Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. aprīlis, 2016
Drukāt

“Vaidelote” 21. gadsimta versijā

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Galveno lomu atveidotājas – Māra Mennika un Inese Pudža – Aspazijas poētisko tekstu izrādē piepilda ar dziļu psiholoģisko zemtekstu.

Kaut arī kopš Aspazijas lugas “Vaidelote” sarak­stīšanas un pirmiestudējuma 1894. gadā pagājuši vairāk nekā 120 gadi, tās tematika nebūt nav novecojusi. Ārkārtīgi precīza šķiet lugā ierakstītā 19. gadsimta beigu pasaules izjūta, dramaturģei piedāvājot savam laikam drosmīgu sievietes tēla interpretāciju. Arī 21. gadsimtā joprojām notiek diskusijas par sievietes lomu sabiedrībā, tādēļ režisores Ineses Mičules izvēle 2016. gadā iestudēt Aspazijas “Vaideloti” šķiet laikmetīga un pamatota.

Režisore uz Valmieras teātra lielās skatuves piedāvā konceptuāli īsinātu “Vaidelotes” versiju – no lugas personu sarakstā minētajiem 16 varoņiem uz skatuves redzami astoņi, kas ļauj izrādes darbību koncentrēt divās stundās ar starpbrīdi. Aspazijas lugas teksts no skatuves skan pārsteidzoši laikmetīgi, un trīs izrādes galveno lomu atveidotāji – Inese Pudža, Māra Mennika un Kārlis Freimanis – dzejas valodā, šķiet, jūtas absolūti brīvi, poētisko tekstu piepildot ar dziļu psiholoģisko zemtekstu. Dzīvu cilvēcisku pretrunu pilns tēls ir Māras Mennikas Asja. Smagnējais, ar rituālu atribūtiku apkarinātais kostīms ir kā pienākumu zīmogs, kuru Asja nēsā ar ārēju lepnumu, kamēr viņas iekšējo pasauli plosa konflikts starp ziedošanos garīgās dzīves apsolījumiem un cilvēciskajām, miesiskajām alkām pēc mīlestības. Aktrise Inese Pudža Mirdzas lomā pārliecina ar intensīvu iekšējo pārdzīvojumu, kas ļauj noticēt un attaisnot varones pašuzupurēšanos idejas vārdā – Mirdzas neiederību apkārtējā sabiedrībā un vīriešu pasaulei raksturīgo vēlmi būt noteicējai par pašas dzīvi pasvītro arī Agneses Leilandes un Ingas Bermakas-Apiahas modelētie dažāda fasona bikšusvārki. Šīm divām spēcīgajām lomām līdzvērtīgs skatuviskais tēls ir arī Kārļa Freimaņa Laimons – no dramaturģijas viedokļa pasīvajā, abu sieviešu savstarpējo konfliktu rezonējošajā lomā aktieris iemieso mūsdienīgi vīrišķīgus vaibstus, precīzi attēlojot Laimoņa iekšējo neizlēmību.

Režisori gan izrādē maz interesējis lugas feministiskais vēstījums, kas īpaši aktuāls Aspazijas agrīnajos dramaturģijas darbos un bez kura lugas skatuviskais lasījums tomēr neizbēgami tiek vienkāršots par psiholoģisku mīlas trīsstūri. Aspazijas lugu centrā lielākoties ir patstāvīga, izglītota, ar bagātīgu jūtu pasauli apveltīta sieviete. No mūsdienu viedokļa raugoties, tās ir varones, kuras ir gana pašpietiekamas, lai spētu izdzīvot jebkurā dzīves situācijā. Tādēļ dramaturģiskais konflikts izaug ne tik daudz no varones iekšējām pretrunām, cik no ārējās, apkārt esošās pasaules, kurai jākļūst par pietiekami spēcīgu kairinātāju, lai satricinātu un beigu beigās arī salauztu spēcīgā indivīda iekšējo pasauli. Mičules “Vaidelotē” apkārtējo pasauli ap divām spēcīgajām titulvaronēm grūti nosaukt par nopietnu pretspēku, turklāt nepamet sajūta, ka režisorei ap Asju, Mirdzu un Laimonu esošie tēli tā īsti nav vajadzīgi – tiem atvēlēta vien sižetu virzoša funkcija, bez iespējas radīt psiholoģiski apjomīgus varoņus ar savu domu un jūtu pasauli. Šādu pretrunu, piemēram, iespējams sazīmēt perifērajā mīlasstāstā – jauno aktieru Ievas Džindžas un Eduarda Johansona Jautrītes un Daumanta attiecību līnija, kurai būtu jāsaspēlējas ar Asjas, Mirdzas un Laimona mīlas trīsstūri, tā arī netiek attīstīta, kaut arī Jautrītes loma no dramatizējuma viedokļa būtiski paplašināta, veiksmīgi “salipinot” kopā vairāku svētnīcas kalpotāju replikas.

Stilizētās togās ieģērbtais Janusa Johansona Karalis un Daces Everss Karaliene ir laicīgo varu simbolizējošas figūras, kas laiski zviln uz kuba iekšienē esošajiem pakāpieniem, dzer vīnu un mielojas ar žāvētu vistiņu. J. Johansons kā Karaļa varas apliecinājumu izmanto skaļu balss tricināšanu (turklāt redzētajā izrādē radās sajūta, ka aktieris vairākkārt aizmirst tekstu), bet D. Everss Karalienei atliek tikai ar karalisku cēlumu turēt rokās vīna kausu un censties nesapīties garajā togā. Otrā svaru kausā liekama reliģiskā vara, ko izrādē pārstāv krīvs – svētnīcas galvenā persona, kuru Rihards Rudāks atveido izteikti deklaratīvās krāsās, varoņa pārākumu pār apkārtējiem izrādīdams ar asām, robustām kustībām un pārspīlēti skaļu, skarbu balss intonāciju.

Izrādes vizualitāte sevī apvieno dažādu laikmetu elementus – absolūti eklektiska un no izrādes idejiskā vēstījuma atrauta šķiet Gata Priednieka-Melnača veidotā video partitūra. Dažādus, gan no pašas izrādes izrietošus, gan ar to nesaistītus skaidrojumus rosina mākslinieču tandēma Agneses Leilandes un Ingas Bermakas-Apiahas radītais skatuves noformējums – pelēku koku dēļu apsistais skatuves kubs, kas formas ziņā ļoti atgādina Reiņa Dzudzilo pirms pāris gadiem uz šīs pašas skatuves radīto konceptuālo “Raudupietes” scenogrāfiju.

Notikumiem dramatisku apjomu cenšas piešķirt Emīla Zilberta komponētā mūzika, kas lielākoties arī trāpa mērķī – piepilda krēslaino skatuves telpu ar dzīvu atmosfēru. Tomēr, skatoties izrādi, rodas vārdos grūti formulējama sajūta – it kā starp skatītāju zāli un skatuvi atrastos necaursitama stikla siena. Šo atsvešinājuma sajūtu lielākoties rada izrādē izmantotie mikrofoni – aktieru balsis (acīmredzot mītiskas/mistiskas atmosfēras radīšanas nolūkos) it kā izplūst telpā, radot atbalsis un saplūstot ar E. Zilberta radīto muzikālo pavadījumu. Brīžiem šī saplūšana gan īstenota forsētā veidā – dramatiski spraigākajās vietās mūzika kļūst dārdoši skaļa, bet aktieriem to jācenšas pārkliegt, radot neveikli mākslīgu efektu.

Režisores Ineses Mičules piedāvātā 21. gadsimta versija par Aspazijas “Vaideloti” izskan estētiskā un idejiskā aptuvenībā.

 

Vārds skatītājiem

Una Griškeviča: “Ļoti laba izrāde, kas brīžiem gan nedaudz atgādināja trilleri. Laba iespēja uzzināt kaut ko mazāk zināmu par mūsu vēsturi. Un, protams, lieliski aktierdarbi!”

Ligija Frišfelde: “Paldies par izrādi, sajutos, KA ESMU TEĀTRĪ. Viena no izrādēm, pēc kuras ir pilnīguma sajūta – gan aktierspēlē, gan muzikālajā noformējumā. Paldies! Ļoti, ļoti patika!”

www.vdt.lv

 

Uzziņa

Aspazija “Vaidelote”, ­iestudējums Valmieras ­Drāmas teātrī

Režisore: Inese Mičule, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Inga Bermaka-Apiaha un Agnese Leilande, komponists Emīls Zilberts, horeogrāfe Alise Putniņa.

Lomās: Māra Mennika, Inese Pudža, Kārlis Freimanis, Rihards Rudāks, Januss Johansons, Dace Everss, Ieva Džindža, Eduards Johansons.

Nākamās izrādes: 10., 28., 30. aprīlī.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+