Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Varbūt notiks Ziemassvētku brīnums un latviešu tauta atkal noticēs savam spēkam 16


Ziemassvētku kauju muzejā.
Ziemassvētku kauju muzejā.
Foto – Valdis Semjonovs

Ziemassvētku laiks ir brīnumu laiks. Laiks, kad piepildās sirdī dziļi slēptas, ilgi sevī nēsātas vēlmes. Tādu brīnumu piedzīvoja arī latviešu tauta pirms simt gadiem, Ziemassvētku kauju laikā. Latviešu strēlnieku cīņas Tīreļpurvā 1916. gada nogalē bija ļoti asiņainas un bez redzama militāra ieguvuma cara ģenerāļu nemākulības dēļ. Kā savās atmiņās raksta Jukums Vācietis – divdesmit piecas asiņaina kautiņa dienas! Mēs bijām iemantojuši no vāciešiem divas kvadrātverstis lielu zemes gabalu, kurš Rīgas fronti tikai apgrūtināja: priekš viņa aizstāvēšanas tagad vajadzēja te turēt veselu divīziju, līdz Ziemassvētkiem te vajadzēja tikai divus pulkus. Kopš 23. decembra latviešu pulki bija cietuši milzīgus zaudējumus. Cik atceramies, pavisam latvieši pazaudēja ap astoņi tūkstoši cilvēku.

Šajās skaudrajās dienās latviešu jaunekļi izrādīja neticamu varonību. Ziemas spelgonī, nakts melnumā zem klajas debess viņi stāvēja sniega pieputinātos ierakumos un savā starpā sasaucās. Tās nebija rindas no Ziemassvētku dziesmas, ne «klusa nakts, svēta nakts» skanēja pār piesnigušajiem laukiem. Stindzinošajā aukstumā strēlnieki viens otram sauca zemgaliešu saukli: «Esat kā vīri!» Pēc katrām desmit minūtēm postenim bija jāuzsauc: «Esat kā vīri!» Katram, kurš nebūtu dzirdējis pa labi un pa kreisi šo lozungu atkārtojam, bija jāpārliecinās, vai kaimiņš nav nosalis. Tieši šajās baltu sniegu piesnigušajās naktīs notika ziemsvētku brīnums – streļķu sirdis iemirdzējās kā zvaigznes, latviešu strēlnieki noticēja savam spēkam, latviešu tautas spēkam, savai brīvai Latvijai! Karogā rakstītā devīze – Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm! – vairs nebija tukša skaņa.

Atkal pie durvīm klaudzina Ziemassvētki, rakstītās kamanās sabraukuši. Un, tāpat kā pirms simt gadiem, tāpat kā ikkatru gadu, vēl aizvien gribas ticēt, ka brīnumi notiek. Ka notiks brīnums un latviešu tauta atkal noticēs savam spēkam, savai varēšanai. Noticēs, ka spēj būt saimnieki paši savā zemē un ka Latvijā visur godā tiek turēta latviešu valoda. Ka Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības savā valstī savstarpēji sazinoties, lietos valsts valodu. Ka darbā pieņems, neprasot krievu valodas zināšanas, ka darba līgumā nerakstīs, ka jārunā krieviski, ja klients tevi uzrunā krieviski.

Šai sakarā atcerējos interesantu sarunu ar uzņēmuma «Latvijas dzelzceļš” biļešu pārdevēju visnotaļ latviskā, nelielā Kurzemes mazpilsētā. Necilajā stacijas uzgaidāmajā telpā cilvēku nebija daudz, pēc skata visi vietējie iedzīvotāji. Pirms manis biļeti pirka krievu sieviņa, arī mazpilsētas iedzīvotāja, kura noteikti zināja latviešu valodu. Krievu sieviņa pašsaprotami runāja krieviski. Prasīju biļešu pārdevējai, kāpēc viņa, nemaz nepainteresējoties, vai biļetes pircējs saprot valsts valodu, uzreiz pāriet uz slāvu mēli. Tas esot rakstīts darba līgumā, atbildēja biļešu kasiere un norādīja uz plastikāta plāksnīti pie krūtīm. Uz plāksnītes zem pārdevējas vārda un uzvārda bija divi karodziņi – Latvijas un Krievijas. Atbildēt vajagot tajā valodā, kādā prasot, tas rakstīts darba līgumā. Teicu, ka tik jocīgs punkts tur nevar būt. Ja iedomāšos prasīt papuasu valodā, kā viņa varēs izpildīt darba līguma prasības? Ne jau visās valodās jāatbild, bet tajās, kuras prot, – paskaidroja kasiere un vēlreiz pievērsa manu uzmanību karodziņiem uz plastikāta plāksnītes. Iedomājos par Ziemassvētku brīnumu, jo tikai brīnums piespiedīs latviešus Latvijā runāt latviski. Tikai brīnums piespiedīs Latvijas Republikas uzņēmumu ikdienas saziņā lietot valsts valodu, visiem veidiem veicināt tās praktisku lietojumu, nevis meklēt ceļus, kā pasažieru iedomāto ērtību labad valsts valodu nelietot. Tikai brīnums piespiedīs “Latvijas gāzes» kvīšu otrajā pusē nerakstīt informāciju latviešu un krievu valodā. Un tikai brīnums piespiedīs Saeimas vēlēšanu gadā politiķus un ministrus runāt valsts valodā, ja intervētājs viņu uzrunās krieviski. Varbūt notiks brīnums un ministrija, kuras pārziņā ir pašvaldības un kuru vada nacionāli noskaņots ministrs, painteresēsies, kāpēc Rīgas mērs par nodokļu maksātāju naudu grasās Rīgas krievu skolās apmaksāt mācības krievu valodā?

Varbūt notiks brīnums un mūsu politiķi, tā vietā, lai meklētu veidus, kā piemērot likumdošanu lētā darbaspēka ieplūdināšanai no trešajām valstīm, visas pūles veltīs aizbraukušo tautiešu atpakaļ aicināšanai. Varbūt brīnums notiks, tāpēc taču ir Ziemassvētku laiks.

LA.lv