Pasaulē
Eiropa

Vai britus nobiedējis kefīrs un kvass? Saruna ar politologu Dauni Aueru 16


Daunis Auers
Daunis Auers
Foto – Karīna Miezāja

Atšķirībā no daudziem citiem ekspertiem, kas izsakās par Lielbritānijas politiskajām norisēm, politologam DAUNIM AUERAM ir viena priekšrocība – personiskā pieredze. Viņš ir dzimis un audzis Anglijā trimdas latviešu ģimenē. Politiskās un ekonomiskās pārmaiņas, ko iepriekšējos gadu desmitos piedzīvoja Lielbritānija, viņš ir vērojis pats savām acīm un atzīst, ka viņa dzimtā pilsēta Korbija tieši pēdējos gados piedzīvojusi būtiskas kulturālas izmaiņas: “Šobrīd Korbiju ir pārplūdinājuši “Polski Skleps” veikali un Balkānu kafejnīcas…” Straujā migrācija kļuva par breksita dzinēju. Tiesa, par spīti traģiskajām ainām, kas tika zīmētas pēc pagājušā gada referenduma, pašlaik briti ar notiekošo esot diezgan apmierināti. Vēl vairāk – valstī pat neesot politiska spēka, kas būtu gatavs aizstāvēt ideju par palikšanu Eiropas Savienībā un to, visticamāk, parādīs arī šonedēļ gaidāmās parlamenta vēlēšanas.

Par sevi Daunis Auers stāsta, ka viņa vectēvs Valdis (no tēva puses) bijis virsnieks Latvijas armijā, arī māte, kurai gan ir vāciska izcelsme, dzimusi Latvijā, bet viņu pašu varētu uzskatīt par otrās paaudzes reemigrantu. Uz Latviju viņš atbraucis 1993. gadā. “Tajā vasarā bija Dziesmu svētki, saulains, skaists laiks, un man te iepatikās.” Pašlaik D. Auers ir Latvijas Universitātes asociētais profesors, Politikas zinātnes bakalaura studiju programmas direktors, kā arī aktīvs domnīcas “CERTUS” dalībnieks.

Latvijā viņam ik pa laikam nākoties skaidrot sava vārda izcelsmi. “Trimdas latviešu vidū populārajam autoram Nikolajam Kalniņam ir triloģija, kas stāsta par Rīgas Skolotāju institūtu 30. gadu beigās. Un tur galvenais varonis ir Daunis. Maniem vecākiem šis vārds iepatikās. Kad Kalniņa kungs rakstīja, vārdam nebija tā nozīme, kas tagad, un medicīnā to plašāk sāka lietot tikai 60. gadu beigās. Tagad studentiem tas sagādā dažus jautrus brīžus,” pasmejas pasniedzējs.

Kā briti pārdzīvoja neseno terora aktu Mančestrā? Vai tas varētu kaut ko mainīt politiski?

D. Auers: Cilvēki ir satriekti un šausmināti. Pirmkārt jau tāpēc, ka šoreiz uzbrukums bija mērķtiecīgi vērsts pret bērniem. Terorists labi zināja, kāda būs dziedātājas Arianas Grandes koncerta publika, tātad viņš apzināti izvēlējās upurus. Vai terora aktam būs politiskas sekas? Visticamāk, ne. Elite pašlaik nav gatava kaut ko mainīt migrācijas vai integrācijas politikā.

Vai šis notikums un arī nupat notikušais uzbrukums Londonai neatstās iespaidu uz 8. jūnijā gaidāmajām parlamenta vēlēšanām? Neviena partija to necentīsies izmantot savā kampaņā?

Tas izklausīsies ciniski, bet situācija nāk par labu Konservatīvajai partijai, kas tradicionāli vairāk iestājas par drošības jautājumiem. Viņu tēlu raksturo, kā angliski saka, “law and order” – likums un kārtība. Galvenie konservatīvo pretinieki ir Leiboristu partija, kuras līderis Džeremijs Korbins nekādi nevar sevi pozicionēt kā aktīvu pretterorisma cīnītāju. Cilvēki tam vienkārši nenoticētu. Iepriekšējais lielākais terora akts Mančestrā notika 1996. gadā, un atbildību toreiz uzņēmās Īru Republikāņu armija (IRA), bet Korbins tolaik bija izteikts IRA atbalstītājs, pat neskatoties uz viņu cīņas metodēm.

Vēl jau Leiboristu partijas biedrs ir Londonas mērs Sadiks Hans, pirmais musulmanis šajā amatā, kuram konkurenti pārmetuši pārāk iecietīgu attieksmi pret islāma radikāļiem.

Jā, viņš šajā diskusijā ir diezgan nemanāms.

Drīz būs pagājis gads, kopš briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības jeb tā saukto breksitu. Kādi ir jūsu novērojumi – vai britu noskaņojums gada laikā ir mainījies?

Jā, noskaņojums tiešām ir mainījies. Pēc pēdējām sabiedriskās domas aptaujām, tikai 22% britu stingri iestājas par palikšanu ES. Ap 43% uzskata, ka ES nekavējoties jāpamet, bet 25% ir pragmatiska pieeja – izstāšanās nebija Lielbritānijas interesēs, bet, ja tāds bijis balsojums, tas jāpieņem. Šobrīd sabiedrībā nav liela spiediena pārskatīt šo lēmumu. Briti to ir pieņēmuši.

Tātad agrāk ES atbalstītāju bija vairāk nekā pašlaik?

Tieši tā, un tas parādās arī partiju pozīcijās. Šobrīd faktiski nav nevienas partijas, kas atbalstītu Lielbritānijas palikšanu ES. Leiboristi, kas agrāk bija pret izstāšanos, šobrīd ir drīzāk neitrāli. Lai gan jāpiebilst, ka Džeremijs Korbins nekad nav bijis dedzīgs ES atbalstītājs. Liberāldemokrātu partija gan piedāvā nākotnē rīkot atkārtotu referendumu, bet šī partija nav ietekmīga. To atbalsta ap astoņiem procentiem vēlētāju. Konservatīvā partija ir uzņēmusies vadošo lomu izstāšanās sarunās, un tās pozīcijas šobrīd ir spēcīgākās.

Kā to izskaidrot? Mēs taču atceramies, cik nicinoša bija attieksme pret tiem britiem, kas balsoja par izstāšanos, – viņi tika lamāti, izsmieti, žēloti. Bet nepaiet pat gads un izstāšanās pozīcija kļūst cienījama, pat elite to pieņēmusi kā savu.

Briti vienmēr bijuši pragmatiski… Vienkāršais skaidrojums – izmaiņas gada laikā nav bijušas dramatiskas, un sabiedrība pamazām pieradusi pie jaunās situācijas. Ja vērtē ekonomiku, tur pat ir bijis pieaugums, kas radījis iespaidu, ka “varbūt nemaz nebūs tik slikti”. Kā jau teicu, Lielbritānijas politikā nav spilgtu viedokļu līderu, kas turpinātu aģitēt par palikšanu Eiropas Savienībā. Starp citu, arī breksita karognesēji – Naidžela Faradža vadītā UKIP partija – ir zaudējuši savu pastāvēšanas būtību.

Bet vai šī noskaņojuma maiņa atspoguļojas arī politiskajās diskusijās? Iepriekš bijuši centieni visu dalīt balts/melns kategorijās. Proti, pret ES ir mazizglītotie, atpalikušie, naivie, provinciālie, kamēr ES atbalstītāji – progresīvie, inteliģentie, modernie… Līdzīgs dalījums parādījās arī pēc ASV prezidenta vēlēšanām un arī vēlēšanām vairākās citās valstīs.

Lielbritānijā šis dalījums iezīmējās jau pagājušā gadsimta 70. – 80. gados. Tolaik apmēram puse no britu vēlētājiem piederēja strādnieku šķirai. Mūsdienās sociologi pie tās pieskaita vairs tikai apmēram 20 procentus. Viņi ir zaudējuši savu politisko ietekmi.

Agrāk viņu intereses aizstāvēja arodbiedrība un Leiboristu partija. Bet, sākot ar 70. gadiem, tautsaimniecība arvien vairāk no ražošanas pārgāja uz pakalpojumu sektoru, pieauga augstākās izglītības nozīme, arī politikā notika izmaiņas. Partijas politiski izlīdzinājās. Tās visas iestājās par minoritāšu tiesībām un migrāciju. Tiem, kas bija negatīvi noskaņoti, palikuši bez pārstāvniecības. Un tad parādījās UKIP, kas sāka “vākt” šīs balsis. Nozīmīgākais jautājums, protams, bija migrācija. 2004. gadā briti pieņēma lēmumu, ka migrācija no jaunajām ES dalībvalstīm netiks ierobežota. Valdība bija rēķinājusi, ka tie būs daži desmiti tūkstoši, reāli tie izrādījās vairāk nekā 300 tūkstoši. Tā kā patiesībā referendums bija par migrāciju.

Jautājums par migrāciju ir tīri ekonomisks?

Vairāk kulturāls. Protams, cilvēki uztraucas, ka migranti atņems viņiem darba vietas, tomēr vairāk tas ir saistīts ar izmaiņām, kuras cilvēki jūt ikdienā. Atbraucēji parasti koncentrējas konkrētās pilsētās, tur veidojas kopienas. Pēkšņi veikalos parādās kefīrs un kvass… Parādās “Pol-ski Skleps” veikali ar poļu karogiem. Britiem tas ir pārsteigums.

No otras puses – jau agrāk parādījās indiešu karijs, pakistāņu kebabi un ķīniešu ēstuves. Tas britiem nebija drauds?

Kad 60. – 70. gados sākās migrācijas vilnis, arī sākumā bija līdzīga reakcija. Piemēram, tolaik bija viens pazīstams britu konservatīvais politiķis Īnoks Pauels, kurš uzstājās ar runu, ka drīz uz ielām būs “asins upes”. Pēc tam viņš tika atstumts no politiskās elites. Tomēr tolaik šis jautājums nebija konsolidējošs. Atbraucēji vairākumā tomēr veiksmīgi integrējās britu sabiedrībā.

Savs pamats bažām tomēr bija. Kā tagad redzam, nākamajās imigrantu paaudzēs notiek radikalizācija. Arī Mančestras terorists nāca no lībiešu ģimenes. Tāpēc šķiet nesamērojami, ka britiem migrācijas jautājumā lielāku nepatiku izsauca Austrumeiropas “kefīrs un kvass”, nevis islāmistu mācības.

Domāju, ka te izšķirošais ir laiks. Britiem bija iespēja pamazām pierast pie kultūras īpatnībām, kas ienāca līdz ar ieceļotājiem no Indijas vai Tuvajiem Austrumiem, bet austrumeiropiešu pieplūdums bija ļoti straujš un ļoti īsā laikā. Ja paietu vēl desmit gadi, gan jau būtu pieraduši arī pie “kefīra un kvasa”. Vēl viena nianse – jaunie imigranti nepieņem Lielbritānijas pilsonību, jo ES pilsonība ir devusi iespēju bez tās iztikt. Migranti no citām pasaules daļām parasti cenšas ātri iegūt britu pilsonību, lai izveidotu noturīgu saikni ar valsti.

Kāda pašlaik ir attieksme pret viesstrādniekiem? Vai pēc breksita tā ir mainījusies?

Kopumā ne. Bija ziņas par atsevišķiem konfliktiem, bet tie drīzāk ir izņēmumi.

Bet, ja jau iedzīvotāji balsoja par izstāšanos no ES, tad viņi tomēr sagaida migrācijas mazināšanos.

Viņi to gaida, bet, visticamāk, nepiedzīvos. Neviena partija šajā ziņā nepiedāvā būtiskas izmaiņas. Tās apzinās, ka ekonomika aug un bez migrācijas nevarēs iztikt. Dzimstība ir zema, darbaspēks būs vajadzīgs. Turklāt Lielbritānija tradicionāli bijusi viena no atvērtākajām valstīm Eiropā.

Vai Londona zaudējusi finanšu centra statusu, kā tas tika pareģots?

Tas nav noticis un, visticamāk, nenotiks. Katrā ziņā ne tādā apmērā, kā tika prognozēts. Protams, tām iestādēm, kas saistītas ar eirozonu, nāksies pārvietoties, bet lielākās bankas saglabās savus centrus Londonā, izveidojot filiāles Frankfurtē vai Parīzē. Eiropa tomēr ir tikai daļa no finanšu tirgus, ir arī ASV un Āzija. Kā man teica viens baņķieris: “Londona ir Londona.” Šie cilvēki negrib dzīvot ne Frankfurtē, ne Varšavā. Londona ir metropole – vienīgā pilsēta Eiropā, kas līdzvērtīga Ņujorkai, Honkongai…

Noteicošais ir dzīvesstils, valoda?

Jā, arī valodai ir sava nozīme. Bet, kā teica šis baņķieris: “Veiksmīgi cilvēki grib dzīvot veiksmīgās vietās.” Londona viņu uztverē ir Eiropas naba… Es tur pavadīju studiju gadus – tā ir ļoti interesanta gaisotne. Varbūt es tur negribētu dzīvot tagad, jo pilsēta tomēr ir ļoti pārpilna. Rīga tādā ziņā ir ļoti piemērota ģimenes dzīvei un bērnu audzināšanai…

Pašlaik ārpus Lielbritānijas pārceļas tā sauktie dalīto pakalpojumu (“shared services”) centri. Īpaši uz Poliju, kur radīti desmitiem tūkstošu jaunu darba vietu. Taču arī uz Lietuvu, Īriju…

Uz Latviju?

Arī mums varētu atlēkt kāda kripatiņa. Šobrīd Latvijā jau darbojas līdzīgi dalīto pakalpojumu centri, kas apkalpo ziemeļvalstis.

Uzreiz pēc referenduma jūs rakstījāt: “Ir laiks beigt sērot un sākt izmantot priekšrocības un iespējas, ko sniedz breksits.” Kā vērtējat – vai iespējas ir izmantotas pietiekami?

Varbūt ne tik agresīvi (pozitīvā nozīmē) kā mūsu kaimiņvalstīs. Lietuva šajā ziņā ir ļoti centīga. Pērn Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un vairākas citas amatpersonas viesojās Londonā, kur apspriedās arī ar finanšu institūciju pārstāvjiem. Tomēr kopumā Latvija bijusi diezgan pasīva. Saprotamu iemeslu dēļ – Lielbritānija ir svarīgs partneris Latvijas drošībai, un varbūt ir tā sajūta, ka nevajag mēģināt viņus “apzagt”. Tajā pašā laikā, piemēram, vairākas valstis šobrīd cīnās par to, kur nākotnē atradīsies ES Zāļu aģentūra, kas līdz šim bija Lielbritānijā. Dānija pat ieviesusi īpašu amatu – ir vēstnieks, kas atbildīgs par ES aģentūru piesaisti Kopenhāgenai, un viņš šobrīd apbraukā ES dalībvalstis, lai iegūtu atbalstu šim solim. Nesen bija arī Latvijā. Taču es domāju, ka arī Latvija šajā cīņā varēja veiksmīgi iesaistīties, jo mums jau ir ļoti laba infrastruktūra. Latvijā ir Organiskās sintēzes institūts – viens no vadošajiem pētniecības centriem pasaulē, piemēram, farmācijas uzņēmumi “Grindex” un “Olainfarm”, Rīgas Stradiņa universitāte. Ja ne pati aģentūra, tad sadarbība ārpakalpojumu formā – kāpēc ne?

Pēc referenduma šķita, ka briti ir apjukuši, un tas izpaudās arī premjera meklēšanā. Vai Terēza Meja kļuvusi par to līderi, kas vajadzīgs Lielbritānijai?

Viņa faktiski bija vienīgā iespējamā izvēle Konservatīvajai partijai. Citu nopietnu kandidātu nebija. Manuprāt, viņa diezgan labi tikusi galā ar pienākumiem.

Kā vērtēt viņas lēmumu izsludināt parlamenta vēlēšanas? Iepriekš viņa bija teikusi, ka to nedarīs, tas bija negaidīti…

Pašlaik ir ideāls brīdis. Britu vēsturē tā bieži ir darīts – kad premjers jūtas stiprs un pārliecināts par uzvaru, viņš izsludina vēlēšanas. Tā ir politiskā taktika. 2010. gadā gan premjers Deivids Kemerons to centās mainīt, likumā nostiprinot, lai vēlēšanas notiek konkrētos termiņos, taču, kā redzam, tas nav realizējies. Visticamāk, arī nākamie premjeri to mēģinās apiet un sev izdevīgos brīžos izsludinās ārkārtas vēlēšanas.

Ja runājam par Mejas pretinieku Korbinu – diez vai līdz šim briti bija pieredzējuši tik vārgu lielās partijas līderi. Viņa popularitātes reitings ir apmēram 20 procenti, bet arī starp Leiboristu partijas biedriem viņš ir ļoti nepopulārs.

Kā tad viņš saglabā savu amatu?

Tas ir interesants stāsts. Lai gan Eiropā partiju biedru skaits samazinās, leiboristiem tas pēdējos gados ir pieaudzis. Viņi ieviesa īpašu partijas atbalstītāja statusu – maksājot nelielu biedra naudu, var iegūt balsstiesības partijas līdera vēlēšanās. Liela daļa jaunpienācēju noskaņoti ļoti kreisi, viņiem nesimpatizē tāda tipa vadītāji kā bijušais Leiboristu partijas līderis Tonijs Blērs – tādi, kas ir labi izglītoti privātskolās, studējuši Kembridžā vai Oksfordā, visu savu karjeru grozījušies politikā. Ar Korbinu konkurēja vairāki šāda tipa kandidāti, bet viņi zaudēja. Daudzas Korbina idejas ir simpātiskas jauniem cilvēkiem, un tieši viņa dēļ daudzi jaunieši kļuva par partijas biedriem. Astoņdesmit procenti Leiboristu partijas deputātu viņu neatbalstīja, tāpēc tagad viņam ļoti grūti pārvaldīt partiju.

Pasaules politikā pēc tāda tipa līderiem pieprasījums gan aug. Arī ASV prezidenta vēlēšanās populārs bija Benijs Sanders, bet Francijā nesen – Žans Liks Melanšons. Kāpēc tā notiek?

Vēlētājiem apnicis, ka visi politiskie līderi izskatās tik līdzīgi. Kad parādās cita veida politiķi, viņi piesaista uzmanību.

Citās valstīs bieži ir spēcīgs pretpols arī labējā flangā. Lielbritānijā tāda īsti nav. Kāpēc?

Galvenais iemesls – vēlēšanu sistēma. Konkurētspējīgai partijai jābūt lielai, lai varētu “pārklāt” visu valsti, piedāvāt 650 spēcīgus kandidātus. Jaunai partijai tas ir faktiski neiespējami. Ambiciozi politiķi labāk izvēlas iestāties kādā esošā partijā.

Kas notiks ar Skotiju?

Skotu nacionālisti grib vēl vienu referendumu, lai gan iepriekšējo reizi atdalīšanās ideja tika diezgan pārliecinoši noraidīta. Es šaubos, ka breksita dēļ cilvēki būs gatavi tagad mainīt pozīciju. Skotija ir ļoti cieši saistīta ar Angliju gan ekonomikas, gan drošības ziņā. Ir tikai dažas jomas, kas ir decentralizētas, piemēram, izglītība. Par to lemj Skotijas parlaments. Atdalīšanās būtu ļoti sarežģīts process, un pirms breksita sarunu noslēguma tas nenotiks. Es paredzu, ka divos gados šīs sarunas nenoslēgsies, būs vajadzīgs pagarinājums.

Kāpēc neatkarības idejas ir cieņā Skotijā, bet nav populāras Velsā?

Interesanti, ka Velsā cilvēki biežāk lieto savu – velsiešu – valodu nekā Skotijā gēlu vai ķeltu valodas. Tomēr velsiešiem nav tik spēcīgi izteikta nacionālā identitāte kā skotiem. Vēsturiski tās apvienošanās ar Angliju notika agrāk un ar mazāku pretestību.

Kas Latvijai būtu labāk – neatkarīga Skotija kā ES dalībvalsts vai Skotija Lielbritānijas sastāvā ārpus ES?

Drīzāk, ka Skotija paliek daļa no Lielbritānijas. Vēsturiski Lielbritānija no lielvalstīm ir bijusi lielākā Baltijas valstu atbalstītāja. Arī kā NATO dalībniece. Tāpēc mūsu interesēs ir stipra Lielbritānija. Ja Skotija atdalīsies, protams, šī ietekme mazinātos.

LA.lv