Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
11. oktobris, 2016
Drukāt

Evija Veide: Uzmanību! Jāņtārpiņi teātros

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Evija Veide

Kalendārs apzinīgi ziņo – jau mēnesis, kopš sezonu atsākuši Latvijas teātri. Labprāt apmeklējot teātra izrādes un koncertus, līdzās gandarījumam (reizēm patiesam pārsteigumam) par izrāžu veidotāju un aktieru panākumiem, diemžēl esmu nonākusi pie sava veida izlases, kas mani kā skatītāju kaitina. Kā jau tas ir ar kaitinošām lietām – gribot negribot sāc tām pievērst pastiprinātu uzmanību un gaidi, vai tad tas būs arī šoreiz? Diemžēl parasti – ir.

Manā gadījumā tie ir notikumi skatītāju zālē. Nav vērts kavēties un izvērst jautājumu par izrādes finālu un aplausiem, kas dažiem liek mesties ārdurvju un garderobes virzienā pirms priekškara aizvēršanās. Pilnīgi skaidrs, ka “pēdējais autobuss” un tā tālāk un tā joprojām… Kādam varbūt nudien tā ir vienīgā reize un ārkārtas situācija, taču ir skatītāji (itin bieži – seniori), kam tas, šķiet, ir kā sports.

Taču jau ar mobilo tālruņu parādīšanos izrādēm bijusi iespēja iegūt negaidītu muzikālo noformējumu, kas ne vienmēr sakrīt ar režisora iecerēm. Nu pirms izrādēm dzirdam laipnu atgādinājumu izslēgt savus telefonus. Kurš klausa, kurš ne. Atceros kādu mīļu epizodi ar kundzi, kurai draudzene drošības labad pārjautā: “Izslēdzi?” un saņem skaidru: “Nē, tu traka, es taču pēc tam nepratīšu ieslēgt! Un man jau tāpat šajā laikā neviens nezvana!”

Taču dzīve un tehnoloģijas iet uz priekšu un nu arvien pieaug “jāņtārpiņu” sindroms. Tas ir iemesls, kādēļ vairs nepērku biļetes uz operas izrādēm teātra otrajā balkonā. Man vairākkārt īpaši laimējās ar kaimiņiem, kuri nekādi nevarēja atteikt savam mobilajam draugam. Mazās gaismiņas iemirdzēšanās diemžēl manu uzmanību piesaista sev. Neko nevaru darīt. Ja nav citu variantu, mēģinu kaut kā neuzkrītoši aizrādīt, tādējādi traucējot vēl kādam… vārdu sakot, ķibele ķibeles galā. Beigu beigās sabojāts vakars.

Vasaras saulgriežu laikā kopā ar bērniem apmeklējām, citējot Jāni Streiču,”latviešu dievkalpojumu” – “Skroderdienas Silmačos” Nacionālajā teātrī. Un te sapratu, ka “jāņtārpiņu” lieta iet plašumā. Jau pilnā sparā virmojot kaislībām uz teātra skatuves, zālē bija redzami ekrāni, kuros feisbuka jaunumi ņēma virsroku. Nē, telefoni nebija pusaudžu rokās, ja tas jūs interesē. Taču viens gadījums šķita patiesi pārdomu vērts. Visu otro cēlienu zālē kāds bērns tika izklaidēts ar iespēju spēlēties telefonā. Acīmredzot jaunais skatītājs vēl nebija gatavs savu uzmanību koncentrēt skatuvei, bet vecāki vēlējās tomēr noskatīties izrādi, ja jau reiz biļetes nopirktas.

Nezinu, varbūt patiesi esmu neglābjami vecmodīga, taču uzskatu, ka nedz man, nedz bērniem nav tiesību traucēt baudīt izrādi citiem. Protams, var rasties kāda negaidīta situācija, bet ko tikai visu nevar izdarīt, atstājot zāli? Kad dēls vēl nebija sasniedzis skolas vecumu, koleģiāli atstājām “Skroderdienas” pēc pirmā cēliena, jo bija skaidrs – krāsns uzsprāgusi, uzmanības limits izsmelts, atlikusī izrādes daļa varētu būt mocības gan viņam, gan mums. Nekas, pēc pāris gadiem atgriezāmies. Tā teikt – pēc skatītāja vēlēšanās –, jo arī puikas prātā teātris nebija palicis kā moku vieta, kur jāsēž arī tad, ja ir traki garlaicīgi un vairs nevar izturēt.

Jau nojaušu, kā vecāki sašutumā paceļ balsis par kultūras pieejamību ģimenēm, BET ko gan mēs saviem bērniem iemācām? Vai to, ka izrāde ir garlaicīga un kaut kas jēdzīgs notiek tikai telefona ekrānā? Varbūt labāk respektēt bērna gatavību šādiem pārbaudījumiem un izmantot tos piedāvājumus, kas gan satura, gan ilguma ziņā piemēroti?

Lai nu paliek bērni – galu galā viņi būs tie, kas vēlāk gribēs vai negribēs apmeklēt dažādus kultūras pasākumus. Esmu pat stipri pārliecināta, ka gribēs un ne vien tādēļ, lai “pazīmētos”, bet tādēļ, ka tas būs viņiem svarīgi. Tā nu, jaunajai teātru sezonai sākoties, izmantoju šo iespēju atgādināt – ieklausīsimies lūgumos pirms izrādes izslēgt telefonu. Lai paši un citi varam izbaudīt pasākumu uz visiem 100%, jo varbūt zālē ir vēl kāds, kuram traucē “jāņtārpiņi”…

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+