Sports
Hokejs

Universālais hokeja kareivis Gints Meija0


Gints Meija ir ne tikai Rīgas “Dinamo”, bet arī Latvijas izlases patriots, jo kopš 2010. gada spēlējis visos pasaules čempionātos, izņemot vienu, kad pavasara pārbaudes spēlēs guva savainojumu.
Gints Meija ir ne tikai Rīgas “Dinamo”, bet arī Latvijas izlases patriots, jo kopš 2010. gada spēlējis visos pasaules čempionātos, izņemot vienu, kad pavasara pārbaudes spēlēs guva savainojumu.
Foto: Juris Kalniņš

Darba rūķis un universālais kareivis – tie ir vieni no biežākajiem hokejistam Gintam Meijam (32) veltītajiem epitetiem. Viņš ir vienīgais, kurš visas 12 Kontinentālās hokeja līgas (KHL) sezonas nemainīgi bijis Rīgas komandā “Dinamo” un oktobrī pārsniedza 500 aizvadīto spēļu robežu.

Noskriet laikā

Darba tikums, izturība un raksturs Gintam Meijam bērnībā veidojās ģimenē, kas savā saimniecībā Katlakalnā tirgošanai audzēja kartupeļus un citus dārzeņus, un visos darbos palīdzējis vienīgais dēls. Aizmukt un izvairīties nav mēģinājis.

“Tēvs sportoja sava prieka pēc. Kad man bija 11, viņš kaut kur bija uzzinājis par normatīviem, cik ātri kādā vecumā jānoskrien viena jūdze jeb 1600 metri. Vasarās līdz hokeja treniņu nometnes sākumam man gandrīz katru dienu lika skriet. Spēlējam futbolu, viņš piebrauc, mašīnā iekšā, un uz krosiņu. Aizbraucam, noskrienu un atpakaļ pie draugiem. Sabiedrotie man bija reti, laikā iekļāvos, bet savus rekordus gan neatceros. Tā tas turpinājās apmēram piecus gadus. Man pat nebija domas atteikties vai spuroties – pret tēvu bija respekts, bet es arī sapratu, ka pašam noderēs. Pie mājas sprintus skrēju,” atceras Gints.

Diezgan populārs ir uzskats, ka Gints Meija nekad nav bijis no talantīgākajiem hokejistiem un visu sasniedzis ar smagu darbu. Tomēr šūpulī bija ieliktas arī dotības. “Pārsvarā esmu spēlējis pirmajās divās maiņās,” viņš noliedz, ka bērnu un jauniešu komandās samierinājies ar statista lomu. Meija iegājis Latvijas hokeja vēsturē kā pirmo vārtu guvējs pasaules U-20 čempionāta elites divīzijā – 2005. gada nogalē debijas spēlē pret Čehiju pirmā perioda vidū samazināja vārtu starpību līdz 1:2, tomēr beigās iznāca 1:5.

Gints Meija bija rezultatīvākais spēlētājs komandā savās pirmajās trijās sezonās Latvijas čempionātā ar SK “Rīga 18” un SK “Rīga 20”, kur spēlēja kopā ar vienaudžiem.

Nākamajā gadā viņš izcēlās arī “Rīgas 2000” sastāvā kā otrs rezultatīvākais, par punktu atpaliekot no Arta Ābola un par četriem apsteidzot Ģirtu Ankipānu – savus nākamos darbaudzinātājus.

“Diezgan ilgi spēlēju pirmajā maiņā kopā ar Ābolu, iznāca uzspēlēt arī ar Ankipānu,” atminas Gints Meija. “Tajā sezonā Rīgā notika Kontinentālā kausa izcīņas fināls, un spēlē pret Kazaņas “Akbar” šķita, ka viesi ir daudz augstākā līmenī, lai gan necīnījās ar pilnu atdevi.”

Sadusmoja Nazarovu

Nākamo sezonu viņš vēl uzsāka komandā “Rīga 2000” Baltkrievijas čempionātā, bet novembra beigās tika paaugstināts uz jaundibināto Rīgas “Dinamo”, kur ar vēl divām nelielām pauzēm fārmklubos spēlē līdz pat šim brīdim. Debijas mačā pret Magņitogorskas “Metallurg” pirmie soļi uz ledus bijuši atmiņā paliekoši: “Pirmajā maiņā pārtvēru ripu, un bija vārtu moments, otrajā ar Aigaru Ciprusu izskrējām divatā pret aizsargu. Iemest gan nesanāca.” Pirmos vārtus Gints guva nākamā gada oktobrī pret Mitišču “Atlant”. Pašlaik viņa rēķinā KHL 512 spēles un 112 punkti (48+64).

Gints Meija ar ģimeni

Visvairāk atmiņā Meijam palikusi Gagarina kausa izcīņas veiksmīgā sērija pret Sanktpēterburgas “SKA” 2010. gadā. “Treneris Jūliuss Šuplers laida maiņu pret maiņu, un man šķiet, ka pretinieku galvenais treneris Barijs Smits no tām rokādēm sajuka prātā,” pasmejas Gints. “No mums treneris prasīja, lai skrienam kā suņi.”

Individuāli spilgtāko posmu viņš aizvadīja 2014. gadā, kad Rīgas “Dinamo” pēdējo reizi piedalījās Gagarina kausa izcīņā. Lielāko daļu sezonas izlaidis potītes lūzuma dēļ, viņš atgriezās tieši uz izslēgšanas spēlēm un pirmajā kārtā pret Doņeckas “Donbas” piecos mačos guva piecus vārtus.

“Nevarēju kāju kārtīgi saliekt, tāpēc slidzābakos zem pēdas liku paaugstinājumu, lai vieglāk slidot. Man vēl tagad potītes līdz galam nelokās,

bet fiziski jutos labi, spēlēju vairākumā un sanāca iemest,” Gints Meija atceras sēriju, kas gan tika zaudēta septītajā mačā.

Viņš toreiz nolika uz ausīm ne tikai savas komandas trenerus, bet arī pretinieku vadītāju Andreju Nazarovu, kurš vasarā gribējis latvieti pie sevis. “Donbas” piedāvāja kompensācijas maksu, taču Ukrainas austrumos sākās karadarbība un komanda izjuka. Nazarovs devās uz Astanu, bet Meija turpināja karjeru Rīgā. Interesi izrādījuši arī citi klubi, taču ­reāls piedāvājums nav sekojis, un uzbrucējs ir gandarīts, ka var spēlēt mājās līdzās ģimenei.

Kapteiņa lomā

Meijas lielākā vērtība ir spēja padarīt melno darbu aizsardzībā. Viņa trumpis ir cīņa mazākumā, bet ik pa brīdim Gints tiek izmantots arī vairākumā, labi cīnoties vārtu priekšā. “Agrāk skatījos, kā Ģirts Ankipāns un Jānis Sprukts spēlē mazākumā, kā bloķē metienus. Hokejs jau mainās, jāiet laikam līdzi. Es cenšos izpildīt to, ko treneris prasa,” norāda uzbrucējs.

Teju visu karjeru Meija bijis labās malas uzbrucējs, bet reizēm likts arī centra pozīcijā. “Pirmais mani tur ielika Normunds Sējējs jau tuvu 30 gadu vecumam. Jāmāk pielāgoties,” viņš nosaka. Sējējs vienmēr uzticējies Meijam. Kā treneris sāka viņu laist pēcspēles metienu sērijās, iecēla par “Dinamo” kapteini. Kā ģenerālmenedžeris – arvien pagarināja līgumu.

“Sējējs ar mani runāja par kapteiņa lomu. Domāju, ka biju tam gatavs. Tā bija interesanta pieredze. Nepiekrītu, ka burts C mani psiholoģiski nospieda un tāpēc nākamajā sezonā neiemetu nevienus vārtus,

turklāt čempionāta gaitā notika kapteiņa maiņa,” Gintam grūti rast atbildi jautājumam, kur pazuda vārti aizpērnajā sezonā, kad 47 mačos viņš sakrāja vien deviņas rezultatīvas piespēles. Pēdējās divas sezonas Meija ir komandas kapteiņa Laura Dārziņa asistents.

Izpildot “bullīšus”, Meija nemēģina sarežģīt lietas un gandrīz vienmēr pieturas vienai shēmai – slido pa kreiso pusi un ar plaukstas metienu raida ripu labajā virs ripu ķērāja kājsarga. Vienkārši, bet gana efektīgi. Un parasti dodas mest pirmais. “No tās vietas vārtsargam ir grūti noreaģēt. Ja trāpi, var teikt, ka ir gols. Reizēm pēc nerealizētiem metieniem šķiet – jā, viņš zināja, taču vārtsargi jau mainās un aizmirst. Tagad, kad papildlaikā spēlē trīs pret trīs, “bullīši” nav tik bieži. Pēdējā reizē pret “SKA” metu augšā un trāpīju pa plecu,” norāda Meija.

Brīvos brīžus Gints Meija pavada ar ģimeni – sievu Martu un dēliem Martinu (8) un Marianu (4). Vecākais puika trenējas hokejā, ir bezbailīgs. Piecu gadu vecumā, izmēģinot braukt ar motociklu, jau pēc dažām sekundēm pamatīgi nokrita. Taču noskurinājās un teica – gribu vēl! Tagad arī tēvs nokārtojis motocikla vadītāja tiesības. Pastarītis Marians pēc dabas esot mierīgāks un vēl hokeja nūju neprasa. Pie Meiju kvarteta pieskaitāms arī angļu buldogs Fidžeralds. “Bērni un sieva gribēja, painteresējāmies par šķirnēm, angļu buldogi ir draudzīgi. Fidžis ir arī slinks,” pasmaida Gints Meija. Šobrīd viņš briest studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai gan vēl neesot izdomājis, kādā virzienā lūkosies pēc karjeras beigām.

Lūgts nosaukt savus visu laiku labākos maiņas partnerus, Gints pēc pārdomu brīža nosaka: “Aizsardzībā Sandis Ozoliņš un mazais Sandis, kā daži jokojoties sauc Kristapu Sotnieku. Uzbrukumā – Miks Indrašis un Andris Džeriņš, otrajā versijā – Marsels Hosa un Ģirts Ankipāns.”

Ko teic komandas biedri un treneri

Kristaps Sotnieks: “Gints ir ļoti mierīgs cilvēks, nav no tiem, kas izrādās. Laukumā gan reizēm aizsvilstas, vienmēr gatavs aizstāvēt komandas biedrus. Ciešāk sākām draudzēties “Rīgas 2000″ laikā, tagad arī svētkos satiekamies kopā ar ģimenēm, viņš ir gādīgs tēvs un vīrs. Atbildīgs – ja pasaka, tad izdara. Ar draugu kompāniju katru vasaru uz trim dienām braucam makšķerēt, viņš ir viens no mūsu līderiem – kārtīgi pieiet tai lietai un var arī zupu izvārīt, zivis izcept. Ir savas idejas, receptes. Ļoti labi spēlē zoli, arī futbolu, un pārzina visas komandas – kurā katrs spēlē, ar kādiem rezultātiem.”

Kaspars Saulietis: “Gintu pazīstu no bērna kājas, viņš bija apzinīgs jau tajā vecumā. Es skaitījos talantīgāks – agrāk sāku spēlēt jauniešu izlasēs un arī lielajā, bet katram ir savs laiks. Viņš gāja mazākiem soļiem, bet ar darbu sevi pierādīja un vēl tagad spēlē augstā līmenī. Domāju, ka viņš ir Latvijas hokeja dzelzs vīrs – tāpat kā agrāk Kārlis Skrastiņš. Nekad nežēlojas, iet un spēlē, būdams traumēts. Nosvērts cilvēks.”

Ģirts Ankipāns: “Gints Meija ir viens no komandas mugurkaula spēlētājiem. Labi lasa spēli, tāpēc arī ir vērtīgs mazākumā. Kopā spēlējām “Rīga 2000″, uzticama persona, kas nekad nepievils. Vienāda attieksme gan grūtos, gan labos laikos. Cīnītājs, un tādi hokejisti sevi atzīstami parāda izslēgšanas spēlēs. Viņam ir instinkti arī uzbrukumā, bet savu iespaidu atstājuši savainojumi. Agrāk bija ļoti labas ātruma īpašības, arī tagad nav lēns, bet traumu dēļ vairs nav tik ātrs. Taču raksturs ļāvis saglabāt savu seju un būt noderīgam komandai.”

Saistītie raksti

Oskars Bārtulis: “Gints Meija bērnībā nebija talantīgākais, visu sasniedzis ar darbu, treniņos smagi strādājis. Domāju, ka katrs treneris grib komandā tādu spēlētāju, kurš strādā bez kurnēšanas. Cilvēks, kura priekšā var noņemt cepuri. Ļoti izpalīdzīgs – ja kādam no mums ko vajag, vienmēr atsaucas. Man, piemēram, reiz radiem vajadzēja biļetes pasaules čempionātā. Piezvanīju Gintam, un jau pēc desmit minūtēm viņš visu bija nokārtojis.”

Raivis Miezāns: “Gints ir smaga darba strādātājs, jo saprot, ka nepieciešams ieguldīt daudz, lai kaut kas notiktu. Viņam tas ir automātiski – nekādas problēmas nesagādā atdot maksimumu jebkurā situācijā. Vispārējie fiziskās attīstības rādītāji ir diezgan augsti, īpaši ņemot vērā, ka vairs nav jaunietis. Visi no viņa sagaida stabilu, fizisku spēli. Nekad nav bijuši jautājumi, vai Gints varēs – skaidrs, ka skries un dauzīsies par visiem. Reiz guva savainojumu, pārplīsa kājas muskulis, puse kājas bija zila – pielijusi asinīm, izskatījās katastrofāli, kā gangrēna. Teicām, ka varbūt nevajag spēlēt, viņš paskatās uz mani un dakteri kā uz muļķiem – ai, nomierinieties. Tas ir tipisks Gints Meija – viss ir vienalga, ies un spēlēs, treniņos visu izdarīs. Dzelzs cilvēks.”

LA.lv