot kopiju vai arī jaunu versiju uzstādīšanai Turkmenbaši. “Bet par kādu naudu?” – retoriski jautā M. Stirna. Ar piesardzību viņa runā arī par to, ka pēc pieminekļa uzstādīšanas to kādam vajadzēs regulāri kopt. Pirms pieņemt tālākos lēmumus, viņa vēl runāšot ar A. Bērziņu 25. maijā.

 

“Eksplozīvais datums”

Satraukumu zināmās aprindās radījis tas, ka A. Bērziņš ziedus Kārļa Ulmaņa piemiņas vietā nolicis tieši 15. maijā, un tas, dažuprāt, esot bijis politiski nepareizi. Piemēram, Saeimas deputāts Atis Lejiņš interneta sociālajā tīklā “Twitter” ierakstījis: “Lai nu kam, bet Valsts prezidentam vajadzētu saprast, ka ir noteikti “eksplozīvie” datumi, kuros jāpiedomā, kā reaģēs tauta. Ja jau ir vairākas dienas Turkmenistānā un nebija doma godināt apvērsumu – varēja tās puķes pie Ulmaņa plāksnes nolikt 14. vai 16. datumā.” A. Bērziņš gan atzinās, ka viņš par šādu sakarību neesot pat iedomājies. Turkmenistānas puse esot piedāvājusi šos vizītes datumus un programmu. Būtu diezgan dīvaini, ja Valsts prezidents atceltu vizīti, jo kādam politiķim vai “ekspertam” šis datums šķiet “eksplozīvs”.

 

“Uz šā paklāja nekāpiet, te taču ies prezidents!”

Attieksme pret bijušajiem valstsvīriem un viņu veikumu ne vienmēr ir vienkāršs jautājums, it īpaši, ja runa ir par samērā nesenu periodu valsts dzīvē.

Tas attiecas arī uz Turkmenistānu. Lai gan Latvija ar šo valsti attiecības nodibinājusi jau 1993. gadā, reāli par tām var runāt tikai kopš 2007. – 2008. gada, kas sakrīt ar bijušā Turkmenistānas prezidenta S. Nijazova nāvi. Viņa atstātais “mantojums” te arvien ir jūtams – daudzie pieminekļi, vārds “Turkmenbaši” dažādos nosaukumos un tamlīdzīgi. Vienlaikus jaunais prezidents G. Berdimuhamedovs nav ieinteresēts palikt sava priekšgājēja ēnā un diezgan pieklājīgā, bet uzstājīgā veidā to cenšas mainīt. Pirmais solis bija atcelt vairākus, maigi sakot, dīvainus S. Nijazova lēmumus, piemēram, par baleta un cirka aizliegšanu. Daudzviet joprojām redzamo Ņijazova zeltīto pieminekļu tuvumā visbiežāk būs Berdimuhamedova lielformāta attēls, sak, varat atcerēties turkmēņu “tēvu”, bet neaizmirstiet, kas ir jūsu pašreizējais vadonis.

 

Turkmenistānas “treknie gadi”turkmen3_leta_Ciika

Pašreizējam prezidentam vairs nav raksturīga tik liela noslēgtība, viņš labprāt pieņem ārvalstu viesus un vēlas efektīvāk izmantot valsts resursus, pirmkārt jau dabasgāzi, kuras sniegtie ienākumi ļauj elitei dzīvot ļoti grezni. Galvaspilsētā Ašgabatā šobrīd ir “treknie gadi” – viena pēc otras top modernas augstceltnes, tiek iekārtoti parki ar īpašām apūdeņošanas sistēmām, kur katram kokam vai krūmam pievadīta atsevišķa ūdens caurulīte. Prezidents parakstījis dekrētu “pārveidot mūsu valsti ziedošā dārzā un vēl vairāk bagātināt tās dabu spēka un laimes ērā”. Galvaspilsētas centrā top milzīgs stadions, un esot pat jauna hokeja halle, kas krietni vairojis turkmēņu interesi par šo sporta veidu un daži pat bija informēti par Latvijas hokeja izlases pēdējām spēlēm Pasaules čempionātā. Savukārt tūrisma attīstība tiek saistīta ar jauno kūrortu “Avaza” pie Kaspijas jūras.

Tomēr tā joprojām ir ļoti noslēgta un savdabīga valsts, kur par kaut kādiem Rietumu demokrātijas standartiem nav pat vērts runāt – te viss ir citādi. Kad Latvijas prezidenta delegācija brauc pa Ašgabatas ielām, te nemana ne automašīnas, ne cilvēkus, tikai ielas malā salutējošus karavīrus. Rūpīgāk ieskatoties, parka dziļumā vai ēku malās var manīt tumšos uzvalkos tērptus drošībniekus, kas uzmana, lai neviens netuvotos. Pietāte pret varu te ir milzīga. Apsardze lūdz žurnālistiem nekāpt uz paklāja, jo pēc 20 minūtēm pa to paredzēts iet prezidentam Gurbanguli Berdimuhamedovam, un nebūtu labi, ja kādas svešas kājas to iepriekš būtu “apskādējušas”. Prezidenta ierašanās obligāta sastāvdaļa ir ilgstoši un ļoti skaļi aplausi. Padotajiem ir svarīgi saprast viņu no pusvārda, pat no mājiena, jo katra nevērība var izrādīties liktenīga tālākajai karjerai. Sapulces viņš parasti beidz ar trīs plaukstu sitieniem, kas nozīmē: “Pie darba!”

Prezidents ir nekļūdīgs. Nesen viņš uzvarējis jāšanas sacensībās un dabūjis lielu naudas balvu, bet jau pēc finiša sasniegšanas nokritis no zirga. Tā vēl nebūtu tik liela nelaime, ja vien kāds pa kluso nebūtu uzņēmis video un to izplatījis. Drošības dienests mēģinājis to apturēt, taču bija jau par vēlu – šī ziņa ātri vien izpelnījās visas pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Nekādas redzamas sekas šis kritiens nav atstājis un diez vai ir mazinājis arī viņa lielo mīlestību pret zirgiem. Kabinetā, kur notiek G. Berdimuhamedova un A. Bērziņa tikšanās, ir piecas gleznas ar zirgiem un arī pulkstenis ir zirga veidolā. Prezidents esot arī sarakstījis 
grāmatu par zirgiem. Turkmenistānas valdībā pat ir īpašs zirgu ministrs.

 

Ja nesadarbosies tu, sadarbosies kāds cits

No savām kaimiņvalstīm Turkmenistāna politiski atšķiras ar daudz stingrāku kontroli (šajā ziņā to drīzāk varētu pielīdzināt Ziemeļkorejai). Nav runa par opozīcijas ierobežošanu kā dažās citās šā reģiona valstīs, jo tādas te vispār nav. Viss tiek stingri kontrolēts, un avīzēs var izlasīt ļoti detalizētas atskaites par prezidenta ikdienas gaitām, lēmumiem, bet gandrīz neko citu.

Vai vajadzētu teikt acīs, ka mums šāda politiskā kārtība nav pieņemama? Paziņot, ka nesadarbosimies ar šādiem politiķiem, boikotēsim viņus? Bet, lūdzu! Citi, ieskaitot demokrātijas “paraugvalstis”, to gan darīs ar prieku.

Piemēram, lielu daļu Ašgabatā redzamo celtņu ir būvējuši Francijas uzņēmumi, milzīga interese no Rietumiem ir par Turkmenistānas gāzi, noietu savām precēm te labprāt redzētu Skandināvijas valstis. Ja arī valstī var notikt kādas pārmaiņas, tad tām jānāk no iekšpuses, bet tad, visticamāk, gaidāms tāds pats scenārijs kā ar “arābu pavasari” vai varbūt vēl trakāk – vēl viena Afganistāna, kuru no Turkmenistānas šķir tikai kalnu grēda. Centrālāzijas valstis šobrīd ir arī tā barjera, kas pasargā pārējo pasauli no tādām nepatikšanām kā terorisms vai narkotiku bizness. Visus šos argumentus, runājot par sadarbību ar Turkme-nistānu, piemin arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš arī ir Latvijas prezidentu pavadošās delegācijas sastāvā. Vēl – ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, satiksmes ministrs Anrijs Matīss – viņu līdzdalība ir būtiska, jo bez valsts tieša atbalsta Latvijas uzņēmējiem izveidot veiksmīgu sadarbību ar Turkmenistānu ir faktiski neiespējami.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+