Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. septembris, 2012
Drukāt

«… un brūk mani humānie balsti»

bridaka_093

Pēdējā laika politiskās aktualitātes rosinājušas dzejnieci Liju Brīdaku paust savas pārdomas dzejas valodā.

Par pilsonību

Bez ierunām prasām sev
pilsonību –
jau daudzus gadus šeit
dzīvojam.
Mēs arī šīs zemes labumus
gribam,
vienalga, kāds karogs te
izkārts plīvojam.
Tāpat kā citiem, mums arī
ir tiesības
brīvību lietot, brīvi braukāt
un balsot.
Mēs šeit nākuši neesam uz
viesībām,
mēs arī pratīsim pārvaldīt
valsti.
Klausos, un brūk mani
humānie balsti,
kaut gan ilgi es mācīta
padoties.
Nē, savu senču asiņu valsti
nav iespējams dalīt vai
vienkārši atdoties
tiem, kuri nemīl šīs zemītes
jaukumu,
mūsu labības tīrumus,
ozolu sargātos,
dabas skaistumu, gadskārtu
nomaiņās raugāmu,
virs Latvijas paceltās trīs
zvaigznes margotās,
mūsu valodā plūstošo
Daugavu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+