Latvijā
Sabiedrība

Bagātība, ko naudā neizmērīt: Ciemos pie četru paaudžu “Vilku” ļaudīm 2


Vecopis Aleksandrs, ome Ināra, mamma Lauma, tētis Aldis, meitiņas Zane un Ance
Vecopis Aleksandrs, ome Ināra, mamma Lauma, tētis Aldis, meitiņas Zane un Ance
Foto – Arturs Nīmanis

Viņi mūs sagaida pagalmā. Visi seši – četru paaudžu Vilku ļaudis (vecopis Aleksandrs, ome Ināra, mamma Lauma, tētis Aldis, divas meitiņas Zane un Ance) un sune Base. Māju ceļa galā, pie piebaldzēna Jāņa Neimaņa izsapņotās mājzīmes ganās divas Latvijas zilās govis, kas dod zaļo pienu, bet aiz simtgadīgajiem kokiem pavīd pa kādai diplomātiski neuzbāzīgai kaķa astei. Vilkos pie stūres Lauma un Aldis Puriņi, pārējie gudri atbalsta un čakli palīdz.

Vidzeme un Kurzeme tiekas Zemgalē

“Mums tā savādi sanāk – senči cēlušies no Vidzemes un Kurzemes, bet pati dzimta, Vilku saime, saknes laidusi Zemgalē,” stāsta Ināra, Laumas mamma. “Vēl kāds joks – visas mūsu dzimtas sievietes vīrus saķērušas Vidzemē. Vecmamma noķēra vectēvu, mana mamma – tēti, cēsinieku, Lauma – Aldi, piebaldzēnu. Trīs novadu krāsas savijušās košā Vidzemes strīpu deķī.”

Dzimtas vecvecvectēvs Fricis Priede nāk no Kurzemes. Viņam kā Pirmā pasaules kara invalīdam savulaik piedāvāts izvēlēties saimniecību Jaunpils pagastā – varenu laukakmeņu māju Zvirbuļi vai tai pretī pāri ceļam esošās Rogas, kas savukārt bijusi zema, necilāka celtne. “Ko nu es tik lepnu māju? Labāk Rogas…” tā savu pirmo īpašumu izvēlējies no kalpu dzimtas nākušais Fricis.

Saimes vēsture Svētes Vilkos aizsākusies 1933. gada Jurģos, kad vecvecvecmāmiņa Emīlija Gotlība Priede ar meitu Annu, znotu Jāni Būdiņu un sešgadīgo mazmeitiņu Lidu (Laumas vecmāmiņu) no Jaunpils pārcēlušies uz Zemgali – uz Jēkabniekiem. Fricis palicis Jaunpilī – agri nomiris un guldīts Jaunpils Vītiņu kapos, tajos pašos, ko Jaunsudrabiņš tik smeldzīgi aprakstījis Vēja ziedos.

Līdz tam Vilki bijušas mežsargmājas ar vairākām nosaukumā radniecīgām kaimiņmājām un savdabīgiem saimniekiem – saimniece, vaicāta par zemes platībām, tik šūpojusies šūpuļtīklā un raidījusi māju pircējus pie vīra; ziemā krāsni kurinājuši, iebāžot vienu zaļa baļķa galu krāsnī, otru atstājot laukā; svētdienās govis nav slaukuši…

Nu Vilkos nomainījušās sešas paaudzes. “Mūsu īpatnība – visās paaudzēs dzimušas tikai meitas, pa vienai. Izņēmums ir mana mamma Ināra, kurai bija brālis Jānis, un mēs – mums ir divas meitas,” smej Lauma. Meitu faktors nosaka arī uzvārdu maiņas: Priedes – Būdiņi – Gorodecki – Krauzes – Puriņi.

Pārcilājot dzimtas arhīvu, nevar nemanīt bilžu kvalitāti. Tas tāpēc, ka ar foto lietām nodarbojušies paši, tās labi padevušās. Re, Emīlija un Fricis – sapasīgs pāris. Jānis un Anna – skaisti un čakli cilvēki – vienam zirgi, otrai govis (un errošanās par to, kam tiks labākais siens), abiem – ābeļdārzs un mājas pārbūve – Vilki no dubultgaras Zemgales guļbūves ar lāčpakaļu pārtapuši mūra mājā.

Dzimtas vecvectēvs Jānis Būdiņš bijis visnotaļ kolorīts vīrs ar sarežģītu bērnību un jaunību – Jāņa tēvs Juris savas dzimtās mājas (Rucavas pagasta Būdiņus) noplītējis, ģimene ar sešiem bērniem pārcēlusies uz Liepāju. Māte, Jānim mazam esot, mirusi, bet rūpes par trūcīgo pagrabstāva dzīvoklīti un ģimeni uzņēmusies vecākā māsa. Sešu gadu vecumā Jānis aizbēdzis no mājām, kājām devies prom no Liepājas, nonācis kādā lauku sētā un lūdzis saimnieku, lai dod darbu un maizi… Tā iesākušās zosu, vēlāk cūku un govju gana gaitas. Tomēr tēva gēni par sevi atgādinājuši – kūlies pa dzīvi kā Purva bridējs Edgars – nospēlējis kārtīs un nodzēris gan kādā zvejnieku sētā uzticēto zvejas laivu, gan tam laikam prestižo priekšstrādnieka amatu Līgutu muižā. Arī vēlāk, jau nopietnos gados, precētam un Vilku saimniekam esot, gadījies no tirgus pārbraukt ar iztirgotu vezumu, bet tukšām kabatām…

Tajā pašā laikā – Jānis Būdiņš, bijušais streļķis, apbalvots ar Lāčplēša ordeni par dalību Brīvības cīņās; kāvušies ar fričiem pie Svētes, ieņēmuši vācu štābu un saņēmuši gūstā virsniekus. Pats vēlāk brīnījies: “Re, kā, atnācu no Jaunpils dzīvot uz to vietu, par kuru biju cīnījies…”

Vēlākos gados aizrāvies ar dārza darbiem, dendroloģiju (mājas apkaime apstādīta visādiem, nu jau lieliem kokiem, kuru saknes lien zem ēkas pamatiem, cilā tos un kustina, taču nevienam neceļas roka tiem darīt pāri), un visu mūžu nostrādājis par biškopi (arī bijušajā kolhozā Straume).

Interesanti, ka kolhozam jūkot, vecvecmammai Annai Būdiņai par mūža darbu lauku brigādē pajas piedāvāts apmainīt pret māju Jēkabi bijušā kolhoza centrā. Taču atbilde skanējusi gluži kā Veronikai Limuzīnā Jāņu nakts krāsā: “Mums jau viena māja ir, kur otru liksim?” Tad piešķirtas nokautas cūkas…

Savukārt vecopja Aleksandra ienākšana Vilkos notikusi Otrā pasaules kara laikā, kad abi ar draugu Jāni Fogelmani atnākuši no Šauļiem, faktiski – atbēguši no vācu armijas. Jānim šaipusē bijusi radiniece, skolotāja, bet Aleksandru ražas novākšanas darbos pieņēmis Vilku saimnieks. “Tā es te paliku. Saimniekam bija skaista meita Lida, viens otrā ieskatījāmies, gājām uz zaļumballēm… Apprecējāmies. Nodzīvoju te līdz brīdim, kad krievi mani paņēma pie ļipas un lēģerī iekšā… Vēlāk, kad atgriezos, 1951. gadā piedzima dēls Jānis, 1954. – meita Ināra (Laumas mamma).”

Vectēvs Aleksandrs līdz 87 gadu vecumam nostrādājis Zaļenieku pagastā par galdnieku, ceļu uz darbu un atpakaļ ik dienu mērojot ar velosipēdu. Joko – viņa mērķis esot nodzīvot 100 gadus bez svētdienām…

Paldies Semam un pareizrakstībai

Vilku jaunā saimniece Lauma Puriņa patiesi atgādina meža iemītnieci – tas pats šķelmīgais acu skats, valdzinošais smaids un atspolīgā valodiņa. Raita stāstītāja. “Mans vecvectēvs no tēva Jāņa Krauzes puses pēc tautības bijis vācietis. Par šo dzimtas līniju ziņu vairāk nav, jo ar tēva radiem mammai nav bijis nekādu attiecību, arī tēvs Jānis no Vilkiem aizplīvoja, kad man bija tikai pusotrs gadiņš. Mamma gribējusi dot vārdu Eva, tomēr abas ar vecmammu nospriedušas, ka Eva Krauze izklausīšoties pārāk vāciski, saukāšot vēl par Hitlera brūti…” Laumai tuva gan latviešu senvēsture un tās celšana godā, gan vāciskā pagātne – to izjūtot kā “senču aicinājumu”, īpaši – klausoties šlāgerus. “Dziesma par muižiņu ar 18 laukiem ir par mani – varbūt tāds mantojums Vāczemē?” viņa smej gardus smieklus.

Pēdējais cundurs no vāciešu tēmas – Aldis esot dikti salīgs, bet Laumai savukārt tīkot “plikai skraidīt”. Tad nu abi joko – viņai asinis no vācu zilajām atšķaidījušās gaišzilas, tātad – antifrīzs, kas neļauj sasalt!

Apbrīnojams ir Laumas un Alda iepazīšanās stāsts: tajos tālajos laikos, kad TV vēl bija raidījums Sema sarunas, kurā ekrānam pa apakšu slīdējuši iepazīšanās sludinājumi, Aldis, Piebalgā par kurinātāju strādādams un ar garlaicību kaudamies, ielicis sludinājumu – vēloties iepazīties –, uz ko Lauma atbildējusi ar draisku – romantiska zemgaliete meklē līdzatkarīgo. “Viņš uzķērās!”

Tagad, pēc daudziem gadiem, abi atzīst – pat domas nav bijis par ko tik nopietnu, kā nekā – abiem saprātīgs vecums (32 un 37) un noteiktas prasības pret dzīvi un pretējo dzimumu. Laumai kā valodniecei (latviešu valodas un literatūras pasniedzējai Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā) ir svarīgi, lai otrs viņas teikto saprot jau lidojumā, lai atsaucas jociņiem no mīļākajām filmām un… lai prot pareizi rakstīt. “Pats nezinot, izturēju eksāmenu!” smaida Aldis. Viņa, vecpuiša vientuļnieka, klusā apņemšanās – sieva jāņem ne tālāk kā no Ziemeļvidzemes – pēc iepazīšanās ar Laumu un ciemošanās Vilkos izkususi kā pavasara sniedziņš, un abiem sākušies mūžīgie Ziemassvētki – 2006. gada 20. decembrī Aldis no Vecpiebalgas atbraucis ciemos un… palicis. Apprecējušies trakajā ceriņziedu laikā – 2007. gada 26. maijā. Meitiņas – Zane un Ance. “Varbūt kāds ņerkstēs – veci vecāki, taču mēs ar brāli mammai arī piedzimām nopietnos gados, un nekas!” Aldis smaida. Mazā ģimenīte, tik tuvu pie dabas dzīvojot, izstaro fantastisku gaišumu un siltumu, un viņu sabiedrībā laiks burtiski pazūd pats sevī.

Vilku saime ik caur paaudzi pārmanto dažādas mākslinieciskās spējas – vecmāmiņa Lida, Lauma un Zane apveltītas zīmētāju talantiem, bet omīte Ināra skolā neesot spējusi pat ķirbi uzzīmēt. Toties viņas agronomes zināšanas ir Vilku saimnieciskās darbības pamats. Lauma ar Zani lielas lasītājas, bet mazā Ancīte izteikts praktiķis un koordinators – pietiek tikai ieminēties, ka jāravē kāda vaga, un to neizdarīt, lai pēc brītiņa atskanētu: “Nu, cik tad ilgi to dobi var neravēt?”

Abām Puriņu meitām kopīgs vēl kas – izteikta nepatika pret lielpilsētu Rīgu un mīlestība pret laukiem un visu dzīvo. Viens piemērs – Zane un Ance ir galvenās vistkopes, jo saimniecības specifikas dēļ (lai neizkašņātu augus) putni atrodas voljērā, tāpēc zālīti tām piegādā meitenes. Tuvojoties pirmajai skolas dienai, Zanītei galvenais jautājums bijis nevis par to, kā būs skolā, bet gan – kurš pabaros vistiņas?

Nav brīnums, ka viesos atbraukušās Sējēja balvas žūrija ar Ērika Hānberga spalvu Vilku viesu grāmatā ierakstījuši šādus vārdus: “Ikdienības darba darīšana dzejiskā ietvarā.”

Zilās govis un dendrārijs

Saimnieki vedina apskatīt zaļo oāzi – vecvectēva Jāņa stādīto ābeļdārzu, kur vecās ābeles kopš 31. augusta īpašā statusā – Pūres un Dobeles dārzkopības speciālisti, ieraudzījuši, ka te vēl dzīvas daudzas Latvijas senās šķirnes (pat zaķpurniņi!), Latvijas-Lietuvas projekta ietvaros apsolījuši palīdzēt tās atjaunot.

Pagalmā stalti slejas vērpeniski audzis, 1933. gadā stādīts kastanis, ik pavasari priecējot mājiniekus ar baltām ziedu kupenām. Augļu dārza malā kuplo senā roze (kūku roze, Imantroze), nākamajā laukā aug jaunie augļu kociņi, savs stūrītis atvēlēts jauno dārznieču eksperimentiem, bet trešajā laukā, dendrārijā lekni kuplo dažnedažādi skujeņi, skaistumkoki un košumkrūmi – lepegles, čūskegles, sudrabegles, kadiķi, sprogainais vītols, akantopanakss, tūjas, īves un kas tik vēl ne. Laumas mamma Ināra dendroloģijas rokasgrāmatas lasot pirms gulētiešanas bestselleru vietā.

Viss sakopts, iežogots (citādi viesojoties stirnas un zaķi), pāri grāvīšiem mazi tiltiņi, bet dārza malā, pie dižozola (4,14m) – tēstu baļķu galds ar soliem. Lai cik noskrējušies, vakaros tur visi sanākot pēc dienas darbiem, lai tāpat vien pasēdētu, paklausītos putnu dziesmas, pūču pļāpas lielajā tūjā un pavērotu vanagu lidojumus augstajās debesīs.

“Sākumā es iekšēji pretojos, ko laiku tērēs, varētu vēl kaut ko izdarīt, taču tad sapratu – ir jābūt šādam rituālam, kad esam visi kopā, jo meitas izaugs, aizprecēsies, nomainīs uzvārdus, un kā citādi viņām iedot šo dzimtas, saimes piederību?” tā Aldis. Viņš visu savu laiku bez atlikuma velta darbam saimniecībā un sūrojas par pārāk īsu dienu un normālu strādnieku trūkumu. “Reizēm domāju – ja Jānis Būdiņš būtu dzīvs, šajā paaudzē, mēs ar viņu labi saprastos. Tādus darbus kopā padarītu!”

Vecie Būdiņi un Lida ar vīru, bijuši ne tikai čakli audzētāji, bet arī tirdzinieki – pārdevuši pašaudzētos kartupeļus un ābolus, bet Lauma un Aldis audzē un tirgo dekoratīvos stādus un ārstniecības augus (salvijas, vērmeles, asinszāli, kaķumētru, melisu, timiānu, fenheļa daudzvārpiņu, brūnvālītes, zaļo rūtu, maurlokus).

Lauma šobrīd mācās kursos par bioloģiski vērtīgo zālāju uzturēšanu, ilggadīgajiem zālājiem un ekstensīvo saimniekošanu veclaiku garā. “Esam bioloģiskie zemnieki, taču bez papīriem, jo, lai iegūtu bioloģisko statusu, ir liels piņķeris. Jābūt pilnīgai pašpietiekamībai, kā mums pagaidām vēl nav. Labību neaudzējam, tikai zālājus, dārzeņus, augļus, ogas un košumaugus. Apkopjam paši – nopļaujam, sažāvējam, tiek gan abām gotiņām, gan mazliet pārdošanai,” stāsta Aldis. “Pienu gan visos veidos patērējam paši, esam īsti piena teliņi!”

Zilo govju zaļā piena siers ar ziedlapiņām un garšaugiem ir vienkārši burvīgs, bet vēl brīnišķīgāka ir 1944. gada Jelgavas zupa – viegla cukurpiena un ābolu zupiņa, kas vārīta tik ilgi, kamēr ābolu skābums sarauj cukurpienu tādās kā sīkās klimpiņās.

Kopš jūlija Vilku saimniecība atrodama Jelgavas tūrisma piedāvājuma lapā. Tas uzliek jaunus pienākumus, un Laumai zobratiņi steidz griezties – katram augam vajag jaunas planšetītes ar nosaukumu un biogrāfiju, tirgū laižamajiem stādiem – jaunas etiķetītes. Spēj tik rēķināt! “Kad Lauma man saka – Aldi, man ir ideja! -, es arvien atbildu – pagaidi, man ir jāapsēžas. Jo Laumas idejas parasti ir tādas, ka gāž nost no kājām.”

Bagātība, kas nav naudā mērāma

Omes Ināras ceptie pīragi, Laumas sietais siers un zāļu tēja, pašu dārza āboli un pilns grozs ar vēsturiskām fotogrāfijām – ko vēl vairāk? Uzzinām, kas ir virsainmaizes un pīlītes, iemācāmies ozolzīļu kafijas recepti. Aizliekam aiz auss, kā aiztramdīt nevietā, nelaikā saskrējušus lietus padebešus.

Kad vaicāju – kas ļauj četrām paaudzēm saticīgi dzīvot zem viena jumta? -, mājinieki sākumā pat apjūk – te nekad neesot bijis citādi. “Mums taču nekas nav dalāms!” rāmi noteic opis Aleksandrs, un Aldis piebilst: “Ir interesanti visiem kopā. Pa kuru laiku tad kašķēsies, ja jāstrādā?”

Taču nav jau tā, ka Vilku ļaudis tikai strādātu, degunus nepacēluši. Nē, viņai māk arī atpūsties – ik gadu augusta otrajā sestdienā rīko sporta svētkus (šogad tie iekrituši 12. datumā, viskarstākajā dienā, taču tas nav traucējis sacensties ābolu nešanā, mešanā, ripināšanā, ķeršanā u.c.), bijusi gan afiša, gan diplomi, gan goda mielasts – milzu arbūzs, kura sēklas jaunās dārznieces stādīs nākamgad.

Ziemassvētkos cep piparkūkas, maskojas, velk bluķi, ēd zirņus, zīlē nākamā gada labumus un, zem rūķu micēm noslēpušies, apbraukā draugu un tuvinieku mājas; Lieldienās rīko olu ripināšanas čempionātus; Jāņos brūvē tāpiņu (Piebalgā – piziņu) un dzied tā, ka krīt no krēsla (Zane saka: atlocījos).

Jaunāka tradīcija – pēc Gunta Eniņa grāmatas apceļot Latviju, meklējot dižakmeņus un dižkokus.

Runājam par laiku, cilvēkiem un varu. “Agrāk ļaudis biežāk gāja viens pie otra – paciemoties, pasērst, parunāties, kopīgi atpūsties,” saka opis Aleksandrs. “Tagad kaimiņš tepat pāri laukam, vari pat pārspļaut, cik tuvu, bet nē – nenāk, neiet. It kā būtu bail vienam otru pazīt, kaut ko lieku pateikt.”

Izpētām dažādu godu – iesvētību, kāzu, jubileju, vienkārši atpūtas mirkļu – bildes. Tik smaidīgi, saposušies, laimīgi, skaisti ļaudis! Un cik daudz ļauna nodarījusi okupācija un izsūtīšanas – cik ilgi vēl būs jācenšas savest kopā iztramdītos ļaudis, sastutēt izšķaidītās dzimtas?

“Mūsu dzimtā vecvectevs Jānis Būdiņs tika izsūtīts 1945. gadā, brīnums, ka atgriezās. Bet kāds viņš – reiz lielais, staltais vīrs – pārnāca mājās!” atceras Ināra. “Pats brīdināja sievu un meitu, lai neļau pirmajās nedēļās daudz ēst, jo juta, ka nenoturēsies. Bet tā, pārēdoties, varēja nomirt… Nometnē vairāk nekā metra platumā ārpus žoga stieplēm zālīte bija izplēsta un apēsta ar visām saknēm…”

Lauma un Aldis rāda dzimtas dārgumus – no Kurzemes radiem Margrietas un Anta Olām mantotu māla krūzi un stikla ķobīti; vecvectēva Jāņa Būdiņa apliecību par piedalīšanos Brīvības cīņās, vēstulti mājiniekiem un Sibīrījā pašrocīgi darinātu saktiņu meitai un karoti sievai; vīra Alda Barikāžu dienu piemiņas zīmi un Laumas pirmo sarkanbaltsarkano karodziņu, kas iegādats brīdī, kad Rīgā, Svētā gara tornī pirmo reizi pacelts Latvijas karogs.

“Vakar, jūs gaidot, spriedām – šīs vērtības nav ciparos izsakāmas, bet mums ārkārtīgi daudz nozīmē,” Lauma aicina apskatīt Goda zārdu, uz kura eksponēti visu paaudžu mājinieku sasniegumi – mācību atzinības raksti un diplomi, Goda raksti par labu saimniekošanu (Uzņēmēju gada balva) un dažādas publikācijas. Skaista tradīcija – neslēpt sveci zem pūra, bet labdabīgi lepoties ar paveikto!

“Varbūt šis ir brīdis Tam Dzejolim?” Lauma klusi pavaicā mājiniekiem. Tie piekrītoši pamāj. Kautrīgi piebildusi, ka reizēm mēdzot šo to uzrakstīt, Lauma nolasa Vilku mājām un dzimtai veltītu dzjoli, pēc kura iestājas kamolains klusums, un nekas vairs nav ne sakāms, ne jautājams…

Galerijas nosaukums

Lauma Puriņa Veļu laiks 

Rudens. Veļu laiks. Miglas vāli

Veļas no laikiem, kas tāli, tik tāli…

Nogulst tumsa pār laukiem un ceļiem –

Nu vārti ir vaļā mūsu mīļoto veļiem.

 

Tik viegli un klusi ir viņu soļi –

Ne iečabas lapas, ne iečirkstas oļi,

Vien savāda smaguma pilnas ir takas

Kā pielietas valgmes no Mūžības akas.

 

Gaišu iededzu sveci šais vakaros rēnos

Un gaidu atnākam nācējus lēnos…

Lai izstaigā sētu un dārzu, un klēti,

Mūsu darbu, spēku un vājumu vētī.

 

Ko, vecvectēv, teiksi par ābelēm savām,

Par kastaņu veco, par sirmajām kļavām?

Re, vecmāmiņ, kūtī ēd gotiņas sienu,

Un galdā kā vienmēr ir krūze ar pienu.

 

Un neaizaugs takas, ko iemināt paši,

Tajās dipina bērneļu solīši aši.

Nerimst darbi, kuros gājāt un gājāt,

Līdz, Mūžības pasaukti, guruši stājāt.

 

Vēl deg mana svece liesmiņu siltu,

Uzceļot Šīssaules – Viņsaules tiltu.

Un, gluži kā senāk, Jūs sēžat ap galdu,

Tik klusums šai tikšanās svētbrīdī valda.

 

Drīz Mārtiņa gaiļi sāks spodrināt dziesmu,

Izdegs svece, dūmos izplēnēs liesma.

Es stāvēšu durvīs – vēl nevēršu ciet,

Lai siltums Jums līdzi uz Viņsauli iet.

 

09.11.2015.

 

LA.lv