Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. marts, 2013
Drukāt

Zbigņevs Stankevičs: Tautai vajadzīgi spēka avoti


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Arhibiskaps Zbignevs Stankevičs.

Pēc lasītāju lūguma publicējam Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzrunu dievkalpojumā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2013. gada 3. martā.


 

Dārgie brāļi un māsas Kristū, šodien mēs dzirdējām Lielā Gavēņa galveno vēstījumu: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu.” Ielūkosimies šā vēstījuma saturā. Dievs sauca Mozu no krūma vidus un sacīja: “Mozu, Mozu!” Viņš atbildēja: “Te es esmu.” Tad Dievs sacīja: “Netuvojies šeit klāt! Novelc sandales, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” Un Dievs atkal sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Mēs zinām, ka atklāsme, kas bija Mozus laikā, ir domāta arī mums. Ar to zināšanu bagāžu, kas mums ir radusies kopš Mozus laikiem, mēs zinām, ka Dievs ir visur klātesošs, un varam vilkt paralēles vai mēģināt piemērot šo tekstu mūsu situācijai. Tātad pirmām kārtām: vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Mums tā ir Latvijas zeme. Tā ir svēta zeme, kur ir Dieva klātbūtne un kur mums atklājas Dievs. Tālāk teikums, ka es esmu Tava tēva Dievs. Var pat teikt tā – Dievs sauc šeit. Viņš saka: “Jāni, Jāni!” Un, kad Jānis viņam saka: šeit es esmu! – tad sākas dialogs starp Dievu un latvieti Jāni. Dievs Jānim saka: “Es esmu tava tēva Dievs, Pētera, Andra, Jura Dievs. Es vēlos ar tevi komunicēt. Es esmu tev atklājies. Pirmo reizi visai tautai 1186. gadā, (kad svinam kristīšanas jubileju). Es esmu atklājies, Jāni, tavai tautai jau 800 gadu garumā, ļāvis tai iziet cauri visiem vēstures negaisiem un izdzīvot (tā bija tā mūsu Ēģipte). Un tagad, ko tu darīsi? Vai tu vēlies turpināt šo dialogu? Vai vēlies būt sadraudzībā ar mani? Vai arī vēlies dzīvot uz savu roku?” Tā ir arī Vecās Derības vēsture, kas norisinās šodien mūsu acu priekšā.

Savukārt sv. Pāvils saka: “Brāļi, es negribu jūs atstāt neziņā par to, ka mūsu tēvi visi atradās zem mākoņa, visi pārgāja jūru un [..] visi ēda to pašu garīgo barību, un visi dzēra to pašu garīgo dzērienu. Bet dzēra viņi no garīgās klints, kas viņiem sekoja līdzi, un šī klints bija Kristus.”

Tātad kas izredzētajai tautai, ejot cauri tuksnesim, deva spēku? Tā garīgā klints bija noslēpumainā Kristus – Dieva Vārda – klātbūtne vēl pirms iemiesošanās. Un arī mūsu tauta, kas ir gājusi cauri gadsimtu vētrām, kaut kur ir smēlusi gara spēku, lai netiktu noslaucīta no vēstures skatuves, kā tas notika ar prūšiem, jātvingiem un daudzām citām tautām, kas neatvērās Evaņģēlijam.

Tur [1. Pāvila vēstulē korintiešiem] ir teikts: “Un tomēr daudzi no viņiem nepatika Dievam, un viņi tuksnesī aizgāja bojā.” Tātad, lai tauta varētu izdzīvot, tai ir vajadzīgi spēka avoti, tai ir vajadzīga šī garīgā klints, kas ir Jēzus Kristus.

Gavēņa laikā mēs atgādinām patiesību, ka cilvēks ir grēcīgs, bet Dievs nevēlas, lai cilvēks paliek savos grēkos. Dievs ir tuvu, Dievs mīl cilvēku, vēl viņam labu, grib, lai ikviens sasniedz savu spēju uzplaukumu, piepilda sevi, īsteno savu cilvēcību. Dievs cilvēku ir radījis mīlestībai, laimei. Vienīgi grēks ir tas, kas traucē tam īstenoties. Un gavēņa laikā mēs tiekam aicināti atgriezties no grēkiem. Tad pajautāsim sev: no kādiem grēkiem? Man gribētos apskatīt šo problēmu vairākos līmeņos.

Pirmais ir visas Rietumu sabiedrības līmenis. Šeit kā tās galveno grēku es saskatu šādu attieksmi: dzīvot tā, it kā Dieva nav, neskatoties uz to, ka abstraktā līmenī bieži vien pat tiek atzīta Viņa eksistence. Nākamais – skatīties uz dzīvi caur kāda ideoloģiska pieņēmuma prizmu, konkrēti, ka racionāls un zinātnisks ir tikai tas, ko var eksperimentāli un matemātiski pārbaudīt. Bet viss pārējais tiek uzskatīts par nezinātnisku un iracionālu un tiek nostumts privātajā un subjektīvajā sfērā.

Protams, tie ir jautājumi par Dievu, par dzīves jēgu, par garīgām vērtībām. Un tad tam vairs nav vietas valsts un sabiedrības prioritāšu sarakstā. Tādā gadījumā visa realitātes bagātība tiek noreducēta tikai uz kādu tās daļu, t. i., uz redzamo, juteklisko un materiālo.

Un, protams, auglis šādiem pamatuzstādījumiem sabiedrībā ir arvien pieaugošā dzīves un attieksmju iracionalitāte, kas noved pie dziļas krīzes, jo kaislības un ambīcijas sāk ņemt virsroku pār saprātu. Tātad no kā visai Rietumu sabiedrībai būtu jāatgriežas šai līmenī? No ideoloģizētas un redukcionistiskas realitātes uztveres. Un atgriešanās auglis būtu prāta un zinātnes potenciāla pilnvērtīga lietošana.

Tālāk – mūsu valsts līmenis. Te būtu vajadzīga taisnīga labumu sadale, jo aizvadītajos divdesmit gados viena daļa, kurai bija pieejama izglītība, kam bija personīgās spējas, kas bija apdāvināti, kā mēdz teikt, apsviedīgi un izveicīgi – ar nepieciešamajām prasmēm un kontaktiem viņi ir diezgan labi iekārtojušies. Viņi ir spējuši nopelnīt krietnu žūksni naudas vai bagātīgi servētu kontu bankā. No vienas puses, valstij tomēr būtu jāgādā par to, lai labumu sadalē kāda daļa tiek arī tiem, kuri nav spējuši, kuriem nav bijušas šīs iespējas tādā veidā iekārtoties. No otras puses, arī tie, kuriem ir paveicies – es aicinu viņus uz solidaritāti ar pārējiem. Labi, pēc likuma viņi var teikt: ar mums viss ir kārtībā. Bet kā tas ir Dieva plānā? Dieva plānā tomēr ir tā, ka mums ir jādomā arī par mūsu tuvāko.

Atcerēsimies, ka pats galvenais ir Dieva un tuvākmīlestības bauslis, un tas liecina, ka arī tad, ja valsts nav spējusi ar likumu palīdzību sakārtot šo jomu, mums, it īpaši kristiešiem, bet arī visiem labas gribas cilvēkiem, ir pienākums attīstīt sociālo un žēlsirdības jomu.

Un es priecājos, ka mūsu draudzēs un mūsu Baznīcā tā attīstās arvien labāk. Tātad tos, kuriem ir paveicies, aicinu dalīties ar tiem, kuri nav bijuši tik veiksmīgi.

Nākamais ir personiskais jeb individuālais līmenis. Šodien mēs dzirdējām līdzību par Siloāmas torni un Pilāta nežēlību pret galilejiešiem. Te mums Jēzus sludina, lai nepiemērojam pārāk vienkāršotu shēmu, domājot – ja kādam ir notikusi nelaime, tad tas ir par viņa grēkiem un uz mani neattiecas. Jēzus saka: visi esam grēcīgi, visiem ir jāatgriežas. Bet Dievs, pieļaudams, ka ar vieniem kaut kas notiek, dod arī mums pārējiem zīmi, informāciju pārdomām, lai mēs paši arī atgriežamies. Par to ir arī līdzība par vīģes koku. Mēs esam aicināti nest atgriešanās augļus, pretējā gadījumā klāsies slikti. Tas attiecas arī, piemēram, uz mūsu dzimstības līmeni Latvijā. Arī tajā ir nepieciešami atgriešanās augļi. Bet tā ir plaša tēma un atstāsim iespēju to pārdomāt citā reizē.

Tagad es vēlētos aplūkot, kā šo aicinājumu uz atgriešanos īstenoja pēdējie divi pāvesti. Interesanti, ka Benedikta XVI priekštecis, Jānis Pāvils II šo aicinājumu īstenoja, savā amatā paliekot līdz galam. Jo arī viņš vairākkārt bija lūdzies un apsvēris šo iespēju atkāpties, bet saprata, ka Dievs viņu aicina palikt amatā un upurēt savas ciešanas par Baznīcu.

Un tas bija ļoti auglīgi, jo caur to pasaulē nonāca vēstījums, ka arī tāda cilvēka, kurš ir slims, vecs un nespējīgs, dzīvei var būt jēga un liela nozīme Dieva plānā. Var teikt, ka tas vēstījums ir izplatījies, nostrādājis un nesis bagātīgus augļus. To mēs visi zinām.

Par Benedikta XVI gadījumu – te var teikt, ka Dievs ir ļoti radošs, Viņa plāns vienmēr pārsteidz un ir ļoti inovatīvs. Benedikts XVI meklēja Dieva prātu dotajai situācijai. Viņš saprata, ka pirmajā vietā tiešām ir jānoliek Dievs un jāmeklē lielākais Baznīcas labums, kāds šajā situācijā ir iespējams. Spēkiem ejot mazumā, viņš ieraudzīja, ka, viņam paliekot amatā, turpmāk tiks atstāti novārtā trīs ļoti būtiski pāvesta sūtības elementi. Pirmais, tie ir apustuliskie ceļojumi, jo ārsti viņam pateica, ka gari ceļojumi viņa veselības stāvoklī nav pieļaujami. Otra lieta ir audiences, jo ir jāpieņem milzīgi daudz apmeklētāju. Un trešais – viņam ir jābūt klātesošam arī mediju pasaulē. Un viņš ieraudzīja, ka, ja viņam nav šīs kapacitātes, tad viņa personības ierobežojumi turpmāk var sākt traucēt normālu Baznīcas funkcionēšanu. Un Benedikts XVI saprata, ka viņam ir jāseko Jāņa Kristītāja padomam, ceļam un attieksmei, jo Jānis Kristītājs teica: “Man ir jāiet mazumā un Viņam (tas ir, Kristum) ir jākļūst lielākam.”

Interesanti, ka viens no ateistiem, kurš pārdomāja šo situāciju, Havjērs Serkass, pazīstams antiklerikāls rakstnieks, šo Benedikta XVI atkāpšanās žestu sauc par visrevolucionārāko no visiem. Viņš saka: “Viņš atzina savu vājumu, taču beigās izrādījās īsts gigants.” To saka neticīgs cilvēks. Tātad viņa lielums pastāv tajā, ka viņš mācēja noiet malā tad, kad pirms tam bija visas pasaules uzmanības centrā un viņam simtiem tūkstošu cilvēku un Madridē Jauniešu dienās divi miljoni aplaudēja. Viņš no liela spēja vienā brīdī kļūt mazs, atzīt savas robežas un pateikt, tagad ir tādi izaicinājumi, ka es vairs nejūtu sevī spēkus tiem stāties pretī. Lūdzu, dariet jūs tagad! Es savu misiju šajā amatā esmu paveicis, un turpmāk mana kalpošana Baznīcā būs citāda – ar lūgšanu, turpinot rakstīt teoloģiskus apcerējumus un veltot Dievam savu vecuma nespēku un ciešanas. Un man viņa aiziešanas dienā bija dziļš miers.

Tagad Baznīcai ir liels izaicinājums ievēlēt jaunu pāvestu. Bet jūs visi varat ņemt dalību konklāvā. Es izsaku jums uzaicinājumu. Kādā veidā? Ikviens ir aicināts lūgties par kardināliem, kuri vēlēs, lai viņi ir paklausīgi Svētajam Garam, lai viņi meklē Dieva prātu, lai meklē tādu pārstāvi savā vidū, kurš vislabāk atbildēs uz mūsdienu izaicinājumiem un Baznīcas vajadzībām.

Tur ikviens no mums var dot savu ieguldījumu. Ikviens var upurēt savas ciešanas, savas problēmas šai nodomā, piesaucot Dieva žēlastību pār konklāvu. Un tad arī cerēsim, ka mūsu ieguldījumam būs lieli un paliekoši augļi. Āmen.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+