Voldemārs Krustiņš: Uz vienotību. Bet kādu? 0
Pašvaldību un it īpaši Rīgas domes vēlēšanu iznākums gan uzvarētājus, gan opozicionārus spiedīs sarosīties. Pirmās pazīmes jau manāmas – vieniem jāturas pie iegūtās varas, otriem jārūpējas par politisko dzīvotspēju vismaz tuvākajā nākotnē.
Tāpēc jau pirmās pēcvēlēšanu nedēļas runās un rakstos izskan arī nostādne par vienotu kandidātu sarakstu veidošanu ar tuvīnām partijām 12. Saeimas vēlēšanām. Tas varētu būt loģisks un tālredzīgs darbības plāns, jo vairāk tad, ja par vienotu sarakstu interesētos arī vietējās pašvaldību jeb t. s. reģionālās partijas. Kā gan citādi tām pārstāvēt savas intereses Saeimā? Protams, var jau arī sadarboties ar visas valsts mēroga partijām, kas būtu varen priecīgas par tādu vietējo spēku pieplūdumu. Bet par to reģionālie paši izšķirsies, vēlams, ar saviem vēlētājiem iepriekš apspriežoties.
Tomēr vienlaikus sākas valodas, ka arī nacionāla (valsts) mēroga tuvīnajām partijām, lūk, vajadzētu veidot vienotus Saeimas kandidātu sarakstus. Sak, startējot ar vienotu sarakstu, partija “Vienotība” šajās Rīgas domes vēlēšanās nebūtu noslīdējusi vispār trešajā vietā, kas neesot “komfortabla”.
Ticams, ka vispārīgas loģikas un savu interešu vadīta, pašreizējā “Vienotības” spice uzņemtos minētā vienotā saraksta organizēšanu, kas tai administratīvo resursu apsaimniekošanas dēļ būtu vieglāk izdarāms, – pieaicinot citus t. s. politiskos spēkus (kam līdzīgas intereses). Pieņemot, ka “Vienotība” kā labēji centrisku vērtību aizstāve (S. Āboltiņas teiktais) izmanto atvērto durvju taktiku, tomēr konsolidēšanās darbi nešķiet viegli. Jau tāpēc vien, ka “Vienotībai” pirms citu konsolidēšanas, manuprāt, pašai jāizsijā partijas iekšējie jautājumi. Vai tā nu būs, ka šīs partijas elite tomēr no Rīgas vēlēšanu neveiksmes (palikt aiz nacionāļiem, kurus vienmēr gudri pamāca!) nebūs spējusi izdarīt itin nekādus secinājumus par partijas turpmākajiem uzstādījumiem un partijas personām – simboliem, kurus atkal virzīt vienotajam sarakstam? Tādi paši darbi neizbēgami būs jāveic arī pārējiem spēkiem (arī Rīgā “uzvarējušajiem” opozīcijas nacionāļiem). Gribi vai negribi, bet vēlētāji ir kļuvuši gudrāki un izvēlīgāki, ar “pareizām” valodām vien viņus nevar pievilināt.
Šajā attieksmē pret vēlētājiem, mazākais, nepieklājīga un netaisnīga man šķiet dažādu pārmetumu mešana vēlētāju virzienā. Par to uzpirkšanu/pārdošanos par Rīgas tramvaju brīvbiļetēm, desu līkumiem un tamlīdzīgi. Starp citu – atzīšos, ka arī šā rakstiņa sarakstītājam ir tramvaja brīvbiļete kā visiem pensionāriem. Banānus gan nepatērēju.
