Latvijā
Sabiedrība

“Visu sapelnīju ar savām rokām un prātu. Ratiņkrēsls nebija šķērslis.” Neretnieka Valda Voitkeviča spēka stāsts1


Valdis Voitkevičs un viņa zivju dīķi.
Valdis Voitkevičs un viņa zivju dīķi.
Foto: Valdis Semjonovs

Neretnieks Valdis Voitkevičs viesus aizved vietā, kur no pakalna paveras skaists skats uz viņa zivju dīķiem. Saimniecību jau juridiski nodevis meitas rokās, taču jo­projām cītīgi strādā pats, neraugoties uz to, ka savas dienas vada ratiņkrēslā.

Pie dīķiem var piebraukt gan ar vieglo mašīnu, gan ratiņkrēslā.

Valdis bija divpadsmitgadnieks, kad, vasaras brīvlaikā kolhozā strādājot, mugurai uzkrita mājas jumts. Muguras lūzums padarīja viņu par personu ar invaliditāti uz mūžu.

“Nezinu, kā grēkus es izpērku; pagājušogad apritēja 50 gadu, kopš esmu invalīds,” nosaka Valdis. Viņš ir kristietis, no luterticības konvertējies pareizticībā.

Valdis visu mūžu iespēju robežās ir vingrojis, lai sevī uzturētu spēku, vēl nesen braucis uz sporta zāli divas reizes nedēļā.

“Deviņdesmitajos gados es varēju pie stangas pievilkties, ja bija labā diena, no 35 līdz 50 reizēm. Svarus cilāju. Un no grīdas atpumpēties varēju – gan tikai no ceļiem – 100 reizes, pat 150 reizes,” atminas Valdis.

Viņa mājā ir medaļas no paralimpiskā sporta dienām par sasniegumiem novusā un peldēšanā.

“Ja būtu bijis vesels, tad būtu kļuvis par celtnieku, cēlis mājas,” stāsta V. Voitkevičs.

1977. gadā Valdis bija izmācījies par šuvēju, gadu nostrādāja un tad saņēma invaliditātes pensiju.

“Bet zaporožecs toreiz maksāja 3,5 tūkstošus. Ko ar 70 rubļiem var iesākt pirmās grupas invalīds?” atceras Valdis.

“Kolhoza darbnīcās strādāju par sargu, tur vajadzēja arī katlu kurināt, tad saņēmu algu – 80 rubļus. Bet sestdienā un svētdienā uzšuvu divas bikses. Džinsu un velveta bikses, sievām svārkus. Nu tad varēju nopirkt “zapiņu”. Sašūto gādāju prom uz Karpatiem, tur man ir draugi.”

Tagad Valdis brauc ar folksvāgenu pasātu. Savulaik izmantojis vēl dažas iespējas nopelnīt, un 1996. gadā spējis nopirkt no bankas savu tagadējo saimniecību, kur bija 57 hektāri zemes.

No tiem 13 hektārus atdalījis māsas dēlam, kurš nodarbojas ar piena lopkopību.

No atlikušajiem hektāriem vēl 13 ir iznomāti zemniekam, kurš maksā par hekt­āru nomas maksu 80 eiro.

“Tādu summu es saņemtu, ja tikai nopļautu zāli,” lēš saimnieks. “Bet nomnieks tur zemi apstrādā – ar, sēj, kuļ.” Saimniecība reģistrēta arī kā lauku tūrisma pakalpojumu sniedzēja.

Pagaidām ir telšu vietas un vagoniņš pļavā, kur var apmesties četri cilvēki; nākotnē iecerēts ierīkot vēl citu naktsmītni.

Valdis ziemā tīra sniegu ap māju, sēžot ratiņkrēslā. Vasarā pats skalda malku. Sociālajā dienestā man stāstīja, ka V. Voitkevičs ne reizi nav prasījis dzīvokļa pabalstu, kādu saņem citi pirmās grupas invalīdi. Viņš reizēm piedāvā pašvaldībai pārdot malku.

Saistītie raksti

Kur Valdis ņem spēku nerimtīgi darboties? Viņš atteic, ka vectēvs bijis ļoti enerģisks, tātad – gēnu mantojums no vectēva.

Video – Dima Golubevs (“Apeirons”).

Par Valdi var vairāk uzzināt arī šajā raidījumā:

 

 

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Prokuratūra nesaskata Zolitūdes traģēdijas lietas neattaisnotu novilcināšanu
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Neiroķirurgs Putniņš nolēmis izstāties no partijas “JV”
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Vīķe-Freiberga: Saeimas atlaišanai nav pamata 2
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Pūce pieļauj Rīgas domes atlaišanu, ja drīz nebūs risinājuma atkritumu apsaimniekošanas jomā
1 stunda
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Bērnudārzs latviešu valodā pēc vecāku pieprasījuma: Saeimā lemj par jauniem likuma grozījumiem
40 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Izskan skaitlis, cik dārgi Latvijai maksās virzība uz klimatneitralitāti
20 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
Visa informācija par kredītsaistībām vienā virtuālā kredītbirojā
1 stunda
LE
LETA/LA.LV
Sports
Rīga saglabā tiesības rīkot pasaules rallijakrosa čempionāta posmu
24 minūtes