Zāles garša sāk aizmirsties, bet… 0
Šī būs 71. vasara kopš tā saucamā Baigā gada, ar kuru sākās laika posms, kad mūsu tauta bija nolemta iznīcībai – deportācijām, represijām, emigrācijas veicināšanai. Apžēlošanas nebija ne bērniem, ne vecākiem, ne slimiem. Mūsu tēvus un vīrus atšķīra no ģimenēm tepat Latvijā.
Reti kuram vīrietim bija lemts atgriezties no 1941. gada gulaga ceļa. Arī mans tēvs tika sodīts ar nāvessodu Soļikamskā 1942. gada aprīlī.
Mans trimdas laiks sākās no 12 gadu vecuma un turpinājās 18 gadus, bērnību un jaunību pavadot tālā Sibīrijas ziemeļu nostūrī Kargasoka rajona Vasjuganas upes krastos, kur dzīve norūdīja pret visu, jo nāves rēgs stāvēja vienmēr un visur blakus. Katra diena varēja būt mūža pēdējā. Es no 14 gadiem katru ziemu, tālu no savējiem, badā un aukstumā, sāku strādāt meža darbos. Vairākas reizes no apsaldēšanas kājām nogāja nagi. Kad bija jāiet zvejā, rudeņos basām kājām ūdenī stāvēt bija siltāk nekā uz piesalušas zemes. Māsai izsūtīšanas brīdī bija astoņi gadi. Tuvredzības dēļ viņa nēsāja brilles, bet nākamās brilles varēja iegādāties tikai pēc 10 gadiem. Viņa palika gandrīz akla… Man reiz skolēni prasīja: “Vai jums tā zāle garšoja, ko ēdāt? Kā var garšot vārīta zāle?” Zāles garša sāk no atmiņas izzust, toties maizes garša un tās vērtības nozīme neizzudīs nekad.
Tas viss un daudz kas cits necilvēcīgais, par ko liecības savākusi Dzintra Geka, bija genocīds pret cilvēkiem. Es neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem, kuri izbrīnīti jautā, vai tiešām tik briesmīgi bija. Kurš to nav izbaudījis, tas to nevar saprast, kā cilvēks tā varēja izdzīvot. Bet, ja ir runa par kompensāciju, tad par kādu gan?…
Uz mūsu tēvu un vīru kauliem Sibīrijas ziemeļos ir uzceltas pilsētas. Vai par mana tēva nāvi var samaksāt naudā? Mūsu pārdzīvotais jau ir vēsture. Mēs neprasām daudz, viss nav pērkams par naudu, lai arī materiālās problēmas šodien skar daudzus. Bet kur ir pieklājība, līdzjūtība?
Sāk zust cerība, ka mūsu varasvīriem un Valsts prezidentam izdosies panākt, lai Krievija atzītu Latvijas valsts okupāciju. Vai tā nebija okupācija? Ienāk mājā, paņem, ko grib, nošauj, ko grib, un tev par to visu ir jāklusē…
Daudzi Sibīrijas plašumos dus mūžīgos sasalumos, daudziem kapa vietas aizaugušas krūmiem, un nav lemts uz kapu kopiņas nolikt pat lauku ziedu pušķīti. Mēs, dzīvie, esam pateicību un piemiņu parādā tūkstošiem nomocīto dvēseļu.
1990. gadā uz tālo Vasjuganu aizvedu savus bērnus – meitu un dēlu, kam tur bija lemts nākt pasaulē. Staigājām pa vietām, kur tiku gulējusi, malārijas kratīta un no bada mežmalās saļimusi, moskītu sakosta…
Laiks rit, un veco cilvēku, dzīvo pagātnes liecinieku, paliek arvien mazāk. Valsts un laikmeta apzināšanas vēsturei ir nepieciešamas šīs pagātnes liecības. Mēs esam skaitliski maza tauta, bet mūsu tautu piemeklējušas tik lielas traģēdijas, kuras sāp vēl joprojām. Kamēr būsim dzīvi, mūsu pienākums ir atgādināt šo patiesību visai pasaulei, un pirmkārt mūsu jaunatnei. Ko iemācīsies mūsu bērni, tāda būs valsts nākotne. Piederu pie tās paaudzes, kas, domājot par to, kā mums nav, neaizmirst to, kas mums ir dots un atgūts.
