Vienpadsmit ainas no latviešu kormūzikas 0
Ar Māra Sirmā vadītā Valsts akadēmiskā kora “Latvija” uzstāšanos Svētā Pētera baznīcā ceturtdien, 31. martā, noslēdzās festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”.
Latvijas Komponistu savienības rīkotais koncertcikls raisīja virkni mākslinieciskas dabas pārdomu – un tas ir gana vērtīgi arī tad, ja secinājumi nav tikai patīkami vien –, un šajā ziņā arī festivāla noslēguma koncerts neatstāja vienaldzīgu.
31. marta priekšnesuma repertuāru veidoja to komponistu mūzika, kuriem 2016. gadā svinamas nozīmīgākas jubilejas (80 gadi – Romualdam Kalsonam, Paulam Dambim un Raimondam Paulam, tāda pati gadskārta apritētu arī Agrim Engelmanim, 75 gadi – Imantam Kalniņam, 70 – Pēterim Vaskam, 65 – Mārtiņam Braunam, 50 – Marinai Gribinčikai). Un programmas nosaukums “Zināmais nezināmajā. Kormūzikas šedevri” vēstīja, ka šoreiz koncertam izvēlēti skaņdarbi, kas, pēc Māra Sirmā un kora mākslinieku domām, palikuši autoru zināmāko opusu ēnā un pelnījuši nopietnāku uzmanību.
Koncerta pieteikuma pirmā frāze “zināmais nezināmajā” sevi pilnā mērā attaisnoja – vairākumam šeit dzirdēto partitūru atskaņotāji patiešām nebija pievērsušies gadiem ilgi, toties otrā frāze “kormūzikas šedevri” – ne sevišķi. Ja pavisam godīgi, tad līdzās koncerta finālam ar Pētera Vaska dramatisko poēmu “Ugunssargs” šedevra statusam visvairāk pietuvinājās dziesma, kas programmā pirms tam nemaz nebija pieteikta – Raimonda Paula “Dārzs ziemā”, pārējiem darbiem ne tuvu neizraisot tādu prieku kā šiem diviem. “Ugunssargs” ar Māra Čaklā dzeju pieder pie kompozicionālajā atvēzienā un satura piepildījumā vērienīgākajiem Vaska kormūzikas opusiem (turpat arī “Zīles ziņa”, “Litene”, “Zemgale”), kur autors pilnā mērā izmantojis kora rakstības izteiksmes līdzekļus diapazonā no aleatoriskām struktūrām līdz varenām harmoniskām vertikālēm, lai panāktu pēc iespējas spēcīgāku emocionālo atklāsmi. Un turpat – arī Māra Čaklā iedvesmota – Raimonda Paula burvīgā miniatūra, kas neapšaubāmi ir viens no skaistākajiem un izsmalcinātākajiem komponista darbiem. Otrs Paula veikums – “Tālavas taurētājs” – jau rakstīts konvencionālā stilā, un tāpat arī citas partitūras uzrunāja jūtami mazāk. To vidū – Romualda Kalsona “Saule un nakts” un Mārtiņa Brauna “Pils dibināšana” – mūzika, kuras intonācijas nav ne tuvu tik izteiksmīgas kā šo autoru spilgtākajos darbos. Līdzīgu priekšstatu atstāja arī Marinas Gribinčikas “Miserere”, kuras otrā redakcija šeit piedzīvoja pirmatskaņojumu, uzmanību vairāk pievēršot ar daudzveidīgām faktūrām un tembriem nekā ar emocionālo veidolu.
Uzreiz jāpiemin, ka arī vairākas interpretācijas nebija ierindojamas starp Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un Māra Sirmā lielākajām veiksmēm. Otrs skaņdarbs, kuru līdzās Pētera Vaska “Ugunssargam” varētu definēt kā dramatisku poēmu – Imanta Kalniņa “Apliecinājums” –, izskanēja pārlieku smagnēji, ar skaidri redzamu piepūli un intonatīvi šaubīgi. Turpretī Paula Dambja dziesmā “Dzelžu vārdi” rodamajai folkloristiskas arhaikas un avangarda estētikas saplūsmei ceļā stājās pārāk vienmuļš un tembrāli nesaskanīgs priekšnesums. Kopumā šķita, ka korim labāk padevās koncerta otrā daļa, Gribinčikas, Paula un Vaska mūzikai gūstot dinamiski krāšņu, filigrānām niansēm caurvītu un noslīpētu iedzīvinājumu un turpat saistot Agra Engelmaņa impresionistiskās miniatūras “Baltā vakarā” poētiskajam un iekšēji saliedētajam lasījumam. Diriģents un koris bija atradis atbilstošas krāsas un attieksmi arī Imanta Kalniņa dziesmai “Nāc sirdī, pavasars!” un Mārtiņa Brauna darbam “Ziedu kompozīcija”, tomēr atskaņotāju versijas Engelmaņa “Baltā vakarā” un Paula “Dārzam ziemā” palika atmiņā kā pārliecinošākas.
Tagad, kad var atskatīties uz visiem 2016. gada “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” koncertiem, tikai nostiprinājies iespaids, ka festivāls dodas saistošāku un kvalitatīvāku programmu virzienā, taču vairākas iespējas nebūt vēl nav izsmeltas. Galvenais šķērslis joprojām – komponistu paškritikas trūkums un maldīgā pārliecība, ka tad, ja viena koncerta ietvaros jāsastopas nevis ar Bēthovena un Mālera, bet gan savu latviešu kolēģu opusiem, iespējams atskaņotājiem piedāvāt amatieriski vai pat diletantiski uzrakstītus darbus. Otrs iemesls pustukšām koncertzālēm ir dažādu koncertu organizatoru kopīgi radītā situācija, kad vienā vakarā pēkšņi notiek trīs vai vairāk vienlīdz nozīmīgu koncertu, lai gan tieši iepriekšējā un nākamajā dienā programmās nekas neparādās. Interesanti, kad nākamreiz atskaņos ērģelnieces Ligitas Sneibes spēlēto Lauras Gustovskas jaundarbu? Pēc pieciem gadiem? Pēc desmit? Un, protams, no aizmirstības izvilktās Jāņa Ivanova 2. simfonijas atskaņojums lieku reizi atgādināja, cik daudz latviešu mūzikā ir publikai nezināmu vērtību. Kaut nu arī nākamajos gados “Latvijas Jaunās mūzikas dienās” tiktu īstenota koncertam “No klasikas līdz klasikai” analoga iecere, jo reti kurš zina, kā īsti izklausās 2. simfonija, kuru sarakstījuši Romualds Grīnblats, Tālivaldis Ķeniņš, Romualds Kalsons, Artūrs Grīnups, Jānis Kalniņš – un tas, protams, attiecas ne tikai uz šīm iepriekšminēto un vēl citu meistaru partitūrām. Un visbeidzot pēdējais jautājums, domājot par skatuves darbiem, kuru uzvedumiem nepieciešams vien kamersastāvs un nav jāraizējas par grandioziem finanšu resursiem, – kad beidzot būs atkārtots iestudējums Andra Dzenīša operai “Tavas klusēšanas grāmata”?
