Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Nu tik mācīs soļot ierindā un šaut ar gaiseni 19

Publicitātes foto

Reiz lasīju presē kāda dabas drauga stāstu par to, kā viņš mežā pamanījis ugunsgrēku un pa tālruni neveiksmīgi mēģinājis ugunsdzēsējiem iestāstīt, kur tieši tas izcēlies. Mežā ir takas un stigas, bet nav ielu nosaukumu. Jaunietis gan bija pašmācības ceļā apguvis GPS (globālās pozicionēšanas sistēmas) gudrības un spēja noteikt precīzas atrašanās vietas koordinātas, taču no tām bija maza jēga, jo… šādu zināšanu nebija ugunsdzēsējiem. Vēlāk dažus līdzīgus stāstus gadījās dzirdēt arī par Valsts policijas darbiniekiem, kuri tāpat uzreiz nav spējuši reaģēt uz līdzīgiem izsaukumiem, kur tiek nosauktas atrašanās vietas koordinātas. Protams, vieglākais būtu kritizēt dienestus, kas nav veikuši atbilstošas apmācības, taču patiesībā jautājums ir plašāks. Zināšanas, kā noteikt precīzu atrašanās vietu, būtu noderīgas un svarīgas (reizēm pat dzīvībai) jebkuram cilvēkam, jo īpaši tāpēc, ka mūsdienās tam vairs nav vajadzīga nekāda īpaša un dārga aparatūra. GPS iekārtas tagad ir iestrādātas gandrīz jebkurā mobilajā tālrunī. Kāpēc gan to nevarētu mācīt skolās?

Šis ir tikai viens no iemesliem, kāpēc, manuprāt, ideja par valsts aizsardzības mācību kā obligāto priekšmetu skolās ir apsveicama. Tā ne vien veicinātu jauniešu patriotismu un vēlmi aizstāvēt valsti, bet arī dotu viņiem praktiskas, ikdienā izmantojamas zināšanas. Piemēram, neliels ieskats no priekšlikumiem jaunā mācību priekšmeta saturam: “Izdzīvošanas prasmes: topogrāfijas iemaņas (koordinātas, pārvietošanās apvidū pēc kartes u. c.), aktīvā tūrisma pamatiemaņas (ekipējuma sagatavošana, apģērba izvēle, drošība, apmešanās vietas ierīkošana, ūdens iegūšana u. c.), situācijas izvērtēšanas ABC, dažādu apvidu specifika, šķēršļu pārvarēšana, sakaru līdzekļi (alternatīvās iespējas sazināties), maskēšanās, civiliedzīvotāju rīcība bruņota konflikta laikā. Personas drošība: pirmā palīdzība, drošība kibervidē un mediju telpā.” Protams, tur ir arī izpratnes veidošana par valsts aizsardzību, militārā vēsture, darbības ar ieročiem, fizisko spēju attīstība utt. Tāpēc interesanti, ka daži idejas pretinieki cenšas to pasniegt maksimāli šauri, sak, nu tik mācīs soļot ierindā un šaut ar gaiseni.

Par liberālu dēvētā Saeimas deputāte no “Vienotības” frakcijas valsts aizsardzības mācībai jau paguvusi veltīt vairākus ironiskus ierakstus sociālajos tīklos, pat nemēģinot pacensties uzzināt, kas tieši ir paredzēts. Citāts: “Ja militāristi var rosināt izmaiņas skolu mācību programmās, tad skolotāji drīkstēs koriģēt ieroču iepirkumu specifikāciju.” Iespējams, ka kaut kādi pamati par aizsardzību būtu jāapgūst arī deputātiem, lai vismaz saprastu, ka militāristi gan var kaut ko ierosināt, bet lēmumus tālāk virza un pieņem civilās amatpersonas – politiķi, ierēdņi. Galu galā bez Izglītības un zinātnes ministrijas ziņas nekas skolās ieviests netiks. Taču šajā gadījumā diez vai iebildumi ir par pašu procedūru. Vienkārši ir cilvēki, kuriem pati ideja šķebina, jo tā nav viņu interese un prioritāte. To, ka citai daļai sabiedrības tas ir nozīmīgi, viņi negrib saprast vai arī uzskata sevi par intelektuāli pārākiem. (Iespējams, tāpēc parādās tādas aģitācijas kampaņas kā “Mēs arī bēgtu!”, kuru autoriem prātā neienāk, ka ideju var nolasīt citādi, nekā viņi paši to redz.)

Valsts aizsardzības mācības ieviešana pilnveidotu jauniešus ne mazāk kā, piemēram, sporta vai vizuālās mākslas stundas. Protams, ir jautājumi – cik ātri to var izdarīt, vai pietiek resursu utt.? Skaidru atbilžu pagaidām nav. Un te arī lielākā problēma – vismaz pagaidām tā izskatās nevis pēc plānotas ilgtermiņa politikas, bet pēc ātras reakcijas uz diskusiju par obligātā militārā dienesta atjaunošanu un problēmām ar rezerves karavīriem. Valsts aizsardzības mācību skolās vajag, taču tai nevajadzētu kalpot kā “ielāpam”, ar ko aizklāt nepatīkamus caurumus atskaitēs un diskusijās ar NATO partneriem.

LA.lv