Latvijā
Viedokļi

Valdība sprukās – noraidīt nedrīkst pieņemt. Egila Līcīša reportāža no Saeimas ārkārtas sēdes 16

Foto – LETA

Saeimā ir cilvēki, kam krūtīs krama gabals un kas negrib Latvijā ielaist humānās katastrofās cietušos afrikāņus vai aziātus, un ir cēlas deputātu dvēseles, kas atbalsta jauna tipa konfederācijas Eiropas un Āfrikas savienības ietvaros, tautu draudzības un solidaritātes vērtības.

Tie pirmie ir no NA, “No sirds Latvijai”, Reģionu apvienības un “Saskaņas” frakcijām, kamēr otrie – “Vienotība” un ZZS. Un, lūk, vakar pirmie ar otrajiem grasījās padebatēt Saeimas ārkārtas sēdē par tematu “Uzdot valdībai nekavējoties skaidrot par bēgļu uzņemšanu”. Sabiedrība arī labprāt šo to uzzinātu, kas un no kurienes pie mums atbrauks. Vai ciemos, vai uz palikšanu, vai viņiem te nebūs par prastu.

Debates sākās pulksten 10 un beidzās 10.14. Nocietinātas sirds deputātus pārstāvošais Mārtiņš Bondars paguva pateikt, ko ar neērtiem jautājumiem gribētu izvilkt no valdības, lai nav jāklausās klačas. Proti, kā mainījusies premjeres pozīcija, slēdzot Junkera–Straujumas paktu, kad viņa svārstījusies, piekrizdama no nulles līdz 250 bēgļu izmitināšanai Latvijā? Kādas izcelsmes ļautiņus varēsim atlasīt – vai Sīrijas kristiešus vai citus mohammadus? Kādā kārtībā valdība nodrošinās patvērumu ar mājokļiem, sabiedrisko ēdināšanu, medicīnas aprūpi, darba piedāvājumiem, lūgšanu vietām, muhamedāņu kultūras centriem? Bondars vēlējās arī zināt par saistītajiem riskiem nacionālajai drošībai, cik sprāgstvielu speciālistu ieceļos.

Par atbildi Ainars Latkovskis paskaidroja, ka mūsu debesis sargā itāļu pilotētie “Typhoon” iznīcinātāji, tāpēc Latvijas pienākums ir doties palīgā Itālijai, kuras krastus kā siseņi apsēduši atkuģojušie ziemeļafrikāņi.

Bez šaubām, opozīcijas krēslu mīkstumā sēdošie cerēja uz pamatīgu klopīti un reitingu plusu ieguvumu, jo latviešu tautas nostāja pret moru invāziju summāri ir – a) slikta, b) ļoti slikta, bet vietējo cittautiešu attieksme pat neiejūtīga un nesolidāra. Viņiem par skādi, pozīcijas deputāti liesmainai daiļrunībai aizvilka ciet šīberi un noslāpēja diskusiju, izgāžot parlamentāro kvorumu.

Stāvoklis ir tāds, ka patlaban pasaulē miljoniem jābēg no karalauka, jāmūk no vergu darba ķēniņa Zālamana raktuvēs, miljonus no dzīvesvietām izdzinis Karalis Kongs un daudzi vienkārši ir nemierīgas dabas cilvēki, varbūt pat kontaktā ar kareivīgiem islāmistiem. Un ir laimes kalēji, kuri negrib dzīvot nabadzībā pie Roberta Mugabes un vēlētos pārcelties uz labklājīgāku jaunu dzimteni, piena upi ar ķīseļa krastiem.

Cilvēcības vārdā Eiropa nedrīkst bezpalīdzīgi noraudzīties uz raibo plūsmu, pārceltuve Itālija slīkst no iebraucēju sabiezējuma, un Latvijai esot jāpiedalās straumes novadīšanā uz miera ostām.

Šķiet, plāns “noraidīt nedrīkst pieņemt” valdībai līdz detalizēti saliktiem komatiem nav izstrādāts, tāpēc tā veikli izlocījusies no neatbildamiem jautājumiem. Opozicionāri, piemēram, paņemtu Kozlovska kungu pie šlipses. Vai 250 bēgļi nozīmē stop, tālākai iebraukšanai krusts pāri, vai durvis atstātas vaļā “ģimeņu apvienošanai”? Migrācijas pētnieks Hazana kungs populāri skaidrojis iekārtošanās modeli ar ģeometrisko progresiju arābu gaumē. Iebrauc simts bēgļu. Viņi pasauc ģimenes locekļus. Ģimene ir viss ciems, pilsētā – apdzīvotais kvartāls, melnais tūkstotis radagabalu. Pēc tam ierodas vesels etnoss, un Latvijai iebraucēju bangladeša jātur uz saviem kamiešiem.

Labi, introducējām un piejaucējām Āfrikas strausus, varēsim integrēt arī silto zemju ļaudis. Kaut daļa izrādītos rijīgas nezāles, mēģināsim piesiet mietiņiem kā kultūraugus. Mēs varētu nest zināmus upurus no savas nelielās rocības, dodot pajumti, palīdzības maksājumus un iztikšanu pirmajā laikā. Mājvieta nav jāierāda “Splendid palace” greznībā un arī ne barakās, bet samērīgi pēc adresēm pašvaldībās (Mārupē, Rīgā vai Ventspilī, piemēram) apmēram tai līmenī, kā afrikāņi tēvijā raduši.

Tālākā laikposmā jādomā par migrējušo iekļaušanu sabiedrībā un piemērošanu ziemeļu dzīvesveidam. Intensīvie integrēšanas paņēmieni ir ietīt fokusgrupas cilvēku linu palagā un apliet ar ledusaukstām bērzu sulām vai 12 stundas no vietas noslēgtā telpā likt drausmīgā dārdoņā klausīties visas “Prāta vētras” (der suitu sievas, arī šlāgermūzika) plates. Ja šī pieeja šķiet par skarbu, ir mērenākas metodes. Izglītot iebraucēju ar nodarbībām Raiņa un Aspazijas gadā, latviskot, noskatoties “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” seansu un izdalot biļetes uz Rīgas “Dinamo” spēlēm.

Ja sveštautietis dzīvs to pārcietīs, pēc rehabilitācijas baudīsim saldus sekmīgas integrācijas politikas augļus. Mūsu orķestriem netrūks tamtamistu, bet vieglatlētikas izlasei – gargabalu skrējēju. Mūsu šaurā monokultūra uzplauks krāšņā multikulturālismā, un kas par vainu, ka Normundiem un Dzintariem būtu melnās meitenes.

Apsverot pro un kontra, nākotnē vairāk sola “yes, ņemsim bēgļus” politika. Turpretī “mēs par gaišu Latviju” piekritējiem atliek cerēt, ka a) melnajiem nepatiks trūcīgas dzīves modelis un viņi aizmigrēs tālāk, b) Eritrejas vai Somālijas valdībām kaut kad būs tikpat ekselenta reemigrācijas programma kā mūsējā.

LA.lv