Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. jūnijs, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Pašmāju “tautas republikas” (11)

Foto-LETAFoto-LETA

Aleksandrs Gapoņenko

Latvijā tām, protams, nav iespēju izpausties tā kā Ukrainā. Bet mēs itin labi pazīstam “tautas republikas” radījušo politiku un arī domāšanas veidu. Vēsturiski šai parādībai ir noteikta idejiska tuvība ar 1940. gada okupācijas varas veidojumiem – “tautas valdību” un “tautas saeimu”. Totalitārie režīmi mēdza piekabināt vārdu “tauta” kā apzīmētāju, kas kalpoja īstenības izkropļošanai, lai gan bija grūti noslēpt, ka “tautas demokrātijai” patiesībā nav nekāda sakara ar demokrātiju. Šī prakse ir atgriezusies. Tiesa, sociālisma ēras mitoloģijā “tauta” parasti bija “darbaļaudis”, bet šodien – Putina “krievu pasaules” atribūts.

Abos gadījumos minētā politiskā leksika skar arī Latviju, ko apliecina, piemēram, Drošības policijas ikgadējā pārskata publiski pieejamie secinājumi. (Skat. arī “LA” 11. jūnijā.) Tajos nav nekādu īpašu jaunumu vai faktu, varbūt izņemot piecu uz “tautas republikām” devušos personu nosaukšanu, pieļaujot, ka tādu personu ir krietni vairāk. Tomēr jāuzdod politnekorekts jautājums: kas ir bīstamāks – šie aizbraukušie, tamlīdzīgos drošības iestāžu ziņojumos arī ierasti figurējošie Gapoņenko tipa indivīdi vai tie vārdos nesauktie, kuri aprūpē Maskavas intereses Latvijas valdošajās aprindās? Protams, tiesiskā valstī likums ir galvenā mēraukla. Šajā sakarā jāatgādina, ka, teiksim, dabasgāzes tirgus atvēršanas nosacījumu novilcināšana tika attiecīgi juridiski noformēta, līdzīgi kā uzturēšanās atļauju izsniegšana apmaiņā pret “investīcijām” notiek saskaņā ar izdarītajiem grozījumiem Imigrācijas likumā. Galu galā arī valodu referendums bija likumīgs un kļuva iespējams ne jau ekstrēmistu pārliekas rosības dēļ. Tie ir tikai daži piemēri tam, ka reizēm drošības iestāžu varēšana beidzas, toties vienmēr paliek mūsu ievēlēto Saeimas deputātu un valdības politiskā atbildība. Tostarp par Pierīgas miniatūrajām “tautas republikām” jeb plaši reklamētajiem t. s. slēgtajiem ciematiem un par stratēģiski svarīgu nozaru atkarību, kā rakstīts pārskatā, “no vienas valsts piegādātājiem”.

Ja Baltijas valstu drošības iestāžu pēdējo gadu ziņojumus noliekam līdzās analītiķu atzinumiem par Krievijas piekoptajām jaunās paaudzes kara metodēm, tad nevilšus nākas konstatēt, ka situācija Latvijā atbilst šā hibrīdkara sākuma fāzei, kas ietver dažādus nemilitārus – informatīvus, ideoloģiskus, ekonomiskus u. c. – pasākumus, lai izveidotu piemērotu vidi tālākai, vajadzības gadījumā īstenojamai jau agresīvākai rīcībai. Šie priekšdarbi, sevišķi propagandas izvēršana, naski virzījās uz priekšu. Līdz Kremlis negaidīti saskārās ar problēmu. Nevis Latvijā, bet Ukrainā, kur ar nemilitāriem pasākumiem vien nepietika. Baltijas telpā šāds scenārijs neliekas diez cik ticams, taču politiskie plāni allaž pastāv. Bijušais Krievijas vēstnieks Antonijas ielā Viktors Kaļužnijs pirms dažiem mēnešiem radio “Eho Moskvi” stāstīja, ka viņa laikos, kas sakrita ar finanšu krīzi, esot pildīta “programma”, kas, cik noprotams, paredzēja ar ekonomisku sviru palīdzību bīdīt “krievu jautājumu”, proti, dabūt pie varas “Saskaņas centru” Rīgā – tas izdevās, un Latvijā – tas neizdevās. Pēc raidījuma Krievijas vēstniecība un mūsu “sociāldemokrātiskā partija” programmas eksistenci noliedza. Kas ir loģiski, jo Maskava noliedz pat Krievijas armijnieku un smagā bruņojuma piesūtīšanu Donbasa “tautas republikām”.

Nenoliedzami, karš Ukrainā nozīmē jaunu situāciju visā Eiropā un sevišķi Baltijas valstīs. Tomēr gadu no gada atkārtojas Latvijas drošības iestāžu paredzējums par valsti apdraudošo darbību intensitātes pieaugumu. Bet jebkura darbība izraisa pretdarbību. Vismaz tā tam vajadzētu būt…

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. kur tad pazūd Ždanoka, kura brauc ik paris nedēļas uz Maskavu, Solovjova raidījumu TV. VAI KĀDS ZIN, PAR KĀDIEM ŠIŠĪ VIŅA TIEK PIE LIELĀ ĒTERA. VIŅA VED UZ MASKAVU ES MATERIĀLUS. JO CITU NEKO JAUNU NEMĀK PATEIKT PAR PĀRIS PRETĪGIEM TEIKUMIEM. REVOLUCIONĀRE- ĒBREJIETE!

  2. Gapoņenko ir BSA mācībspēks. Kā tur ir vai nav, bet šī augstskola atrodas Latvijā, un tās studenti nes tālāk G idejas. Tajā pašā laikā koalīcija ar Vienotību priekšgalā bendē nost valsts augstskolas visās zinātņu nozarēs, sociālās ieskaitot. Kas studentam cits atliek – iet pie G kunga.

  3. Bezdarbība

  4. Visi tā kā no plaukta nokrituši! Latvija jau 95 gadus pazīst to ko šodien sauc par hibrīdkaru. Krievija nekad nav varējusi samierināties ar Latvijas zaudēšanu, tāpēc tūlīt kā beidzās Latvijas atbrīvošanas cīņas un tika parakstīts miera līgums, Krievija uzsāka šo hibrīdkaru, maskējot to zem dažādu pašas nodibinātu organizāciju pasākumiem. Caur saviem aģentiem tā kontrolēja un vadīja ārodbiedrības. Nepārtraukti caur savu Vēstniecību ar kultūras sakaru palīdzību tā apstrādāja mūsu māksliniekus un zinātniekus līdz pat atklātai uzpirkšanai, Izmantoja ievērojamu politiķu laulību ar krievietēm,, lai ar to palīdzību izzinātu valdības plānus un izspiegotu mūsu aizsardzības sistēmu. Tas pats notiek arī šodien un faktiski nav nekas jauns, ja nu vienīgi priekš DP. Šodien tikai tā darbošanās kļuvusi vieglāka, jo 50 gadu mūsu cilvēku apstrāde nesusi savus augļus. Viss notiek pēc tā paša scenārija, vienīgi paplašinājušās Krievijas iespējas ar energo resursu palīdzību panākt mūsu valdības bezierunu paklausību, ar apzināti graujošiem lēmumiem rausta mūsu saimniecību, bet mēs aizvien vēl stulbi ceram, ka varēsim sadzīvot un sastrādāties. Vispār jau tas ir iespējams ja izstāsimies no NATO un atvērsim austrumu robežu. Un jāsaka, ka liela mūsu tautas daļa vēl arvien dzīvo nostaļģiskās atmiņās par iespēju dabūt deficītu, stāvēt bezgalīgās rindās lai nopirktu vistas dējamspraugu, Un caur filmām iepazīt dzīvi citā pasaulē kā arī vēl daudzas citas privilēģijas. Ja pirmskara Latvijā PSRS darbojās ar slepeniem aģentiem, tad šodien jzmantojot mūsu valdības saslimšanu ar demokrātijas lielbacili, tas notiek pilnīgi atklāti caur SC, Maskavas namu un citām prokrieviskām organizācijām, kurām mūsu valdība atļauj brīvi uzdarboties. Eiropai tas hibrīdkarš varbūt ar bija jaunums, bet mūsu valsts vadītājiem vajadzēja jau pirms 25 gadiem apjaust, ka karš ir sācies. Bet tā guļ un tēlo nezinīti. Saldu dusu!

  5. Naida kurināšanu uz valodu rēķina jābeidz un jābalstas uz valsts valodas neapšaubamu prioritāti.Krievu valodas prašana nevar būt par iemeslu izņēmuma radīšanu šai valodai,ja šo valodu prot dažādu tautību Latvijas pilsoņu.Krievu valoda tiek izmantota kā Trojas zirgs Krievijas impērisko ambīciju centieniem un situācijas destabilizācijai postkomunistiskajās valstīs un šajā procesā dalību ņem vietējie nacionālie prokrieviskie spēki.

  6. Tūlīt ”tautas republiku” fani no ierēdņu slakas latvijā ielaidīs ”melno nāvi”- tas ir Kremļa propogandas ruporu un meklē kā nevainīgāk to izdarīt… ( Latvija ar mazo, izejot no ierēdņu cieņas pret valsti).

  7. Visbīstamākie ir tie,kuri tā saucamajā krievu dienā locījās Jūrmalā pie krievu vēstnieka rīkotā tusiņā.To pašu un tie paši to darīja arī iepriekš.Bīstami arī tie vēlēti,kuri par viņiem balsoja.Tad nav jābrīnās,ka igauņi (ne tikai) dzīvo labāk par mums.

  8. Tātad demokrātiskā valstī okupācijai jānotiek likumīgi. Iepriekš ir jāsagatavo juridiska bāze. Cik tālu var aizpļāpāties ja vaļas prieks!

  9. Ja gopoņenko neskūtos ,viņu pēc sejas varētu sajaukt ar miljonāru šķēli,kas savā laikā nodibināja t.s. ,,tautas,, partiju ,kurai ar tautu nebija nekāda sakara un kas pastāvēja tik ilgi cik tas bija nepieciešams pašam dibinātājam.

    • Nu nezin, man tomēr šķiet, ka skatoties uz šo .. var nolasīt diagnozi-hroniski vēdera aizcietējumi, jeb .. grūtības!

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (60)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+