Paldies Semam un pareizrakstībai 2
Vilku jaunā saimniece Lauma Puriņa patiesi atgādina meža iemītnieci – tas pats šķelmīgais acu skats, valdzinošais smaids un atspolīgā valodiņa. Raita stāstītāja. “Mans vecvectēvs no tēva Jāņa Krauzes puses pēc tautības bijis vācietis. Par šo dzimtas līniju ziņu vairāk nav, jo ar tēva radiem mammai nav bijis nekādu attiecību, arī tēvs Jānis no Vilkiem aizplīvoja, kad man bija tikai pusotrs gadiņš. Mamma gribējusi dot vārdu Eva, tomēr abas ar vecmammu nospriedušas, ka Eva Krauze izklausīšoties pārāk vāciski, saukāšot vēl par Hitlera brūti…” Laumai tuva gan latviešu senvēsture un tās celšana godā, gan vāciskā pagātne – to izjūtot kā “senču aicinājumu”, īpaši – klausoties šlāgerus. “Dziesma par muižiņu ar 18 laukiem ir par mani – varbūt tāds mantojums Vāczemē?” viņa smej gardus smieklus.
Pēdējais cundurs no vāciešu tēmas – Aldis esot dikti salīgs, bet Laumai savukārt tīkot “plikai skraidīt”. Tad nu abi joko – viņai asinis no vācu zilajām atšķaidījušās gaišzilas, tātad – antifrīzs, kas neļauj sasalt!
Apbrīnojams ir Laumas un Alda iepazīšanās stāsts: tajos tālajos laikos, kad TV vēl bija raidījums Sema sarunas, kurā ekrānam pa apakšu slīdējuši iepazīšanās sludinājumi, Aldis, Piebalgā par kurinātāju strādādams un ar garlaicību kaudamies, ielicis sludinājumu – vēloties iepazīties –, uz ko Lauma atbildējusi ar draisku – romantiska zemgaliete meklē līdzatkarīgo. “Viņš uzķērās!”
Tagad, pēc daudziem gadiem, abi atzīst – pat domas nav bijis par ko tik nopietnu, kā nekā – abiem saprātīgs vecums (32 un 37) un noteiktas prasības pret dzīvi un pretējo dzimumu. Laumai kā valodniecei (latviešu valodas un literatūras pasniedzējai Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā) ir svarīgi, lai otrs viņas teikto saprot jau lidojumā, lai atsaucas jociņiem no mīļākajām filmām un… lai prot pareizi rakstīt. “Pats nezinot, izturēju eksāmenu!” smaida Aldis. Viņa, vecpuiša vientuļnieka, klusā apņemšanās – sieva jāņem ne tālāk kā no Ziemeļvidzemes – pēc iepazīšanās ar Laumu un ciemošanās Vilkos izkususi kā pavasara sniedziņš, un abiem sākušies mūžīgie Ziemassvētki – 2006. gada 20. decembrī Aldis no Vecpiebalgas atbraucis ciemos un… palicis. Apprecējušies trakajā ceriņziedu laikā – 2007. gada 26. maijā. Meitiņas – Zane un Ance. “Varbūt kāds ņerkstēs – veci vecāki, taču mēs ar brāli mammai arī piedzimām nopietnos gados, un nekas!” Aldis smaida. Mazā ģimenīte, tik tuvu pie dabas dzīvojot, izstaro fantastisku gaišumu un siltumu, un viņu sabiedrībā laiks burtiski pazūd pats sevī.
Vilku saime ik caur paaudzi pārmanto dažādas mākslinieciskās spējas – vecmāmiņa Lida, Lauma un Zane apveltītas zīmētāju talantiem, bet omīte Ināra skolā neesot spējusi pat ķirbi uzzīmēt. Toties viņas agronomes zināšanas ir Vilku saimnieciskās darbības pamats. Lauma ar Zani lielas lasītājas, bet mazā Ancīte izteikts praktiķis un koordinators – pietiek tikai ieminēties, ka jāravē kāda vaga, un to neizdarīt, lai pēc brītiņa atskanētu: “Nu, cik tad ilgi to dobi var neravēt?”
Abām Puriņu meitām kopīgs vēl kas – izteikta nepatika pret lielpilsētu Rīgu un mīlestība pret laukiem un visu dzīvo. Viens piemērs – Zane un Ance ir galvenās vistkopes, jo saimniecības specifikas dēļ (lai neizkašņātu augus) putni atrodas voljērā, tāpēc zālīti tām piegādā meitenes. Tuvojoties pirmajai skolas dienai, Zanītei galvenais jautājums bijis nevis par to, kā būs skolā, bet gan – kurš pabaros vistiņas?
Nav brīnums, ka viesos atbraukušās Sējēja balvas žūrija ar Ērika Hānberga spalvu Vilku viesu grāmatā ierakstījuši šādus vārdus: “Ikdienības darba darīšana dzejiskā ietvarā.”
Zilās govis un dendrārijs
Saimnieki vedina apskatīt zaļo oāzi – vecvectēva Jāņa stādīto ābeļdārzu, kur vecās ābeles kopš 31. augusta īpašā statusā – Pūres un Dobeles dārzkopības speciālisti, ieraudzījuši, ka te vēl dzīvas daudzas Latvijas senās šķirnes (pat zaķpurniņi!), Latvijas-Lietuvas projekta ietvaros apsolījuši palīdzēt tās atjaunot.
Pagalmā stalti slejas vērpeniski audzis, 1933. gadā stādīts kastanis, ik pavasari priecējot mājiniekus ar baltām ziedu kupenām. Augļu dārza malā kuplo senā roze (kūku roze, Imantroze), nākamajā laukā aug jaunie augļu kociņi, savs stūrītis atvēlēts jauno dārznieču eksperimentiem, bet trešajā laukā, dendrārijā lekni kuplo dažnedažādi skujeņi, skaistumkoki un košumkrūmi – lepegles, čūskegles, sudrabegles, kadiķi, sprogainais vītols, akantopanakss, tūjas, īves un kas tik vēl ne. Laumas mamma Ināra dendroloģijas rokasgrāmatas lasot pirms gulētiešanas bestselleru vietā.
Viss sakopts, iežogots (citādi viesojoties stirnas un zaķi), pāri grāvīšiem mazi tiltiņi, bet dārza malā, pie dižozola (4,14m) – tēstu baļķu galds ar soliem. Lai cik noskrējušies, vakaros tur visi sanākot pēc dienas darbiem, lai tāpat vien pasēdētu, paklausītos putnu dziesmas, pūču pļāpas lielajā tūjā un pavērotu vanagu lidojumus augstajās debesīs.
“Sākumā es iekšēji pretojos, ko laiku tērēs, varētu vēl kaut ko izdarīt, taču tad sapratu – ir jābūt šādam rituālam, kad esam visi kopā, jo meitas izaugs, aizprecēsies, nomainīs uzvārdus, un kā citādi viņām iedot šo dzimtas, saimes piederību?” tā Aldis. Viņš visu savu laiku bez atlikuma velta darbam saimniecībā un sūrojas par pārāk īsu dienu un normālu strādnieku trūkumu. “Reizēm domāju – ja Jānis Būdiņš būtu dzīvs, šajā paaudzē, mēs ar viņu labi saprastos. Tādus darbus kopā padarītu!”
Vecie Būdiņi un Lida ar vīru, bijuši ne tikai čakli audzētāji, bet arī tirdzinieki – pārdevuši pašaudzētos kartupeļus un ābolus, bet Lauma un Aldis audzē un tirgo dekoratīvos stādus un ārstniecības augus (salvijas, vērmeles, asinszāli, kaķumētru, melisu, timiānu, fenheļa daudzvārpiņu, brūnvālītes, zaļo rūtu, maurlokus).
Lauma šobrīd mācās kursos par bioloģiski vērtīgo zālāju uzturēšanu, ilggadīgajiem zālājiem un ekstensīvo saimniekošanu veclaiku garā. “Esam bioloģiskie zemnieki, taču bez papīriem, jo, lai iegūtu bioloģisko statusu, ir liels piņķeris. Jābūt pilnīgai pašpietiekamībai, kā mums pagaidām vēl nav. Labību neaudzējam, tikai zālājus, dārzeņus, augļus, ogas un košumaugus. Apkopjam paši – nopļaujam, sažāvējam, tiek gan abām gotiņām, gan mazliet pārdošanai,” stāsta Aldis. “Pienu gan visos veidos patērējam paši, esam īsti piena teliņi!”
Zilo govju zaļā piena siers ar ziedlapiņām un garšaugiem ir vienkārši burvīgs, bet vēl brīnišķīgāka ir 1944. gada Jelgavas zupa – viegla cukurpiena un ābolu zupiņa, kas vārīta tik ilgi, kamēr ābolu skābums sarauj cukurpienu tādās kā sīkās klimpiņās.
Kopš jūlija Vilku saimniecība atrodama Jelgavas tūrisma piedāvājuma lapā. Tas uzliek jaunus pienākumus, un Laumai zobratiņi steidz griezties – katram augam vajag jaunas planšetītes ar nosaukumu un biogrāfiju, tirgū laižamajiem stādiem – jaunas etiķetītes. Spēj tik rēķināt! “Kad Lauma man saka – Aldi, man ir ideja! -, es arvien atbildu – pagaidi, man ir jāapsēžas. Jo Laumas idejas parasti ir tādas, ka gāž nost no kājām.”
