×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.3°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
30. marts, 2018
Drukāt

“Zieds no Tumsas sirds”. Artūra Lūša dzeja (1)

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Artūrs Lūsis

Dzejnieks Artūrs Lūsis jau otro gadu dzīvo Londonā, un, kā pats saka, brīžiem apjūk, nespējot izsekot laika ritumam. Patlaban Artūrs strādā labdarības mazumtirdzniecībā par menedžera vietnieku. Ikdienā trenē apzinātības, pašrefleksijas un emociju kontroles prasmes. Artūrs ir pārcēlies uz Lielbritāniju galvenokārt tāpēc, lai varētu dzīvot reģistrētās partnerattiecībās ar savu dzīvesbiedru. Dzeju raksta reti, taču lasa daudz. Skrien pa rajona parkiem, senmežiem un ieliņām, kas ložņā no ielejām pakalnos. Plāno reiz atgriezties pie aktīva radoša procesa.

– Dzejas tumsa un apziņas tumsa – tas būtu viens un tas pats?

A. Lūsis: – Manā gadījumā – jā. Slēptās un apspiestās emocijas rada vislielāko tumsu. Tas, kas apziņai tumsā, ar dzejas rakstīšanu un lasīšanu nāk gaismā. Dzejas it kā maldinošā valoda atklāj visdziļāko emocionālo patiesību, kas nereti slēpjas mākslinieciskajos simbolos. Tai nebūt nav jābūt izcilai vai augstai dzejai, lai tā būtu trāpīga jebkurā brīdī, jebkuram lasītājam.

– Kas nepieciešams labai tumsai?

– Atklātība. Kritiķi teikuši, ka Sekstone, Plāta un pat Louels ir nodarbojušies ar lētiem trikiem, kas robežojas ar trivialitāti. Taču patieso trivialitāti rada emocionālās spriedzes retušēšana – vieglā popkultūra. No bailēm nav jābaidās, sevišķi no bailēm mirt. Tikai tā var sasniegt apzinātu vieglumu dzīves baudīšanai. Mīl vai nemīl, būt vai nebūt – tie nav galvenie jautājumi, bet gan: vai vērts mīlēt, vai vērts būt; kādēļ un kādam vērts būt.

– Kas dzejai varētu piešķirt vieglumu? Vai pēc tā būtu jātiecas?

– Kas ir dzejas vieglums sev un kāds tas ir māk­slas izpratnē? Garīgs, valodniecisks, noskaņas, emociju, mākslinieciskās elegances vieglums? Var tiekties un var noraidīt. Vieglums ir Jāņa Rokpeļņa, Roalda Stjuarta Tomasa dzejā, lai gan autoru balsis ir stipri atšķirīgas, bet abi runā par ticību, garīgumu, jēgu, absurdo un nereti skarbo eksistences realitāti. Tomēr – patiesība top visskaistākā, mācoties to just.

Dzejas ABC. Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Spēcīgi un arhetipiski tēli, kas ietērpti ne mazāk spilgtās metaforās, liecina, ka arī nu jau ārzemju latviešu dzejā ir sastopami ļoti stihiskas dzejas pārstāvji. Artūra Lūša dzejas lasījumi kādās pasen notikušās Dzejas dienās bija ļoti spilgts pārdzīvojums. Cerams, ka dzirdēsim vēl!”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Artūrs Lūsis piedāvā savu jaunāko dzejas kopu “Tumšā viela”.

Gaišredzība

 

No sākuma niez, knosās un tirpst,

tad sāk sāpēt kā pēc smalkiem skalpeļa griezieniem,

ko it kā nevar just, līdz aizsvilstas

atsegtās, jēlās ādas kārtiņas, mikli saskaroties ar skābo gaisu;

seju noplaucē spazmas; samitrinās acu kaktiņi;

muskulīši ap acīm, muti un degunu

vaibstus sarauj vieplī,

 

un pierē iecērtas krampji –

satūkst pirmās liktenīgās asaras.

Tu gaidīji, ka mākoņu vāli pašķirsies,

ka zibeņi un liesmas nāks pār neticīgo galvām,

bet tevi apgaismos Visuma jēgpilnā vienotība

(tu atcerēsies babiņu, kas izlika tev kārtis,

un sarkanvīnā dancināto uīdža galdiņu).

 

Tu nezināji, ka asinis šķīdīs,

urdzītēm smeļoties mutē,

nokrāsojot zobus un mēli glumi sārtus.

Pa ādas slāņiem un matu saknēm,

līdz ausu galiem, Ādamābolam

un lejup pa kaklu – no smadzenēm

tavas alkas izvirdīs un dzels;

tu bailēs trīsēsi, līdz atsprāgs trešā acs.

 

 

Ursa Minor

 

Lejup, augšup nekad. Šī jancīgā iekārta, tāda kā acs,

iekļaujas plaukstā, neatstājot vietu manai balsij. It sevišķi

stāvot mitrā gaisā zem aprūsējušas arkas –

ļaundabīga tērauda un stiprināta betona hibrīda.

Viņi jauc mani nost. Mazais Lācis lēnām čāpo

 

lejup pāri manai galvai, nopakaļ atstājot dūmakainu

mākoņu traipu. Citas tikpat labi nezināmas zvaigznes cenšas

tikt cauri. Man nav izvēles, kā vien izklaidēt arvien skaļāk

bremzējošo automobiļu basus – kā lielgabalu šāviņi

tie triecas man cauri un aizvieto kaulus ar zīdu. Satricina

ikkatru pulsu. Ne dzīvi, ne miruši, pīkstieni pastiprinās

 

lejup katatoniskās šķavās. Mans telefons atjēdzas,

mobils, kurls un neapturams; to apgaismo nejēdzīgi

rosīgi gaismas stari no šīs te ostas, kurā noenkurojas

dzīvība un dievi, ar kuriem pārpildīt jau tā pilno kuņģi.

Ir ļoti, ļoti tumšs; tik nenosakāms; par maz.

 

 

Tumšā viela

 

tādā Dienā kā šī

lasīt lipīgas zelta monētas

kamēr Melnie zirgi nesatricināmi

vērš paisuma viļņus pretim

nepanesamai gaismai

no krasta prom

no horizonta

prom no pašas

plakanās pasaules malas

 

bailēs no mumifikācijas

es izvandos cauri Aizvēsturiskām

auklām, cilpām un skābiem sapņiem

izlienu no aukas rēkoņas

priekpilni sitot plaukstas

neredzēts, nedzirdēts

zieds no Tumsas sirds

man plaukstās sārti uzliesmo

bezgaisa matēriju ap mani

 

(sūcas iekšup

uz dvēseli Pārtop

smagnējos sirdspukstos

aizmiglotā prātā)

 

es pieķeros Vārdam

Akluma aicinājumam

nemeklējot patvērumu

no ēnu virsotnēm

no tārpu Pazemes jūdzēs

aizzudinātiem tuneļiem

 

es izstiepju kaklu

ar jauniem spēkiem

Sarkanvīnu loku

 

(mūzika ir beigusies:

es neklausos)

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+