Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. septembris, 2014
Drukāt

Sajūtamā vēsture
. Saruna ar emociju un seksualitātes pētnieci Inetu Lipšu (1)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Ja gribi saprast, kā cilvēki kādreiz dzīvoja, tad bez emocijām neiztikt. Man patīk tāda veida vēsture, ko varu arī izjust, – tā domā vēstures zinātņu doktore INETA LIPŠA. Šovasar klajā nāca viņas monogrāfija “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914 – 1939”. Par viņas veiksmi zinātnē priecājamies arī mēs, žurnāla “Mājas Viesis” kolektīvs, jo savulaik Ineta bija mūsu kolēģe. Saruna ar Inetu Lipšu par to, kā viņas dzīve mainās, kad saka – jā! – un allaž meklē grūtības.

Vēsturniece – žurnāliste – vēsturniece


– Tava monogrāfija ir pamatīgs pētījums, bet tik saistoši uzrakstīta, ka var lasīt gluži kā detektīvu. Vai tā ir žurnālistes darba gados apgūta meistarība?


– Noteikti. Vidusskolā man nepatika tikai viens – rakstīt sacerējumus, nesapratu to jēgu. Man patika eksaktie priekšmeti.

– Kāpēc tad iestājies vēsturniekos?


– Man pašai tā ir mīkla. Atbilde varētu būt tāda, ka biju grāmatu tārps un man ļoti patika arī vēsturiskie romāni. Ideja bija studēt jurisprudenci, bet kā es aizgāju uz vēsturniekiem?

– Bet kā, pabeigusi vēsturniekus, nokļuvi žurnālistikā?


– Ja man kaut ko jaunu piedāvā, es saku – jā! Lai tad, kad man ko piedāvās otrreiz, zinātu, ka to pilnīgi noteikti negribu. Vēsturnieku 5. kursā mans kursa biedrs Sandris Metuzāls, kurš jau strādāja jaunajā nedēļas avīzē “Tev”, piedāvāja kļūt par parlamenta reportieri. Teicu: jā, kāpēc ne. Pēc skolas gadu nepatikas pret rakstīšanu redaktors Lato Lapsa man iemācīja rakstīt. Pirmo svarīgo rakstu par to, kā Zīgerists izved no Latvijas antikvariātu, raudādama pārrakstīju četras reizes. Kad strādāju “Vakara Ziņās”, tur tolaik bija divi lieliski redaktori Aivars Tarvids un Ainārs Vladimirovs. Biju jau izmācīta žurnāliste, tālab tēmu izvēlē viņi man ļāva brīvu vaļu. Braukāju pa laukiem, intervējot interesantus cilvēkus… Bet vienā brīdī redaktori lēma par jaunu produktu “Slavenību Dzīve”, ieplānojot tajā arī rubriku “Pirmā republika”. Radās jautājums, kurš to rakstīs. Kā, kurš? Protams, Lipša! Viņa mums ir vēsturniece! Lai varētu uzrakstīt, sāku lasīt. Man jau par 20. gadsimta Latvijas vēsturi nebija padziļinātu zināšanu, jo specializējos viduslaiku vēsturē. Pēdējos kursos centos apgūt arī arābu valodu pie Jāņa Sīkstuļa un beigās diplomdarba tēma no Latvijas pārvirzījās uz Tuvajiem Austrumiem – uzrakstīju pētījumu par tēmu “Sieviete Korānā un agrīnā islāma tradīcijā”.

– Kāpēc tevi vilināja viduslaiki?


– Nezinu. Kad būs kādreiz brīvs laiks atskatīties… Tas gan nav labākais variants, dzīvi tomēr vajadzētu apzināti nodzīvot, nevis beigās atskatīties un saprast, ka nekādas jēgas jau nav bijis. (Smejas.) Nuja, kad man uzticēja rubriku “Pirmā republika”, sāku lasīt memuārus, jo tas ir pateicīgākais vēstures avots, kas tevi uzreiz var ieraut tajā laikā emocionāli. Tā jau tas ir, ka vēstures literatūrā lielākoties ir sausi fakti. Bet mani vienmēr ir interesējis – ko cilvēki juta, ko viņi domāja, kā viņiem kaut kas patika vai riebās, kā viņi ienīda un gribēja uzspert visu gaisā. Ikvienam varu ieteikt sākt ar Andreja Johansona un Marisa Vētras aizraujoši uzrakstītajām atmiņām. Paveras tāda aina!

Balstoties uz memuāriem, atmiņu literatūru, presi, uzrakstīju rakstu sēriju rubrikā “Pirmā republika”. Un 2002. gadā mani uzrunāja izdevniecība “Priedaines”, lai rakstu grāmatu. “Rīga bohēmas varā” bija galarezultāts “Vakara Ziņu” laikam, toruden sāku strādāt “Lauku Avīzē” un iestājos maģistrantūrā.

– Ko tad maģistrantūra vēl var dot vēsturniekam?


– Uzrakstot “Rīgu bohēmas varā”, sapratu, ka daudzajiem kurioziem tālaika dzīvē patiesībā vajadzētu liecināt par dziļākām lietām, procesiem, noskaņojumiem, tendencēm. Mani interesēja, kā tos varētu aplūkot zinātniski. Tāpēc sāku studēt maģistrantūrā, doktorantūrā, piekritu uzņemties atbildīgās redaktores pienākumus “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā”. Tā no žurnālistikas pārcēlos atpakaļ uz zinātni. Bet manā izpratnē šī migrēšana ir loģiska. Vienā brīdī, presē strādājot, saproti, ka avīzes rakstiem tavs intelekts ir vajadzīgs tikai līdz kaut kādam līmenim, atbilstoši žanram, kurā raksti. Kļuva pārāk viegli un tas vairs nebija interesanti, tāpēc nolēmu mainīt žanru. Man ļoti patīk vākt informāciju, analizēt, saprast kopsakarības, likt to dažādos kontekstos, skatīties, ko tas vēstī kādas teorijas kontekstā. Un, jo grūtāk, jo lielāks ne tikai izaicinājums, bet arī gandarījums.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Katrs taisa rebes, kā prot.

Draugiem Facebook Twitter Google+