Vaina nav tautībā
 0

Pirms gadiem Gunārs Astra teica: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauni murgi” un ne jau, sēžot ērtā kabineta krēslā vai pie galda mājas virtuvē, bet tiesas sēdē, kurā viņu notiesāja ar izsūtījumu gulagā par to, ka bija Latvijas patriots. Neskatoties uz to, ka viņa tēvs bija krievs un māte latviete. Tātad vaina nav tautībā, bet izglītībā, inteliģencē, audzināšanā un sapratnē par to, kur dzīvojam.


Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Parakstus vākt par krievu valodu kā otru valsts valodu sāka cilvēks, kurš nav nedz latvietis, nedz krievs, nedz arī Latvijas pilsonis. Parakstu vākšanas organizatorus varētu vienkārši raksturot kā pasaules staigātājus, kurus neinteresē ne krievu, ne latviešu kultūra. Viņi ar skandālu palīdzību vēlas vien izcelt savu personību.

Prasot ieviest otru valodu Latvijā, tiek pārkāptas latviešu tiesības, jo tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Ar to valstī tikai dubultosies pārvaldes aparāta izdevumi. Mēs jau padomju okupācijas gados piedzīvojām, ka valsts uzņēmumos, iestādēs, kā arī lauksaimniecībā dokumentācija bija krievu valodā. Bija pat atsevišķi gadījumi, kad veikala pārdevēja latviski runājošiem, arī man, uzbrēca: “Ņegovorite sobačim jazikom!” (“Nerunājiet suņu valodā!”) Vai tas nav apvainojums katram latvietim savā dzimtajā zemītē, kas ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvietis var brīvi izpausties savā valodā?

CITI ŠOBRĪD LASA

Mana mamma nebija latviete. Viņa dzimusi Baranovsku daudzbērnu ģimenē Polijā, beigusi Polockas skolotāju semināru. Ar tēvu iepazinās Pirmā pasaules kara laikā, kad tur kādu laiku atradās latviešu brīvības cīnītāju vienība. Pēc kara 1923. gadā kontrabandas ceļā – uz plosta – tēvs pārveda savu līgavu Latvijā. Viņus salaulāja Rudzātu katoļu mācītājs. Atceros, ka māte prata krievu un poļu valodu. Viņa iemācījās latviešu valodu, arī latgaliešu sarunvalodu. Viņa uzsvēra, ka bērniem jābūt vietējā ticībā un jārunā vietējā valodā. Mēs, bērni, jau no mazām dienām apguvām arī krievu valodu.

Esot izsūtījumā Sibīrijā, man nebija valodas problēmas, bet tautiešiem no Kurzemes bija ļoti grūti. Sibīrijā satikām vietējos latviešus, kuri teica, ka viņi nedrīkstēja runāt latviski.

Krievi nav ne dumjāki, ne mazāk izglītoti, bet dzīvē dzirdējuši klaju propagandu, ka ar krievu valodu pietiek, lai dzīvotu jebkur pasaulē.

Diemžēl viena daļa krievu grib būt valdonīgāki par vietējiem. Ne velti Padomju Savienībā no 1926. līdz 1976. gadam no 194 tautām un tautībām tika iznīcinātas 100 tautības.

Mums katram vajadzētu saprast, ka neatkarīgi no tautības latviešiem Anglijā jāprot angļu, Vācijā – vācu un citur jāprot tās valsts valoda, kurā tu dzīvo. Tā būs, kamēr pastāvēs valstis ar savu valodu.

Tamdēļ aicinu visus latviešus un cittautiešus, kam dārga ir Latvijas valsts un tās nākotne, piedalīties 18. februāra referendumā un nobalsot pret krievu valodas izsludināšanu par otru valsts valodu Latvijā.