Latvijā ievestos bīstamos atkritumus apstrādāt var, apglabāt gan nedrīkst 0
Bīstamos atkritumus, ko nevar pārstrādāt vai sadedzināt un kas atbilst Ministru kabineta noteikumos noteiktajām normām, Latvijā apglabā Zebrenes bīstamo atkritumu poligonā, kas uzbūvēts ar ES naudas atbalstu un darboties sāka 2009. gadā.
Poligons ir izvietojies 7,2 hektāru platībā. Zem poligona teritorijas atrodas dabiskā veidā izveidojies aptuveni desmit metrus biezs māla slānis, kā izolējošais materiāls ir uzklāta arī pusmetru bieza ļoti blīva mākslīgā māla kārta, kam ūdens caurlaidība ir daudz mazāka nekā dabiskajam mālam, vairāki biezas, augstas izturības plēves slāņi un materiāli, kas aizsargā plēvi pret mehāniskajiem bojājumiem. Pa poligonu pārvietojas tehnika, tāpēc vēl ir smilts un grants kārta plēves aizsardzībai. Tās kalpo arī labas filtrācijas nodrošināšanai, lai ūdens aizplūst un neveidojas dīķi. Izveidota ūdens filtrēšanas sistēma – reversās osmozes attīrīšanas iekārta savāc nokrišņu ūdeni, kas sūcas cauri atkritumu slānim, attīra to un laiž apritē dabā.
“Mūsu poligonā noglabāšanai der tie atkritumi, kam pēc dedzināšanas testa organiskās daļas samazinājums nav lielāks par desmit procentiem, un tie, kas atbilst noteikumos noteiktajām izskalošanās normām. Atkritumu klasifikatorā ir vairāk nekā 900 atkritumu klases, bīstamo atkritumu ir vairāki simti, bet mēs poligonā varam pieņemt vairāk nekā 100 atkritumu veidus. Galvenokārt tie ir neorganiskie atkritumi, pretstats pārtikas atkritumiem, tos stabilizē – galvenokārt ar cementu, lai mazinātu izskalošanās risku. Cements palielina bāziskumu, metāli tādā vidē izskalojas lēnāk nekā skābā vidē. Mēs, piemēram, apglabājam ar smagajiem metāliem piesārņotas augsnes, šīferi, ko atsevišķi var noglabāt sadzīves atkritumu poligonos,” teic poligona vadītājs Vladislavs Beļskis.
Vēl Zebrenes poligonā apglabā arī metalurģisko procesu rezultātā radušos izdedžus un pelnus, tostarp arī gaisa attīrīšanas pelnus no dedzināšanas iekārtām, piesārņotus ogles filtrus, nesadedzināmus absorbentus vai adsorbentus, atūdeņotas dūņas no galvaniskajiem procesiem un citus atkritumus. Zebrenē nonāk vien procentu daļas no kopējā Latvijā radīto bīstamo atkritumu daudzuma, kas, pēc Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) ziņām, pārsniedz 80 000 tonnu gadā.
Vien šajā gadā poligonā noglabāts būtisks daudzums – 2700 tonnu – no renovētās Olaines medicīnas atkritumu izgāztuves. Citi piegādātāji uz Zebreni ik gadu ved 100 – 200 tonnas atkritumu. Sākotnēji bija plānots, ka poligonā ik gadu noglabās 9000 tonnu atkritumu, kas ļaus darboties 20 gadus. Patlaban redzams, ka ved mazāk, tātad poligona darbības laiks, visticamāk, būs daudz ilgāks.
Par visu veidu bīstamo atkritumu noglabāšanu poligonā piemēro vienādu maksu – 65,7 eiro plus PVN par vienu tonnu atkritumu. No šīs naudas summas poligons vienu reizi ceturksnī maksā aptuveni 30 eiro/t lielu dabas resursu nodokli.
Vai uz Zebrenes poligonu var vest arī mājsaimniecībā radušos BA, piemēram, padomju laikā ražotās šīfera juma plāksnes? Var. V. Beļskis teic, ka līdz šim neviena privātpersona tās vedusi nav. Visiem, kas vēlas nodot atkritumus, par savu ierašanos iepriekš ir jāziņo.
Elektroniku pārstrādā Tumē
Latvijā darbojas vairāki elektrisko un elektronisko iekārtu pārstrādes uzņēmumi, kam izlietotās ierīces piegādā izlietotā iepakojuma vākšanas shēmā iesaistītie uzņēmumi, ierīču pārdevēji un fiziskās personas.
Piemēram, viens no vecākajiem Latvijas bīstamo atkritumu vākšanas uzņēmumiem – a/s “BAO” – sadarbojas ar SIA “Zaļā josta”, vāc elektroierīces, lampas un baterijas savās pieņemšanas vietās, kā arī pārstrādā tās savā uzņēmumā Tumē. Gada laikā pārstrādā vairāk nekā 2000 tonnu ierīču, bet aptuveni 100 tonnu savākto izlietoto bateriju eksportē uz Poliju un Vāciju.
A/s “BAO” projektu vadītājs Ričards Rapoports uzsver – visbīstamākie no elektriskajām ierīcēm ir vecie tālrāži, kam kinoskopā atrodas dzīvsudrabs. Viņš arī vērš uzmanību, ka vecās elektroierīces būtu jāņem pretim tiem pārdevējiem, kas pārdod jaunās ierīces. “Tirgotāji par šo iespēju stāstīt pircējiem necenšas,” atzīst R. Rapoports. Viņš arī aicina nenodot elektroierīces nelegālajiem savācējiem tāpēc, ka tie atdala un patur sev vērtīgās izejvielas, bet atlikušo ierīces daļu aizmet.
A/s “BAO” pārstrādā arī Igaunijā, Somijā un Lietuvā pārdotās ierīces, agrāk pārstrādātas arī Zviedrijā un Dānijā nederīgās elektroierīces. “Cenšamies šo sadarbību atjaunot. Pārstrādei derīgo sastāvdaļu atdalīšana no elektroierīcēm ir roku darbs, ekonomiski attīstītajās valstīs tas ir ļoti dārgs, tāpēc pasūtījumu saņemam mēs,” atklāj R. Rapoports.
Uzņēmums pirms vairākiem gadiem nederīgo elektrisko un elektronisko ierīču vākšanas akcijā nav jutis iedzīvotāju atsaucību, tāpēc nu jau otro gadu kopā ar SIA “Zaļā josta” aicina piedalīties konkursā, kura uzvarētāji saņem vērtīgas balvas.
Skolēni arī ir aktīvi izlietoto bateriju vācēji. Pērn “Zaļās jostas” konkursā “Tīrai Latvijai!” viņi savāca 26,5 tonnas bateriju. Pavisam aizvadītajā mācību gadā nolietoto elektrisko un elektronisko iekārtu vākšanas konkursā “Tīrai Latvijai!” piedalījās 126 izglītības iestādes no visas Latvijas un savāktas 154 tonnas 436 kg elektronikas. Savukārt no kopējā 590 tonnu lielā bateriju importa Latvijā savāc un pārstrādei sūta aptuveni vienu piekto daļu bateriju. Kas notiek ar atlikušo daļu?
Šajā mācību gadā kampaņas “Tīrai Latvijai!” ietvaros “Zaļā josta” kopumā izsludina trīs konkursus, kuros izglītības iestāžu audzēkņi varēs vākt makulatūru, izlietotās baterijas un nolietoto elektrotehniku. “Tā kā daudzviet Latvijā, it īpaši lauku reģionos, iedzīvotājiem vēl nav ērti pieejama iespēja nodot otrreizējai pārstrādei makulatūru, baterijas un elektrotehniku, šie izglītības iestāžu konkursi kalpo arī kā instruments, lai samazinātu nešķiroto atkritumu apjomu un iesaistītu vietējos iedzīvotājus atkritumu šķirošanā,” teic Ilze Liepa-Balode, “Zaļās jostas” projektu direktore.
Uzmanību pievērš arī Latvijas Vides meteoroloģijas un ģeoloģijas centra informācija par to, ka pērn salīdzinājumā ar 2013. gadu par 400 tonnām – līdz 2988 tonnām – samazinājās Latvijā pārstrādāto elektronisko atkritumu daudzums, šo atkritumu imports kāpa par 400 t – līdz 1132 t, eksports kritās par 100 t, bet savākto elektronisko atkritumu daudzums samazinājās par aptuveni 570 tonnām. Tātad elektroierīces kaut kur uzkrāj vai arī tās nonāk nelegālās izgāztuvēs.
Vecās zāles savāc aptiekas
Arī nederīgās zāles, tās, kurām beidzies derīguma termiņš, nodara kaitējumu dabai un cilvēka veselībai.
Kā? Lai gan ar ūdens attīrīšanas iekārtām dzeramo ūdeni filtrē, zāles ir ļoti noturīgas vidē un zāļu atlikumi var saglabāties arī dzeramajā ūdenī. Atsaucoties uz dažādiem pētījumiem citur pasaulē, biedrība “Veselības projekti Latvijai” pētījumā par neizlietoto zāļu utilizāciju norāda, ka upju, jūru un pat dzeramajos ūdeņos ir konstatētas vairāk nekā simt dažādas zāļu vielas un to metabolīti. Pētījuma autori nosauc piemēru par Apvienoto Karalisti, kur teju visos notekūdeņu paraugos konstatēts beta blokators propranolols, savukārt ūdens paraugos 86% gadījumu konstatēti spēcīgie pretsāpju līdzekļi diklofenaks, 84% – ibuprofēns.
Kaut arī šo vielu koncentrācija ir niecīga, vislielākā problēma ir to ietekme uz mikroorganismiem. Nelabvēlīgai zāļu vielu ietekmei īpaši pakļauti ir ūdens dzīvnieki – zivis, vardes un citi abinieki. Ūdenī esošās vielas pat ļoti niecīgās devās var izraisīt dzīvnieku uzvedības, augšanas izmaiņas un ietekmēt to reproduktīvo veselību. Biedrība norāda – ir veikti vairāki pētījumi par zāļu vielu ietekmi uz ūdenī mītošām būtnēm, piemēram, par kontracepcijas līdzekļu sastāvā esošā estradiola ilgtermiņa ietekmi uz grunduļu tēviņu reproduktīvām spējām, kas apdraud šīs zivju sugas vairošanos.
Bīstama tendence ir antibiotiku nonākšana ūdenī, jo tās veicina parasti pret antibiotikām jutīgu baktēriju ģenētiskas pārmaiņas un tās var kļūt rezistentas jeb nejutīgas pret antibiotikām. Rezistentu baktēriju dēļ infekciju ārstēšana ir sarežģīta – parasti lietotās antibiotikas vairs nav iedarbīgas, tāpēc jālieto citas, daudz dārgākas zāles, iespējams, ar daudz nopietnākām blakusparādībām. Zinātnieki jau labu laiku ceļ trauksmi, ka varam atgriezties “pirmsantibiotiku laikmetā”, kur daudzas mūsdienās pašsaprotamas medicīniskas manipulācijas, piemēram, transplantācija, vēža ķīmijterapija u. c., vairs nebūs iespējamas.
Skandināvijā, Itālijā, Lielbritānijā un Slovēnijā zāļu utilizācijas programmas finansē no valsts budžeta. Tikmēr Baltijas valstīs zāļu utilizācijas izmaksas gulstas uz aptieku pleciem. Veselības ministrijas 2008. gadā sagatavotajā koncepcijas “Par neizlietoto medikamentu savākšanas iespējām no iedzīvotājiem” projektā bija ieteikts nederīgo zāļu utilizēšanu subsidēt valstij – gada laikā vajadzētu aptuveni 77 – 78 tūkstošus eiro, bet tas ir iegūlis kaut kur ministrijas plauktos.
Latvijā ik gadu pārdod 43 – 44 miljonus zāļu iepakojumu. Zāļu Valsts aģentūrā nezina, cik no tiem savāc utilizācijai un cik vajadzētu savākt. Pērn aptuveni mēneša laikā akcijā iesaistītās aptiekas savāca aptuveni divas tonnas nederīgo medikamentu.
Zvanot uz vairākām “Benu” tīkla aptiekām un vaicājot par iespēju atdot nederīgos medikamentus, visās apstiprināja, ka tos ņemšot. Valkas aptiekā un Tukuma Centra aptiekā arī apstiprināja – nederīgos medikamentus tās ņemot. Veicām arī žurnālistikas eksperimentu: “A-aptieku” tīkla aptiekā Rīgā lielveikalā “Damme” nederīgos medikamentus ņēma bez izpakošanas, Kauguros “Mēness Dzintara” aptiekā neņēma, veselības ministra dēlam Arturam Belēvičam piederošajā “Saules aptiekā” pirms nodošanas nederīgos medikamentus aicināja izpakot.
Veselības ministrijā norāda – saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 23. marta noteikumos nr. 288 “Aptieku darbības noteikumi” teikto, izsniedzot zāles, farmaceits nodrošina, ka apmeklētājs tiek informēts par pareizu rīcību ar zālēm, ja tās nav izlietotas un kļūst nederīgas. Uz jautājumu par iespējamo likumu regulējumu saistībā ar nederīgo zāļu vākšanu ministrijā neatbildēja. Vien norādīja, ka atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likumam normatīvo aktu, kas skar bīstamo atkritumu utilizāciju, izstrāde un ieviešana ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetence.
Kas ir kas?
Bīstamie atkritumi
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1. pants bīstamos atkritumus definē kā atkritumus, kam piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus. Šīs īpašības un sastāvdaļas (pavisam 16) ir noteiktas Ministru kabineta noteikumos nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus”.
Tos nedrīkst mest vienā konteinerā ar sadzīves atkritumiem – tie jānodod speciāli tam paredzētās vietās. Sadzīves atkritumu, tostarp bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu savā teritorijā organizē pašvaldības. Informāciju par to, kur var nodot bīstamos atkritumus, var iegūt vortālā “atkritumi.lv”. Vērts interesēties arī vietējā pašvaldībā vai pie atkritumu apsaimniekotāja.
Bīstamo atkritumu veidi
Pie bīstamajiem atkritumiem pieskaita:
* baterijas un akumulatorus;
* elektriskās un elektroniskās iekārtas (monitori, televizori u. c., arī ledusskapji un saldētavas);
* apgaismes iekārtas un luminiscentās spuldzes, kas satur dzīvsudrabu;
* sadzīvē radušos medicīnas atkritumus;
* sadzīvē lietotus ķīmijas līdzekļus un to iepakojumus (uzkopšanas līdzekļi, augu aizsardzības līdzekļi un agroķīmija);
* eļļas un filtrus;
* nolietotus transportlīdzekļus;
* būvniecības atkritumus, tajā skaitā krāsas, lakas, līmes un šķīdinātājus.
Aizliegts sajaukt dažādu veidu BA, kā arī jaukt BA ar sadzīves atkritumiem vai ražošanas atkritumiem (Atkritumu apsaimniekošanas likuma 19. pants). Tas nozīmē – BA noglabā poligonā (tā paša likuma 20. panta 10. punkts). BA uz savākšanas punktiem ir jānogādā pašiem. Atkritumu apsaimniekošanas plānā 2013. – 2020. gadam norādīts, ka Latvijā šī sistēma pilnībā nav izveidota, jo iedzīvotājiem šķirošanas laukumos ir iespējams nodot vien atsevišķu veidu sadzīvē radušos videi kaitīgo produktu atkritumus, piemēram, baterijas un elektropreces. Šķirošanas laukumos BA glabā ne ilgāk kā trīs mēnešus.
VIEDOKĻI
Par zāļu utilizēšanu esam atbildīgi visi
Vita Dumpe, biedrības “Veselības projekti” valdes locekle: “Patlaban nederīgo zāļu vākšana un iznīcināšana Latvijā nav līdz galam sakārtota. Šo darbu par savu naudu veic daļa aptieku, pārsvarā ķēžu aptiekas, īsti godīgi tas nav. Sabiedrībai nav arī pietiekami daudz zināšanu, ko ar nederīgajām zālēm iesākt. Nederīgo medikamentu utilizēšanas nodrošināšanā būtu jāiesaistās arī pašvaldībām. Būtu jāizveido sistēma, kas darbojas un ir saprotama visiem.”
Jānis Leja, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas valdes loceklis: “Katrs atbild par savu daļu sistēmā. Mēs uzskatām, ka nevajag jaunu regulējumu nederīgo zāļu vākšanā un utilizēšanā. Izmaksas nav tik milzīgas, turklāt farmācijas nozarē jau tā ir regulējums regulējuma galā. Par izmaiņām likumos gan jālemj aptiekām, kurām nederīgo zāļu vākšanu rosina uzņēmējdarbība. Mēs pārstāvam zāļu ražotājus, mēs atpērkam un utilizējam lieltirgotavu un arī aptieku nepārdoto zāļu atlikumus.”
FAKTI
Medikamentus izmet atkritumos
* Pērn aprīlī veiktajā pētījumā “Neizlietotu zāļu utilizācija: Latvijas iedzīvotāju informētība un rīcība” secināts: 62,4% iedzīvotāju nederīgas vai vecas zāles izsviež atkritumos, 4,7% noskalo kanalizācijā, savukārt 3,8% vecās zāles sadedzina.
* 17% no 482 aptaujas dalībniekiem vecās un nederīgās zāles turpina glabāt mājās. Turklāt katrs trešais (30,4%) aptaujas respondents uzskata, ka, izmetot izlietotos medikamentus atkritumos, rīkojas pareizi.
* Lai gan 29,1% aptaujas dalībnieku atzīst, ka ir informēti par to, ka neizlietotas zāles ir jānes uz aptieku, tā rīkojas vien 10,1% respondentu.
* 60,4% gadījumos iedzīvotāji nezināja, ka neizlietotās zāles vispār būtu jānes uz aptieku. Savukārt 8,3% atzinuši, ka trūkst informācijas, kurā aptiekā neizlietotās zāles iespējams nodot, bet 4,2% norāda, ka tuvumā nav pieejamas šādas aptiekas. Rīkotāji atzīst – pēc nederīgo zāļu kampaņas beigām situācija mainījās.
* 8,9% aptaujas dalībnieku lēš, ka, viņuprāt, mājsaimniecībā ir pārāk maz zāļu, lai speciāli dotos uz aptieku, 4,2% neuzskata, ka tas būtu nepieciešams vai domā, ka “manas zāles nerada kaitējumu cilvēkiem/videi” (3,9%), tikmēr gandrīz 6% neslēpj, ka viņiem vienkārši ir slinkums un ērtāk zāles ir izsviest kopā ar citiem atkritumiem.
Savāktie elektriskie un elektroniskie atkritumi
2011. g. – 2233,12 t
2012. g. – 3964,293 t
2013. g. – 3691,661 t
2014. g. – 3120,106 t
Latvijā pārstrādātie elektriskie un elektroniskie atkritumi
2011. g. – 3408,2 t
2012. g. – 5284,29 t
2013. g. – 3391,31 t
2014. g. – 2988, 075 t
Eksportētie elektriskie un elektroniskie atkritumi
2011. g. – 636,727 t
2012. g. – 1970,635 t
2013. g. – 806,059 t
2014. g. – 696,562 t
Importētie elektriskie un elektroniskie atkritumi
2011. g. – 1918,907 t
2012. g. – 3672,396 t
2013. g. – 735,258 t
2014. g. – 1132,154 t
Avots: LVĢMC
Latvijas bīstamo atkritumu bilance 2014. gadā
* Savāktas 88 716 tonnas, pārstrādāta 96 961 tonna, noglabātas 8515 tonnas, tostarp visvairāk – 5008 t – izgāztuvju un poligonu filtrāts, kas satur bīstamās vielas, imports 2983 t, tostarp visvairāk – 953 t – atkritumi, kuru savākšanai un glabāšanai ir noteiktas īpašas prasības, lai novērstu un aizkavētu infekcijas izplatīšanos, eksports 8454 t, tostarp visvairāk svina akumulatori 6045 t, citas motoreļļas, pārnesumu eļļas un smēreļļas 1247 t.
* Par aptuveno valstī radīto BA daudzumu pērn uzskata 80 978 t BA (no kopējā savākto BA daudzuma ir atņemti kuģu tilpņu ūdeņi).
* Salīdzinājumam – mājsaimniecības pērn radīja 560 227 t sadzīves atkritumu.
Avots: LVĢMC
PIEREDZE
Kā apsaimnieko “Grindeks”
A/s “Grindeks” saimnieciskas darbības rezultātā rodas vairāk nekā desmit dažādu veidu bīstamo atkritumu (atbilstoši farmaceitisko preparātu ražošanas, sagatavošanas, piegādes un izmantošanas tehnoloģisko procesu atkritumi, laboratoriju nederīgās ķimikālijas, bīstamo vielu atlikumus saturoši iepakojumi, dažādu veidu lampas u. c.), uzņēmumā ir noteiktas prasības un kārtība, kas jāievēro, veicot darbības ar tiem, teic uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Gailīte.
Bīstamos atkritumus marķē ar etiķeti, kas satur informāciju par atkritumiem, tos uzglabā atbilstoši noteikumiem, tie nepiederošām personām nav pieejami.
Bīstamos atkritumus a/s “Grindeks” nodod trim līguma organizācijām – SIA “Eko Osta”, a/s “BAO” un SIA “Lampu demerkurizācijas centrs”.
Vissvarīgākais a/s “Grindeks” risinājums bīstamo atkritumu daudzuma samazināšanā ir reakcijas iznākumu palielināšana ķīmiskajos procesos, kur viens no paņēmieniem ir izmantoto šķīdinātāju reģenerācija un no šķidriem atkritumiem jeb atsāļņiem derīgo komponentu izdalīšana.
“Grindeks” pērn samazināja BA daudzumu uz produkcijas vienību par 16,1% salīdzinājumā ar 2013. gadu. Uzņēmums pērn likvidācijai un pārstrādei nodeva 319 tonnas bīstamo atkritumu.
