Uz Helsinkiem – pēc preses brīvības 0
Vairāk nekā tūkstoš žurnālistu, valdību, starptautisko organizāciju, akadēmisko institūciju pārstāvju no vairāk nekā simt valstīm piedalījās UNESCO rīkotajā Pasaules preses brīvības dienai veltītajā konferencē Helsinkos. Somija par šī notikuma vietu izraudzīta tādēļ, ka kopš 2009. gada atrodas preses brīvības indeksa virsotnē, un konference bija arī nozīmīga sastāvdaļa Somijas pašreizējai prezidentūrai Ziemeļvalstu Ministru padomē. Turklāt šogad tiek atzīmēta 250. gadadiena, kopš pieņemts Ziemeļvalstu dekrēts par tiesībām uz informāciju. Šis ļoti nozīmīgais dokuments juridiski nostiprināja divas tiesību normas: ikviena pilsoņa tiesības paust savu personisko viedokli bez iejaukšanās no valsts puses un saņemt informāciju no valsts varas pārstāvjiem. Vēlāk vairāk nekā 90 valstis ir pieņēmušas līdzīgus dekrētus.
Nogalināti vairāk nekā 800 žurnālistu
Šogad tiek atzīmēta arī 25. gadadiena Vindhukas deklarācijai, kas tapusi Namībijā un nostiprināja preses neatkarību un plurālismu Āfrikas kontinentā. Taču, neraugoties uz to, patlaban tikai apmēram 30 procentiem šī kontinenta valstu pilsoņu ir nodrošinātas tiesības informācijas pieejamībai. Piemēram, Dienvidsudānas žurnālisti pastāstīja, ka drošības dienesti nepārtraukti iejaucas masu mediju darbā, pieprasot atbrīvot no laikrakstu redakcijām spējīgus žurnālistus, kuri iesaistās korupcijas apkarošanā. Radio un televīzijas žurnāliste Poni Alise Džamekoloka, uzstājoties konferencē, pauda bažas, ka viņai varētu būt apgrūtināta atgriešanās savā valstī, ja stāstītu starptautiskajai auditorijai visu patiesību par preses brīvības ierobežojumiem Dienvidsudānā.
Somijas premjerministrs Juha Petri Sipile, atklājot konferenci, uzsvēra, ka vārda brīvība ir demokrātiskas sabiedrības pamatā. “Caurspīdīgums un vārda brīvība ir labākais līdzeklis cīņai pret korupciju. Somija ir vismazāk korumpētā valsts pasaulē, un tas korelē, es ticu, ar augstu preses brīvības līmeni sabiedrībā. Laba pārvaldība nozīmē atklātību un caurspīdīgumu, un pilsoņiem tas ir jāpieprasa. Gan pilsoņi, gan politiķi un valsts iestādes ir ieinteresētas, lai mediji būtu neatkarīgi un profesionāli. Mums nepieciešama laba žurnālistika, kas balstīta uz faktiem un precizitāti. Mēs apzināmies, ka gan tradicionālie, gan sociālie mediji šodien tiek lietoti, arī lai izplatītu dezinformāciju. Labākais veids, kā pret to cīnīties, ir nodrošināt, ka tie apstākļi, kādos strādā mediju profesionāļi, ļauj pastāvēt dažādas ievirzes neatkarīgiem augstas kvalitātes saziņas līdzekļiem. Ir ļoti svarīgi uzlabot plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmi (vairot iedzīvotāju zināšanas, izvērtējot informāciju, atsijājot patiesību no meliem).”
Valsts prezidents Sauli Nīniste, šīs konferences patrons, paziņoja, ka šogad starptautiskā žūrija par Preses brīvības balvas laureāti izraudzījusies Azerbaidžānas žurnālisti Hadidžu Ismailovu, kura ir atmaskojusi Azerbaidžānas prezidenta Alijeva un viņam pietuvināto cilvēku korupciju ASV finansētajā radio “Brīvā Eiropa”, un par to Baku Nopietno noziegumu tiesa viņai piespriedusi septiņu gadu un sešu mēnešu cietumsodu. Uz svinīgo ceremoniju bija ieradusies žurnālistes māte, kura nolasīja meitas vēstījumu konferences dalībniekiem. “Iestājieties par patiesību, nebaidieties uzdot jautājumus un būt kritiski domājoši,” aicināja cietumā ieslodzītā Azerbaidžānas žurnāliste.
Preses brīvības balva ir 25 tūkstoši dolāru, un tā nosaukta Kolumbijas žurnālista Giljermo Kano Isaza vārdā. Šis žurnālists 1986. gada 17. decembrī tika nogalināts Bogotā pie laikraksta “El Espectador” durvīm.
UNESCO ģenerāldirektore Irina Bokova savā runā vērsa uzmanību, ka pēdējā desmitgadē dzīvību sava darba dēļ zaudējuši 825 žurnālisti un tikai mazāk nekā seši procenti no šīm slepkavībām esot atklātas. UNESCO žurnālistu slepkavības uzskata par galējo cenzūras formu, un Bokova regulāri publiski ir norādījusi uz neatklātajiem noziegumiem un nesodāmības problēmu.
Žurnālistes Ismailovas kolēģis Elmars Guseinovs, kurš nodibināja un vadīja neatkarīgo opozīcijas žurnālu “Monitor”, kurā publicēja valdībai nepatīkamus asus komentārus, tika nošauts 2005. gada 2. martā, un slepkavība tā arī netika izmeklēta. Mabela Rehnfelta, Paragvajas pētnieciskā žurnāliste, sacīja, ka viņas valstī žurnālisti ir gatavi mirt katru dienu, jo nāves draudi esot ik uz soļa. Savukārt Pakistānā, kur ir tikai viens valsts televīzijas kanāls un dažas avīzes, lielākais drauds ir Pakistānas armija, kas nogalina beludžu minoritātes žurnālistus.
Draudi “Panamas dokumentu” pētniekiem
Konferences dalībnieku darba kārtībā bija arī jautājums par žurnālistu profesionālo darbību, atspoguļojot informāciju, kas atklājas miljoniem noplūdinātajos “Panamas dokumentos”. Arābu pētnieciskās žurnālistikas reportieru vadītāja Rana Sabaga no Jordānijas pastāstīja, ka sešās valstīs žurnālisti no augstākajām varas virsotnēm ir saņēmuši draudus, ja turpinās nodarboties ar noplūdinātajiem datiem. Irākā žurnāliste tika atstādināta no amata, Ēģiptē tika slēgts laikraksts, kas gatavoja publikācijas par šo tēmu, Sīrijā nav no prezidenta neatkarīgu masu mediju, kas būtu ieinteresēti gatavot šādas publikācijas, bet Jemenā žurnālistiem tomēr izdevās ar pseidonīmiem atmaskot trīs ietekmīgus uzņēmējus, kas bija sadarbojušies ar iepriekšējo prezidentu ofšoru izmantošanā saviem darījumiem.
Spodrina Krievijas žurnālistu mundieri
Pamatīga žurnālistu interese bija manāma diskusijā par mediju izmantošanu propagandas un dezinformācijas mērķiem. Jau iepriekš viens no konferences rīkotājiem – Starptautiskais žurnālistu centrs – kā vienu no viedokļa paudējiem bija izraudzījies Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītāju Robertu Putni. Pie viena galda kopā ar viņu bija nosēdināta arī Krievijas Žurnālistu savienības priekšsēdētāja vietniece un arī Eiropas Žurnālistu federācijas viceprezidente Nadežda Ažgihina, ilggadēja laikraksta “Komsomoļskaja pravda”, žurnāla “Ogoņok” un laikraksta “Ņezavisimaja gazeta” žurnāliste.
“Krievijas valsts propagandai ir liela ietekme sabiedrībā. Es nerunāju tikai par Latviju, bet arī mūsu kaimiņvalstīm, arī citām Eiropas Savienības valstīm, kur ir liels skaits krievvalodīgo iedzīvotāju,” sacīja Putnis un norādīja, ka viens no Krievijas valsts propagandas virzieniem ir kritizēt, ka krievu minoritāte tiek diskriminēta un ka Latvijā ir fašistiska valdība. Ne jau visi žurnālisti, īpaši no valstīm, kas ir ārpus Eiropas, ir informēti par Latvijas okupācijas sekām, tāpēc R. Putnis pastāstīja arī par šo aspektu, vēršot uzmanību uz faktu, ka Rīgā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir krievi. Viņš arī informēja, ka Latvijā par naida kurināšanu atkārtoti ir apturēta “Rossija RTR” retranslācija Latvijā, “kas ir ļoti stingrs signāls, ko mēs gribam parādīt”. Līdzīgs signāls bija atteikums reģistrēt Latvijā Krievijas propagandas mediju “Sputnik”, kas atrodas Krievijas valdības kontrolē.
Turpretī N. Ažgihina centās spodrināt savu kolēģu mundieri, uzsverot, ka Krievijas žurnālisti strādā ļoti profesionāli un ka pat neesot svarīgi, kurā valstī un kurā laikā žurnālists darbojas. Viņa pastāstīja, ka, studējot padomju laikā Maskavas Valsts universitātē žurnālistiku, profesionāli apguvusi propagandu un ka tieši tā ir uzskatāma par svarīgām iemaņām starptautiskajā kontekstā. “Mani skolotāji bija lieliski padomju žurnālisti, kuri spēja iemācīt, kur ir propaganda un kur – informācija,” sacīja Krievijas Žurnālistu savienības vadības pārstāve un piebilda, ka Krievijas žurnālistus respektē gan Lielbritānijā, gan ASV un citās valstīs, bet Latvijā, “izskatās, atkal esam nonākuši aukstā kara apstākļos”.
“Neviens Latvijā nevar apgalvot, ka Latvija gribētu uzbrukt Krievijai. Ja tas tiktu darīts, tad, ņemot vērā mūsu likumus, tā būtu krimināli sodāma darbība,” skaidroja Putnis un uzsvēra, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kur tiek stiprināti sabiedriskie un komerciālie mediji atbilstoši nacionālajiem standartiem.
“Savčenko nav žurnāliste”
Kad N. Ažgihina bija beigusi savu publisko uzstāšanos, neoficiālajās sarunās ar mani viņa neslēpa, ka Krievijas centrālajā televīzijā ir ļoti maz žurnālistikas un ka uz valsts varu kritizējošām publikācijām neesot nekādas reakcijas. “Tie, kas pieņem lēmumus, avīzes nelasa. Maskavā ir vieglāk kritizēt varu nekā nelielajās pilsētās, jo tur vara ir tuvāk katram cilvēkam, ģimenei un kritizētājiem daudz vieglāk atriebties.
Reģionālās drukātās preses tirgus arvien samazinās nepateicīgās laikrakstu izplatīšanas sistēmas dēļ – piegādāt laikrakstu lasītājiem ir trīsreiz dārgāk nekā to radīt. Šī sistēma ir virzīta uz to, lai saglabātu tikai lielos izdevumus,” secināja Ažgihina.
Jautāta par sabiedrību dezinformējošajiem žurnālistu materiāliem par Ukrainas piloti Nadju Savčenko, Ažgihina bija izvairīga un atgādināja, ka viņa pārstāvot žurnālistu savienību. “Savčenko nav žurnāliste. Mēs esam par to, ka visi strīdi, kuros apvaino par žurnālistu slepkavību (Savčenko ir notiesāta par divu Krievijas žurnālistu slepkavību. – M.L.), tiktu izmeklēti. Bet tā nav mūsu tēma,” sacīja Krievijas Žurnālistu savienības pārstāve.
R. Putnis pēc diskusijas nokļuva citu valstu žurnālistu ielenkumā un turpināja argumentēti atbildēt uz jautājumiem, kas saistīti ar Kremļa izvērsto propagandu Baltijas valstīs.
