Ušakovs: Vai nacionālais ir svarīgākais, ja runājam par pašvaldību? 1
“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes priekšsēdētājs NILS UŠAKOVS (“Saskaņas centrs”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Tā kā tiekamies 14. jūnijā – pastāstiet, lūdzu, ko šajā dienā plānojat darīt?
N. Ušakovs: – Nāku no Sibīrijas bērnu pasākuma, ko organizēja Gekas kundze, biju Torņakalna piemiņas vietā. Cilvēkiem var būt atšķirīgi viedokļi par politiku, ekonomiku, sociālām lietām vai referendumiem, un tas ir gluži normāli. Bet ir lietas, ko nav pieņemami apstrīdēt. Ja runājam par Staļina režīma noziegumiem, tad jebkuram cilvēkam – neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem, par ko viņš balso vai nebalso, kāda ir viņa dzimtā valoda, – ir jābūt skaidram, ka tie bija nežēlīgi noziegumi pret Latvijas tautu, un tas vienmēr jāatceras. Noliegt Staļina režīma nežēlīgos noziegumus un mēģināt attaisnot deportācijas var tikai cilvēks ar pilnīgi slimu prātu. Tas jāzina visiem, un te man ir diezgan strikta personiskā pozīcija. Trīspadsmit gadu vecumā krieviski izlasīju “Gulaga arhipelāgu” un lieliski sapratu, cik noziedzīgi izrīkojušies staļinisti ar lielajām un it sevišķi mazajām tautām. Tāpēc Rīgas dome atbalsta upuru piemiņas glabāšanu – tas ir atbalsts Okupācijas muzejam, darbs pie Torņakalna memoriāla pabeigšanas – iepriekšējie sasaukumi to nevarēja izdarīt desmit gadus. Citi plāni ir kopā ar Kirova apgabala gubernatoru Ņikitu Belihu. Tajās vietās Vjatlagā gāja bojā diezgan daudz mūsu cilvēku, un ir ideja ar Rīgas pašvaldības atbalstu un, jādomā, finansējumu arī tur ierīkot memoriālu vai vismaz uzlikt piemiņas plāksnes. Palīdzējām arī konferencei, kas notika Okupācijas muzejā, atbrauca cilvēki ar dokumentiem no Soļikamskas un Kirovas.
– Kā saprotu, tā ir jūsu personiskā pārliecība, bet vai “SC” partijai arī ir kādi jauni plāni, nostāja saistībā ar pēdējā laika politiskajām lietām?
– “Saskaņas centra” nostāja nemainīgi bijusi, ka Staļina režīma noziegumi ir nosodāmi. Pašvaldībā mums ir iespējas to apliecināt ar darbiem, ne tikai vārdiem – atvēlot naudu Okupācijas muzeja programmām, uzceļot Torņakalna memoriālu.
– Pirms ķeramies pie pilsētas lietu apspriešanas, gribu jautāt, cik pamatotas ir Āboltiņas kundzes nesenās šaubas, ka Rīgas pašvaldībā draudot kāda burbuļa plīsums.
– Visu cieņu Saeimas priekšsēdētājai, bet es pieņemu, ka finanšu jautājumi nav viņas stiprā puse. Rīgas domē atšķirībā no valsts budžeta deficītu katru gadu sedz ar uzkrājumiem. Nekad neesam aizņēmušies ne santīma. Piemēram, 2009. gada 1. janvārī uzkrājumā bija 89 miljoni latu, šogad 1. janvārī – 79 miljoni. Kritiķi visu laiku jauc divas dažādas lietas – esošo deficītu, kas gada griezumā lielāks vai mazāks pastāv, un gada beigu bilanci.
Pērnās vasaras mēnešos, piemēram, deficīts bija 56 miljoni latu, taču gada nogalē tie vairs bija 300 tūkstoši latu mīnusā. Tā ir niecīga summa pilsētā ar 450 miljonu latu budžetu. Ar šiem skaitļiem daži apzināti vai neapzināti mēģina manipulēt, bet pie tā esam pieraduši.
– Kā saprotu, noliedzat finanšu sarežģījumu draudus?
– Jā, viss ir kārtībā, turklāt aģentūra “Standard&Poors” pilsētai pērn paaugstināja kredītreitingu no “BB” uz “BB+ Outlook stable”.
– Vai runas par naudas grūtībām nesaistās ar jūsu apņēmību gādāt pensionāriem un skolēniem bezmaksas sabiedrisko transportu?
– Sabiedriskais transports pilsētās nav komercuzņēmums, kas tīrā veidā spētu pelnīt naudu. Ja biļetes maksātu latu piecdesmit visiem bez izņēmuma un bez atlaidēm, tad tas būtu pelnošs uzņēmums. Bet sabiedriskais transports pilda sociālu funkciju. Mēs vienmēr dotēsim brīvbiļetes nestrādājošiem pensionāriem, kas sociāli ir neaizsargātākā grupa Rīgā. Cik lielas ir pensijas, visi zinām – 80% saņem zem iztikas minimuma līmeņa. Domes atbalsts palīdz cilvēkiem gados ne tikai finansiāli – par velti aizbraukt līdz tirgum, bet arī viņu sabiedriskajai dzīvei. Pensionāri, kad vien vēlas, var aizbraukt uz baznīcu vai kapiem, pie radiem vai draugiem. Viņi var brīvi pārvietoties pa pilsētu, nevis noslēgties dzīvokļa četrās sienās. Tas maksā 3,5 miljonus gadā – absolūti adekvātu summu pilsētas budžetā, īstenojot konkrētas iedzīvotāju grupas sociālās nepieciešamības. Runājot par bērniem, tā bija apņemšanās – kolīdz stabilizēsies finansiālā situācija, līdz ar pensionāriem atvēlēsim brīvbiļetes arī visiem skolēniem. Šo lēmumu izdevies izpildīt – audzēkņiem no 1. līdz 12. klasei pilsētas transports ir par brīvu. Mēs uzskatām šo kā nelielu, bet svarīgu atbalstu, domājot par demogrāfisko situāciju. Ja ģimenē ir skolas vecuma bērni, kuri vadājami arī uz sporta nodarbībām, ārpusskolas pulciņiem un pasākumiem, tad ceļanauda iekrājas diezgan paliela. Tagad arī bērniem ir iespēja bez maksas doties, kur vien nepieciešams. Jā, pašreiz finansiāli nevaram atbalstīt arodskolēnus. Plānojam, ka izdosies viņus atbalstīt nākamgad. Pie tam ir divas nianses, kas gan ir mazbūtiskas, – arodskolās maksā stipendiju, un tās atrodas valsts pakļautībā, kamēr vidusskolas ir Rīgas pašvaldības mācību iestādes. Skatījāmies, vai dot atlaides vienai grupai skolēnu un otrai pagaidām atlikt atbalstu, vai nedot nevienam, un izšķīrāmies tomēr par pirmo variantu. Proti, šogad vieniem skolēniem, bet nākamgad centīsimies paplašināt atbalstāmo loku. Arī tie ir 3,5 miljoni latu no budžeta, ko apzinātā rīcībā veltām ģimenēm ar bērniem.
Pašlaik domes politikā – neteiksim, ka mainījušās, bet pilnveidojušās prioritātes. Līdz 2012. gada beigām skolās un bērnudārzos būs ieguldīti 74 miljoni latu – kopš domi vada pašreizējā koalīcija. Taču, pateicoties šiem līdzekļiem, izdevies sakārtot skolu un pirmsskolas iestāžu ēkas, radikāli mazinājies sūdzību skaits, ka skolās trūkst šā vai tā.
Protams, ir bērnudārzi, kuros rotaļlaukums nav piedzīvojis labiekārtošanu 25 gadus, taču cilvēki redz, ka blakus dārziņš ir izremontēts, ka viss notiek un mainās. Tātad drīz pārmaiņas sasniegs arī viņu bērnudārzu. Pie tik lieliem ieguldījumiem izglītības iestādēs tagad liekam prioritāti – iekšpagalmu sakopšanu. Tā būs vides sakārtošana vietās, kur cilvēki dzīvo. Pirmais posms ir ceļu un trotuāru remonts, otrais posms – iekšpagalmu sapošana. Situāciju mikrorajonos sarežģī, ka zemes gabaliem ir dažnedažādi īpašnieki, taču mēs radīsim risinājumu un neaprūpēsim, kā agrāk, tikai pašvaldībai piederošos īpašumus. Pagalmus rekonstruēs – mainīs asfalta segumu, labos trotuārus, tur, kur iespējams, paplašinās braucamo daļu, lai mašīnas varētu parkot perpendikulāri, nevis paralēli brauktuvei. Mēs simtprocentīgi finansēsim remontu, taču ar privātajiem īpašniekiem vai apsaimniekotājiem vienosimies, lai tur pēkšņi neparādītos “šlagbaumi”, lai attiecīgo ceļu posmu ierakstītu kā servitūtu. Tā kā stāvoklis pagalmos ir katastrofāls, sastādījām grafiku – papriekš iesim iekšā Purvciemā un Pļavniekos. Nākamgad remontēsim Zolitūdes, Imantas, Iļģuciema pagalmus. Sekos darbi Mežciemā, Juglā, Vecmīlgrāvī, Bolderājā un Ziepniekkalnā, pēc tam Sarkandaugavā, Teikā, Pārdaugavā un Čiekurkalnā – līdz 2016. gadam viss jāsaved kārtībā. Tam tērējot četrus piecus miljonus latu gadā, plāns ir reāls.
Nākamais manis minētais solis – bērnu laukumu labiekārtošana, pagalma teritorijas uzkopšana, soliņu uzlikšana – iet kopā ar plānu, ka mikrorajonos parādīsies pašvaldību policija.
Diemžēl attieksmē pret koplietošanas objektiem ir cilvēki, kuriem saudzēšana joprojām ir svešvārds, viņi pārāk intensīvi izmanto to, ko pašvaldība jaunu uzstāda vai ierīko. Nav vēlēšanās izlietot naudu, visu sakopt, bet pēc trim mēnešiem konstatēt, cik daudz šie enerģiskie ļaudis paguvuši izpostīt.
Tāpēc no 1. septembra policisti sāks patrulēt mikrorajonos – šogad Ķengaragā, Purvciemā un Pļavniekos. Patrulēšana notiks tikpat intensīvi kā pilsētas centrā. Iedzīvotāji redzēs, ka dzīvojamos rajonos ir vīri, kas nodarbojas ar kārtības uzturēšanu, un pēc kāda laika varēsim sākt pagalmu labiekārtošanu. Tad atsevišķi elementi būs sapratuši, ka lauzt nedrīkst, jo kuru katru brīdi var sastapties ar kārtībniekiem. Nākamgad plānojam nodrošināt patrulēšanu Imantā, Iļģuciemā, Zolitūdē un Āgenskalnā.
Ļoti aktīvi esam sākuši darīt vēl vienu lietu – parku veidošanu un esošo parku sakopšanu. Tā ir vide, kur cilvēkiem pavadīt laiku, atpūsties un sportot. Ar ES līdzfinansējumu Grīziņkalnā un Ziedoņdārzā būs pilna renovācija. Savedīsim kārtībā Māras dīķa atpūtas zonu, iekārtosim Pļavnieku parka otro daļu, un būs jauns parks ar sporta zonām un pludmali Lucavsalā. Uz AB dambja mainīsim asfalta segumu, radīsim iespēju, lai cilvēki varētu skriet, skrituļot pilsētas centrā. Nākamgad pilnīgi citāda pilsētiņa būs Spīķeru rajonā. Visa promenāde, krastmala no 1905. gada pieminekļa līdz Salu tiltam tiks izveidota no jauna, kvalitatīvāka par promenādi Vecrīgas Daugavmalā. Tur iekārtos veloceliņu un sakārtos apkārtni lielā teritorijā. Domāju, ka Spīķeru rajons kļūs par vienu no uzpostākajām vietām pilsētā.
– Tā šķiet solīda programma. Vai tā ir “Saskaņas centra” un Amerika partijas programma, vai tai pievienojas arī pašreizējā opozīcija? Vai tai ir iebildumi?
– Mūsu pozīcija ir šāda: par visu, ko radām, koalīcija uzņemas pilnu atbildību. Ja mums izdosies, būs labi. Ja sanāks kļūdīties, tās būs tikai un vienīgi mūsu kļūdas. Par tām atbildēsim un nevarēsim taisnoties, ka pie vainas bija iepriekšēja vara vai kas cits traucēja.
Esošajā valdībā turpretī ir koalīcija, kas visu laiku strīdas, un jebkurš ministrs var pateikt – šo sastrādāja vecais ministrs, uz šo nereaģēja citas partijas ministrs un to nokavēja citas koalīcijas partija. Tās ir iespējas vai katram tā sacīt – nē, nē, es neesmu vainīgs, atbildību neuzņemos, kļūdas pieļāva tur blakus.
Man tādu iespēju nav. Par saviem vārdiem un darbiem es pats uzņemos atbildību.
– Tuvākā gada laikā sāksies pašvaldību vēlēšanu kampaņa. Kāda būs principiālā atšķirība starp jūsu un konkurentu partijām?
– Rīgas domes vēlēšanās acīmredzot būs divas pieejas. No vienas puses – ļoti aktīvi mēģinājumi runāt par nacionālo jautājumu – tas nebija žurnālistu, bet pašu politiķu runātais, ka jādibina latvisko partiju bloks. Nē, kā politiķim man nav iebilstams, ka citi apvienojas latviskā vai jebkādā citā blokā, taču jautājums, vai nacionālais ir tieši tas svarīgākais, ja runājam par pašvaldību? “Saskaņas centrs” rudenī ar “Gods kalpot Rīgai” lems par iešanu uz vēlēšanām kopā. Un mūsu partijas nerunās ne par kādām etniskām lietām. Punkts, tā nebūs. Rīga ir Rīga, sociālo pabalstu maksā cilvēkiem, lai kāda būtu viņu dzimtā valoda, skolas remontē neatkarīgi no tā, kādu tautību bērni tajās mācās, pensionāriem transports ir par velti visiem, tas pats attiecas uz pašvaldības dzīvokļiem, pilsētas svētkiem, Līgo svētkiem, lai kā kurais balsojis vēlēšanās. Pašvaldību līmenī nacionālie, etniskie un valodu jautājumi nepastāv kā suga. Te ir saimnieciskais darbs, kas jāpaveic, un tas labāk padodas, ja visu citu atliek malā. Jā, piekrītam, ka vajag paplašināt un uzlabot latviešu valodas pasniegšanu tajos bērnudārzos, kurus apmeklē krievu bērni. Tiks palielināts stundu skaits, nodarbības notiks regulāri katru dienu. Otra lieta, kurā iesaistāmies – maksājam un nodrošinām bezmaksas kursus latviešu valodas apguvei visiem rīdziniekiem, kam ir vēlme.
Lūk, mēs iesim ar šādu programmu, kuru labējās partijas mēģinās pārspēt ar nacionālo retoriku. Cilvēkiem būs jābalso un jāizvēlas – vai par saimnieciskām vai nacionālām lietām. Mans ieteikums, runājot par pašvaldību, tomēr izvēlēties saimnieciskumu.
– Cilvēki droši vien rīkosies praktiski, raudzīsies, vai nepiemēros augstākas nodokļu likmes īpašumam un tamlīdzīgi.
– Mēs nepiemērosim augstākas likmes. Vienīgais, ko paaugstināsim, būs likme graustu īpašniekiem. Par 3% galīgi nolaistiem namīpašumiem – piemērosim. Ja drīkstēs likt 10% – liksim. Attieksmē pret graustu īpašniekiem būsim maksimāli neiejūtīgi. Cilvēki visai apzinīgi cenšas samaksāt nekustamā īpašuma nodokli, par nemaksāšanu ir cits stāsts – lielie apsaimniekošanas un siltuma maksājumu parādi. No 1. jūlija būs iespēja iziet sodanaudas amnestiju. Pašlaik nemaksātāju ir ļoti daudz – 64 tūkstoši ģimeņu, no tām ilglaicīgie parādnieki ir aptuveni 25 tūkstoši. Tā nav maza daļa rīdzinieku, kuru kopējais parāds par īri vai apkuri utt. ir 24 miljoni latu. Šiem 24 tūkstošiem parādnieku vidējā parāda summa svārstās no Ls 1000 līdz 2000, un no tās apmēram 40 – 50% ir soda nauda. Šos iztrūkumus RNP spēj segt tikai tāpēc, ka ir liels uzņēmums, kas var ņemt bankā overdrafta naudu un pēc apkures sezonas sākšanas samaksāt parādus, pieslēgt siltumu un tad strādāt ar parādniekiem. Lai naudas atgūšana sekmētos, mūsu piedāvājums ir šāds – parādnieks atnāk uz RNP, noslēdz mierizlīgumu un apņemas pēc grafika 24 mēnešos atdot visus parādus. Ja ģimenei ir parāds Ls 1500, un no šī parāda Ls 750 ir pamatsumma, bet Ls 750 – soda nauda, tad pēc mierizlīguma var vienoties par grafiku ar mēneša maksājumu Ls 31,25 mēnesī uz 24 mēnešiem. Un Ls 750, kas ir soda nauda, tiks norakstīta. Tad viņam dzēš visu aprēķināto sodanaudu.
Nedomāju, ka parādnieku vidū ir daudz ļaunprātīgo nemaksātāju. Ir taču skaidrs, ka ir grūta ekonomiskā situācija, bezdarbs, ienākumu kritums. Daudziem jau tā ir nevajadzīga depresija, un sodi par rēķinu nekārtošanu garastāvokli, protams, neuzlabo un motivāciju norēķināties nerada.
Domāju, ka, parādot iecietību, daudzi atnāks un samaksās parādu, un tas palīdzēs uzņēmumam.
– Kādas galvenokārt ir sūdzības, pretenzijas, ar ko iedzīvotāji vēršas domē?
– Galvenās sūdzības ir par ceļu kvalitāti, īpaši par braucamo daļu iekšpagalmos. Atsevišķa iedzīvotāju grupa sūdzas par bērnudārzu rindām, kuras gan izdevies samazināt vairāk nekā divkārt. Lielas pretenzijas ir arī par dzīvojamo namu apsaimniekošanu, taču tās jādala divās daļās. Vienas pretenzijas ir objektīvas, kad RNP darbinieki nav bijuši uzdevumu augstumos. Otra daļa sūdzību rodas, cilvēkiem nezinot, kas par ko ir atbildīgs. Namu iedzīvotāji saka – kapitālremonts nav bijis desmit gadus. Taču par to jāpieņem lēmums iedzīvotāju sapulcei, kas pēc tam apstiprina arī apsaimniekotāja tāmi par remonta izdevumiem. Cilvēkiem jāuzņemas atbildība un iniciatīva. Vai – ēkai tek jumts, un mēs to salabosim, ja būs iedzīvotāju lēmums un apņemšanās apmaksāt darbus kaut vai piecos gados. Tas ir ļoti svarīgi RNP komunikācijā – stāstīt, par ko ir atbildīgs iedzīvotājs, par ko namu pārvaldnieks un par ko – Rīgas dome.
– Jūs sacījāt, ka policija došoties apgaitās arī mikrorajonos, paplašinot darbības zonas.
– Domāju, ka jāpārgrupē drošību uzturošie spēki tā, ka pašvaldību policija pārņem patrulēšanu, jo 90% incidentu saistās ar sīko huligānismu, alkohola lietošanu, trokšņošanu un tādām lietām. Valsts policijai toties jāuzņemas kriminālnodarījumu novēršana un izmeklēšana. Domei pašvaldību policija visu laiku ir bijusi prioritāte, un tur strādājošie saņem 450 – 500 latu algu. Tie, kuri strādā ielās, un uz katru dienesta vietu ir konkurss.
Man žēl teikt, bet Valsts policijai ir krietni mazākas algas un resursi, un kadru trūkums – liela problēma. Apbrīnoju tos darbiniekus, kuri šajos apstākļos uzticīgi veic savas funkcijas, bet tā ir iedzīšana stūrī – nav naudas, nav iespējams normāli strādāt.
Es to nestāstu, lai palepotos ar pašvaldības policiju un kritizētu Valsts policiju, bet vienkārši jāsaprot, cik kritisks ir stāvoklis un ka Iekšlietu ministrijai vienkārši ir jādod nauda. Pašvaldību policista tiesības ir krietni mazākas nekā valsts policistam, mēs vienalga nevarēsim nosegt visu, kas nepieciešams Rīgā kārtības un likumības ievērošanā. Mūsu kārtībnieki cīnās ar administratīviem pārkāpumiem, tāpēc valdībai nevajadzētu taupīt, kur taupīt nevar atļauties, un turēt policiju tik bēdīgā stāvoklī.
– Sakiet, kas tas ir par troksni un kas tā par vētru “Rīgas ūdens” glāzē? Dome grasās dibināt uzņēmumu, kas ražos, tirgos un piegādās dzeramo ūdeni, bet pret to tik lieli iebildumi?
– Savulaik ūdens apgādes infrastruktūru būvēja ar plānu, ka Rīgā dzīvos 1,4 miljoni cilvēku. Tagad, augstākais, ir 650 tūkstoši pilsētnieku. Izdevumi par ūdensvada uzturēšanu ir lieli, bet dzeramā ūdens tarifu piegādātāji sešus gadus nav palielinājuši. Ja arī turpmāk gribam saglabāt tarifus, veikt nepieciešamos remontus, uzlabot krāna ūdens kvalitāti, ir jāmeklē iespēja strādāt ar peļņu. Tāpēc “Rīgas ūdens” plānos ir izveidot uzņēmumu, kas ražos un tirgos ūdeni fasētā veidā. Dome nemaksās uzņēmumam subsīdijas, tas darbosies saimnieciski patstāvīgi – pirks no “Rīgas ūdens” lielos ūdens pārpalikumus, pakos un pārdos.
Plānojam, ka tādējādi desmit gados varētu gūt ieņēmumus apmēram par 4 miljoniem latu. Negribu piekrist bažām, ka tas kropļos tirgu vai traucēs vietējam privātajam ražotājam. Starp citu, pašlaik ievērojamu daļu tirgus aizņem ūdens, kas ražots Polijā, Lietuvā un citās valstīs.
Domes uzņēmums ies brīvā, konkurējošā tirgū, un pircēja ziņā būs izvēlēties, kādu ūdeni tas gribēs pirkt un dzert.
– Vai nojaušat kādu kandidātu jums stādīs pretī Rīgas mēra amatam?
– Es par to nedomāju, es zinu, ka mūsu kampaņai būs ļoti pragmatiska pieeja – tuvojoties vēlēšanām, apkoposim adreses, kur un kas ir izdarīts. Skolā, uz ceļa un uz ielas, pagalmos. Klāt liksim tikpat konkrētu programmu, ko darīsim turpmākajos četros gados. Nevis pēc padomju laika principa “mēs divkāršosim, trīskāršosim, padziļināsim”, bet secīgā darbu kārtībā – iesim tur, izdarīsim to, paveiksim tajā un tajā termiņā.
E. Līcītis: – Uz Līgo svētkiem jums talkā dosies Raimonds Pauls!
– Jā, tā ir Rīgas ielīgošanas koncertu nagla – Maestro uzstāšanās. Viņš aktīvi veic mēģinājumus un ar ļoti plašu programmu uzstāsies no 21 līdz pusnaktij. Tur būs daudz dziedātāju un muzikantu, un arī pati programma būšot jauna. Ja veiksies ar laika ap-stākļiem, domāju, uz Jāņiem atnāks liels pulks rīdzinieku un pilsētas viesu, jo muzicēšana un ielīgošana būs visām gaumēm, uz trim skatuvēm un līdz rīta gaismai.
