Latvijā
Praktiski

Videi draudzīgie “Kalna Pakalnieši” 16

Foto – Uldis Muzikants

Viena no tūristu iemīļotākajām vietām Rankas pagastā ir vides veselības saimniecība “Kalna Pakalnieši”, kur lieli un mazi ciemiņi var līdzdarboties maizes cepšanā, siera siešanā un saldējuma gatavošanā, iepazīties ar saimnieces garšaugu un mētru kolekciju, atpūsties no ikdienas steigas, dodoties ar laivām pa Gauju vai izbraucienā ar velosipēdu, kā arī izbaudīt citus ne mazāk vilinošus ekotūrisma piedāvājumus. Ekstrēmākas atpūtas cienītājiem jaunais saimnieks piedāvā uzspēlēt peintbolu.

Neieslīgt rutīnā

Kalniņu ģimene “Kalna Pakalniešos” saimnieko nepilnus trīsdesmit gadus, bet vides veselības saimniecība pastāv astoto gadu. Katrs gads nāk ar pārmaiņām, un tas mājas saimniekiem – Guntai, viņas dēliem Gatim un Auseklim, Gata sievai Janai – neļauj apstāties un ieslīgt rutīnā. Sākuši ar vienu gotiņu un kartupeļu lauciņu, bet tagad apsaimnieko vairāk par simt hekt­āriem. Lielāko daļu no tiem aizņem ganības un mežs. Netālu no mājām skraidelē prāvs aitu ganāmpulks.

Kādreiz bijušas arī desmit slaucamas govis, tagad paturētas četras. Sieru un saldējumu “Kalna Pakalniešos” gatavo tikai no pašu ražotiem piena produktiem. Māju saimniece Gunta Kalniņa (attēlā) ir pārliecināta – kvalitatīva produkta galvenais priekšnoteikums ir labas izejvielas.

Saimnieki sarūpējuši daudzveidīgas atpūtas iespējas bērniem, kuri var piedalīties dažādu prasmju darbnīcās, lasīt meža ogas un sēnes, iepazīties ar ārstniecības augiem dabā un, atgriezušies mājās, pēc sirds patikas samīļot visus tradicionālos lauku sētas iemītniekus – jēriņus, teliņus un trusīšus.

– To, cik pilsētas bērniem viss nepieciešams, apliecina tas, ka mazie gatavi šeit dzīvoties līdz tumsai un daudzi prasa, lai vecāki ved šurp vēl un vēl. Biežākie ciemiņi atbraucot uzreiz skrien uz kūti pārbaudīt vistu pērkli un skatīties, kā klājas teliņam, – stāsta Gunta. – Savukārt pieaugušie var izbaudīt vakaru lauku pirtiņā. Reizēm, lai justos labāk, pietiek kopā ar saviem mīļajiem, nesteidzīgi tērzējot, pasēdēt pie kamīna.

 

Galerijas nosaukums


Spēks slēpjas dažādībā

“Kalna Pakalnieši” auguši un pilnveidojušies lēni un pakāpeniski. Ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu izbūvēts vienīgi ceļš līdz mājām un izrakta aka. Kādreiz varenā, bet padomju laikā stipri nolaistā lielsaimniecība atjaunota, neņemot kredītus un rūpīgi apdomājot katru nākamo soli, līdz ar to izpalikušas lielas krīzes.

Mājas saimniece pēc profesijas ir mūzikas skolotāja, taču nu jau vairākus gadus lielākā daļa laika paiet, sienot sieru, cepot maizi un uzņemot viesus. Saražotie pārtikas produkti katru pirmdienu tiek nodoti tiešās pirkšanas punktu pārstāvjiem, kuri tos nogādā Rīgā. Guntas sirdslieta ir mētru un garšaugu dārziņš. Vedekla Jana strādā jauniešu iniciatīvu centrā Rēveļu pamatskolā, bet dēli Gatis un Auseklis ir galvenie vīru darbu veicēji saimniecībā.

Saimniece ļoti lepojas ar divus hektārus lielo ozolāju – to stādīt Dainu tēva dzimšanas dienā palīdzējuši vietējie mazpulki, bet zīles sūtījuši ļaudis no visas Latvijas. Mazie kociņi prasījuši daudz rūpju, stādījumu ik pa laikam nācies atjaunot. Sākumā tos apdraudējušas peles un žurkas, vēlāk – stirnas un bebri. Taču saimnieki nekurnēdami dara visu iespējamo, lai saglabātu šo naudas izteiksmē nenovērtējamo dāvanu nākamajām paaudzēm.

Būdami zaļā dzīvesveida piekritēji, Kalniņi nekad nav vēlējušies kļūt par lielražotājiem. Viņu galvenā vērtība ir ekoloģiski tīri, augstas kvalitātes bioloģiskie produkti, kura pamatā – roku darbs. Gunta senās prasmes mantojusi no mammas.

Maizes cepšanas gudrības

Rudzu maize tiek gatavota no ierauga. – To nedrīkst pazaudēt. Reiz vedekla nejauši izcepa visu mīklu, un pagāja mēnesis, līdz izdevās atjaunot mūsu mājas maizītei raksturīgo garšu. Ieraugu aizņēmos no “Ķelmēniem” un viena maizes cepēja Gulbenē, liku lietā mammītes gudrības, bet uzreiz neizdevās tikt pie tādas pašas maizītes kā agrāk. Mamma ieraugam lika klāt upeņu zariņu, sīpola un formas rudzu maizes šķēlīti.

Sens ticējums vēsta – lai mīkla labāk rūgtu, saimniecei jābūt dusmīgai. Guntai svarīgāk šķiet izdarīt visu, kā teikts receptē, un pareizi izkurināt krāsni. Ja tā par karstu, kukulīši apdeg, bet, ja siltuma par maz, maizīte saplaisā. Cepēja kukulīša augšpusē iespiež krustiņu, bet sānos – strīpiņas. Tā darīja viņas mamma un vecāmamma. Vēl saimniecei mīļa zīme ir Jumis.

No maizes garoziņām viņa gatavo kvasu: garozas izkaltē, nedaudz apgrauzdē, uzlej karstu ūdeni un, kad tas uzņēmis maizes garšu, nolej un visam vēlreiz uzlej karstu ūdeni. Desmit litriem dzēriena pievieno aptuveni trīs litrus ābolu sulas, cukuru, raugu un uzmana, lai nepārrūgst. Kad kvass gatavs, to pirms dzeršanas strauji atdzesē.

Kulinārie eksperimenti ar sieriem

“Kalna Pakalniešos” visbiežāk gatavo mīkstos sierus un Jāņu sieru. Saimniece neslēpj vasaras saulgriežu tradicionālā cienasta recepti: desmit litriem verdoša piena pievieno divus kilogramus biezpiena (tam pirms laišanas katlā jābūt smalki sadrupinātam, izmaltam caur gaļas mašīnu vai izberz­tam caur sietiņu), atsevišķā katliņā sakuļ olas ar ķimenēm un sāli, pievieno sviestu, mazliet krējuma, tad tajā visā liek biezpiena masu un ar koka karoti pamatīgi maisa. Visgaršīgākais siers iznākot nevis no tikko, bet gan pāris dienu iepriekš gatavota biezpiena. Saimniecībā pienu sarecina ar sūkalām. Kad biezpienu nokāš, sūkalas kādu brīdi patur, lai ieskābst vēl vairāk, un pēc tam pielej verdošajam pienam. – Ir mazliet laikietilpīgāk un ķēpīgāk, bet siers ir maigāks un simtprocentīgi dabisks produkts, – piebilst saimniece.

Pēc viņas pārliecības, labs siers nav ne pārāk ciets, ne mīksts vai graudains. Ir jājūt, kad siera masa pietiekami sakarsēta, – tai jābūt mazliet staipīgai un jāveļas kā kamolam.

Pēdējos trīs gados no saimniecībā ražotajiem produktiem vispieprasītākie ir siera vainadziņi, kurus rotā ar attiecīgajam gadalaikam atbilstīgiem garšaugiem vai ziediem un lapiņām. Vasarā izmanto balto un sarkano āboliņu, smilgas, pelašķu, mārpuķīšu, tauksaknes un raspodiņa ziediņus. Rudenī daudzveidīgi siera vainagu rotājumi atrodami garšaugu un mētru dārziņā, bet ziemā tiek ņemtas talkā ogas un garšaugi – rozmarīns, lavanda u.c., kurus nes pārziemot istabā. Sieram var pievienot arī saldētas ogas.

Lustūzis pārvēršas par tēju zāli

Sadarbojoties ar domubiedriem no Vides veselības saimes, “Kalna Pakalniešos” tapis garšaugu dārziņš “Ave sol” kā atgādinājums par ikvienam nepieciešamo sauli un kādu darbiņu dvēselei. Tajā aug vairāk nekā 20 dažādu mētru (ananasu, aprikožu, apelsīnu, greipfrūtu, ingvera, karameļu, Ēģiptes, Amerikas mētra), četru šķirņu krūzmētras u.c. Jaunus stādiņus lielākoties iegūst, savstarpēji mainoties vai atvedot no ārzemēm. Mētras ļoti stīgo, tāpēc starp stādījumiem izveidotas dēļu barjeras, lai nesajaucas šķirnes. Kad sasniegta robežšķirtne, augus pārstāda.

Tējas parasti vāc sausā un saulainā dienā, kad ziedos vislielākā ēteriskās eļļas koncentrācija. Nogrieztos augus nes uz vasaras mājiņu – lustūzi, kas drīz vien pārvēršas par tēju zāli. Augus plānā kārtiņā izklāj uz grīdas nolikta kartona. Caurvējā tie parasti izžūst ātri, vien pāris reižu jāpagroza. Sakaltētās tējas saimniece glabā papīra tūtās, līdz Ziemassvētkiem cenšoties notraust no stublājiem sausās lapiņas un ziediņus. Pēc Guntas domām, ja augus sasmalcina uzreiz, tie nav tik aromātiski. Citzemju mētras ziemā var izsalt, tāpēc tām uzklāj salmus vai kļavu lapas.

No tējām viņai vislabāk tīk mazā raudenīte, kas vienlaikus ir pasakaina rota puķu dobei un garšaugs ar daudz izteiktāku smaržu un garšu nekā tradicionālā raudene. Nesen no Vācijas atvests daudzgadīgs, veselībai ļoti vērtīgs tītenītis – jiaogulans, ko ārstniecības augu pazinēji iesaukuši par Austrumu žeņšeņu un kas palīdzot organismam cīnīties pat ar vēža šūnām. Gunta to audzē siltumnīcā un profilaktiskos nolūkos katru dienu apēd pa mazai lapiņai. Mazajā dārziņā aug arī pūķgalves – labākās zāles pret dažādām aknu kaitēm.

Garšaugi, bez kuriem saimniece nespēj iedomāties ikdienu, ir baziliks, timiāns un sierāboliņš. Pēdējais karstās un sausās vasarās reizēm vairākas reizes jāpārsēj un izaug mazāks, bet Gunta pretēji citiem to neuzskata par ļoti kaprīzu. Rudenī garšaugus, tāpat kā tējas, izkaltē un neilgi pirms pievienošanas ēdienam samaļ kafijas dzirnaviņās.

Siera garšu lieliski uzlabo kaņepes. Vienīgi to apakšējās un augšējās sēklas nogatavojas dažādos laikos, līdz ar to vācot jāievēro zelta vidusceļš. Lai panāktu vēlamo efektu, kaņe­pes svarīgi pareizi sagrauzdēt – kad tās kļūst viegli spīdīgas un sākas pirmie palēcieni, panna steidzami jānoņem no plīts.

– Virtuvē diezgan daudz lietoju koriandru, tiešās pirkšanas pulciņa ļaudis ļoti iecienījuši sviestu ar koriandru. Šo garšaugu kā aromatizētāju lieku klāt arī sieriem, it īpaši saldajiem, kas bagātināti ar augļiem. Daudzi garšaugu cienītāji šo augu, kas uzmundrina, izmanto arī svaigā veidā, – stāsta augu pazinēja un katras saimnieces garšaugu dārziņam iesaka daudzgadīgo citronu verbenu, kas lieliski uzlabo ēdienu un dzērienu garšu.

Neparastā paraugdobe

Saimniece ļoti lepojas ar savu permakultūras paraugdobi, kas tapusi pēc kāda bioloģisko saimniecību semināra. Nelielais stādījums izveidots dienas laikā, un tādu ierīkot spēj katrs. Smiltīs ievelk gliemeža kontūru, dobes malas norobežo ar skuju koku sētiņu (priekšpusē zemāku, tālāk aizvien augstāku), apakšā ieklāj kartonu, lai augus pasargātu no ūdens noplūdes, tad ieber augsni, un mājiņa gatava uzņemt iemītniekus. Guntai tie ir dažādi savstarpēji saderīgi garšaugi, kas visbiežāk nepieciešami, skrienot no pagraba uz virtuvi, – lavanda, pētersīļi, dilles, timiāns, majorāns, rozmarīns, citronu verbena, ziemas rozmarīns, plūškociņš, suvenīrs no Itālijas – lauru kociņš, pēdējais jaunieguvums no Vācijas – pimpinelle – pagaidām vēl ir mazs, bet būs lielisks salātaugs.

Augstāk stāda tos, kam vairāk nepieciešama saulīte, zemāk priekšpusē – mazākos un gaismas prasību ziņā pieticīgākos.

LA.lv